18.9 °C, 3.3 m/s, 65 %

Pilsētā

Cenšas pelnīt, kamēr tas iespējams
29/05/2008

«Tirgus ekonomikas ap­stākļos ierobežot uzcenojumu nedrīkst. Vairāk vai mazāk situācijas noteicējs ir pircējs. Tā kā inflācija turpinās un arī tirgotāji nezina, vai nākotnē varēs savilkt galus, daudzi cenšas nopelnīt, kamēr tas iespējams,» domā Latvijas Lauksaimniecības universitātes (LLU) Ekonomikas fakultātes Ekonomikas katedras lektore Baiba Kizika.

Anna Afanasjeva

«Tirgus ekonomikas ap­stākļos ierobežot uzcenojumu
nedrīkst. Vairāk vai mazāk situācijas noteicējs ir pircējs. Tā kā
inflācija turpinās un arī tirgotāji nezina, vai nākotnē varēs
savilkt galus, daudzi cenšas nopelnīt, kamēr tas iespējams,» domā
Latvijas Lauksaimniecības universitātes (LLU) Ekonomikas fakultātes
Ekonomikas katedras lektore Baiba Kizika.

Jautāta par cenu atšķirībām, LLU lektore norāda uz atšķirīgajām
uzturēšanas izmaksām tirgū un veikalā (telpu īre, elektroenerģija,
uzkopšana, pārdevēju algošana), kas ietekmē cenu. Tāpat veikali
variē, vienai precei uzliekot lielāku, otrai mazāku uzcenojumu, lai
kompensētu kopējos izdevumus. Patērētājiem nav sveši arī tādi
paņēmieni kā konkrētu preču sadārdzināšanās noteiktos svētkos
u.tml. Tādējādi pašlaik, tuvojoties izlaidumu laikam, kļuvuši
dārgāki jauniešiem domātie izstrādājumi, par ko cilvēki ir gatavi
maksāt vairāk.
Tā kā tirgus ekonomikā regulēt cenas nav pieņemts, vairāk vai mazāk
situācijas noteicējs ir pircējs. Ja neadekvātas vērtības preces
nepirktu, iedarbotos tirgus regulēšanas reakcija, kad kaut ko
mēģina pārdot lētāk. «Kamēr pērk, pārdevējs ieinteresēts cenu
turēt. Ja pircējs sāks buntoties, kaut ko nepirks, no kaut kā
atteikties, pārdevējam būs jāsāk domāt, ko darīt. Vai nu
jāpārkārtojas uz citām preču grupām, vai jāsāk mainīt cenas,»
B.Kizika atgādina ekonomikas pamatprincipus, norādot, ka mūsu
iedzīvotāju situāciju pasliktina ļoti zemās pensijas un
nepietiekama līmeņa algas.
Pasniedzēja piekrīt, ka mūsu cilvēki ir bezgala pacietīgi. Kad
Vācijā vai citās rietumvalstīs cenas pieaug par pieciem procentiem,
sākas šūmēšanās. Pie mums pieaug par veseliem 20 procentiem un…
nekā. Pēc B.Kizikas domām, tas savā ziņā saistīts ar to, ka
rietumos ekonomika ir daudz stabilāka. Tur ilgus gadus inflācija
bijusi divi trīs procenti gadā, kad pēkšņi tā ir lielāka, tam
uzreiz pievērš uzmanību. Arī protesta aktivitātes ir redzamākas,
Eiropā izgāž arī mēslus. Savukārt mūs ilgstoši «baro» ar
solījumiem: tūlīt viss mainīsies, esam iestājušies Eiropā, tā
jānotiek.
Daudzi ārzemju speciālisti apgalvo, ka cenas un inflācija pie mums
kāpj gan tirgotāju alkatības dēļ, gan tāpēc, ka pircēji joprojām ir
gatavi pirkt ar domu, ka pēc mēnešiem viss atkal būs dārgāks, tāpēc
jāpērk tagad, kamēr vēl var kaut ko atļauties… «Kad pagājušā gada
beigās un šā gada sākumā parādījās prognozes par inflācijas
pieaugumu, palielinājās sadzīves un citu preču pirkšanas apjomi,»
konstatējuši LLU pasniedzēji.
Uz jautājumu, vai tirgotāji tomēr nemainīsies, jo šī nozare
atšķirībā no ražošanas neprasa tādus ieguldījumus, tāpēc tā
noturīgi ir attīstījusies un, sasniedzot zināmu līmeni, uzcenojums
varētu ieiet arī attīstītās pasaules sliedēs, B.Kizika atbild
noraidoši, jo cilvēks savās vajadzībās neapstājas. Viņa piekrīt, ka
pie mums daudzi ļoti īsā laikā grib tikt pie lielas peļņas un
viņiem ir vienalga, kas būs pēc tam.
Tāpat preces cenu ietekmē starpnieku īpatsvars – jo vairāk ceļā no
ražotāja līdz veikalam ir starpnieku, jo vairāk izstrādājums
sadārdzinās. Tas raksturīgs vieglajā rūpniecībā, kur ļoti niecīgu
daļu preču saražo valstī uz vietas. «Igaunijā un Lietuvā apģērbus
joprojām ražo, tur šūto apģērbu zīmoli ir diezgan populāri arī
Latvijā. Arī pie mums bija gan apģērbu, gan trikotāžas, gan veļas
ražotāji, bet mēs nepacīnījāmies, neaizsargājām vietējo ražotāju un
pazaudējām. Izgājām uz to, ka visu varam ievest, tāpēc palikām
atkarīgi no tā, kas ir ārpusē,» spriež ekonomiste.
Pēc B.Kizikas domām, valstī svarīgi kaut nedaudz piebremzēt
inflāciju. Valdībai vajadzētu godīgi pateikt, kas ar to notiks, lai
visi zina, par cik procentiem tā pieaugs līdz gada beigām. Neziņa
izraisa vēlmi pelnīt par katru cenu. Arī tirgotāji baidās, kas
notiks vēlāk – vai gada beigās, vai jaunā gada sākumā varēs savilkt
galus elektroenerģijas, degvielas un citu resursu cenu kāpuma dēļ.
Parādās zināms stress, un daudzi mēģina nopelnīt, kamēr tas
iespējams.
«Pasaulē inflāciju piecu līdz desmit procentu robežās uzskata par
krīzes pazīmi, mums tā sen ir pāri. Tāpēc nevar izlikties, ka viss
notiks pats no sevis. Nevar novelt vienīgi uz administratīvi
regulējamām un resursu cenām, ir tomēr jāmēģina ekonomika plānot.
Esam piemirsuši plānošanu, kas padomju laikā bija pārpārēm,» pauž
lektore, piebilstot, ka uz Eiropas cenu fona, piemēram, gāzei,
degvielai, ir aizmirsts par algu un pensiju reformu, kas bija
jāieplāno. Līdz ar to pie mums vieni ir ļoti turīgi, bet laba daļa
tādu, kas knapi galus var savilkt kopā. Vidusslānis ir pazudis.
Pašreizējai situācijai par labu nav nācis operatīvas valsts
reakcijas trūkums, piemēram, laikā, kad sākās spekulatīvo darījumu
bums nekustamā īpašuma jomā.
Aicināta izteikt ierosinājumus, B.Kizika norāda, ka situācija ir
jāredz kompleksā, mainot kaut ko vienā atsevišķā sektorā, piemēram,
ierobežojot kredītus vai valdības izdevumus, situācija
neatrisināsies.