Jelgavnieki Santis Zībergs un Edgars Prulis šodien, 11. aprīlī, pulksten 10.40 ieradušies Tartu. Līdz ar to ir rasta atbilde uz jautājumu, vai trīs bāleliņi sešās dienās var teciņus tikt līdz Tartu, stumjot ķerru. Atbilde: nevar, taču tas iespējams diviem bāleliņiem septiņās dienās.
Ritma Gaidamoviča
«Lai skeptiķi saka, ko grib, taču mums bez šmaukšanās izdevās līdz Tartu robežai tikt septiņās dienās. Pirmajās trīs dienās mērojām 100 kilometrus, pārējās četrās, pamainot iešanas taktiku, – 200 kilometrus. Jāatzīst, pēdējā diennakts jeb 24 stundas bija ļoti grūta. Nogājām 60 kilometrus – divas stundas gājām, divas gulējām, un tā visu diennakti,» stāsta Edgars. Puiši atzīst – ja darītu gudrāk, iespējams, šo ceļa gabalu izdotos mērot arī sešās dienās. «Mūsu muļķība bija vēlme pirmajā dienā tikt līdz televīzijas tornim un gulēt tur. Pa ceļam tikai 20 minūšu pauzīti Jaunolainē paņēmām, taču vajadzēja jau tad pāris stundu atpūsties, lai jau pirmajā dienā nebūtu sāpes kājās. 42 kilometri pirmajai dienai bija baigais trieciens,» tā puiši. Taču viņi vienalga ir lepni par šo veikumu. «Bija daudz skeptiķu, kas mums neticēja, taču mēs to izdarījām! Jā, un savos septiņdesmit gados es varēšu braukt pa šo ceļu un savam mazdēlam teikt: «Redz, te vectētiņš stūma ķerru…» Pieļauju, ka sabiedrība varbūt par to aizmirsīs, taču tas ir mans piedzīvojums, kuru es atcerēšos visu mūžu. Un tas bija tā vērts, neskatoties uz sāpošajām kājām un nogurumu. Mēs esam lepni par paveikto,» tā Edgars. Puiši atzīst, ka lielu psiholoģisko atbalstu snieguši arī mājinieki, draugi, kurus satikuši pilsētās pa ceļam, un vienkārši garāmgājēji, kuri uzzinājuši par viņiem. Jāpiebilst, ka puiši kā varoņi nonākuši arī vairāku novadu laikrakstu ziņās.
Tiesa, pēc nedēļas gājiena un ķerras stumšanas puiši atzīst, ka labam laikam jāpaiet, lai viņi uz ko tādu otrreiz «parakstītos». «Nekāda vizuāla baudījuma jau tur nebija, tā bija izturības ekspedīcija – tāpat kā maratonistam, ja ir ieņemts kurss, apkārt neko neredzi,» tā puiši.
Nu puiši ir atgriezušies Jelgavā, atpakaļ atveduši arī ķerru, lai gan to bija plānots nodot kādai Tartu sētniecei. «Gājiena laikā radās mīlestība pret šo ķerru, tāpēc nolēmām, ka tomēr negribam to atdot tāpat vien. Tartu mūs nointervēja igauņu laikraksts, kurš solīja ielikt paziņojumu, ka mēs meklējam komandu, kura labprāt ar ķerru atnāktu līdz Latvijai atpakaļ. Pēc mēneša esmu iecerējis Santi vest uz Tartu centru, jo šodien netikām, ja būs kāds pieteicies, ķerru viņam aizvedīsim,» stāsta Edgars.
Šobrīd puiši saka: «Dikti populāra ir kļuvusi nūjošana, kāpēc lai tādu pašu popularitāti nepiedzīvotu ķerrošana?!» «Ja ir skeptiķi, kas saka, ka līdz Tartu aiziet ir sīkums, lai atnāk pie mums! Mēs iedosim ķerru, lai aiziet,» tā Edgars.
Jāatgādina, ka trīs jelgavnieki – S.Zībergs, E.Prulis un Pēteris Užulis – pagājušajā pirmdienā no rīta kājām devās uz Tartu. Viņi, kā paši atzīst, smagā ekspedīcijā, dodoties kājām, līdzi ņemot ķerru ar dažādām nepieciešamām mantām, galamērķi bija iecerējuši sasniegt 9. aprīlī. Puiši ekspedīcijai deva nosaukumu «Skaidrā līdz Tartu», un tās galvenais mērķis bija noskaidrot, vai sešās dienās trīs bāleliņi teciņus var tikt līdz Tartu. Lai gan daudzi uz puiši ideju – kājām mērot 300 kilometrus – skatījās ar lielu neticību, jelgavniekiem tas izdevās, tiesa, no «spēles» otrajā dienā izstājās Pēteris. Bet kopējais maršruts puišiem bija šāds: Jelgava – Ozolnieki – Jaunolaine – Rīga – Vangaži – Sigulda – Cēsis – Valmiera – Strenči – Valka – Valga – Rongu – Tartu.
Foto:Santis Zībergs
16.7 °C,
1.7 m/s,
98.6 % 
16.7 °C,
1.7 m/s,
98.6 %