Pilsētā

Inese Martinsone, 35 gadi:

«Vienmēr esmu centusies dzīvot taupīgi, bez liekas greznības,
taču tagad nevaru savilkt galus kopā, lai kā censtos. Kaut arī ļoti
novērtēju to, ko līdz šim man devusi pašvaldība.

Dzīvoju kopā ar savu četrus gadus veco dēliņu un viņa tēti.
Labi, ka viņš, strādājot galdniecībā, vismaz kaut ko nopelna un,
kaut neesam precējušies, par mums gādā. Vismaz vienam no mums ir
darbiņš. Katru mēnesi kaut ko cenšamies atlikt nebaltām dienām,
taču iekrājumi praktiski neveidojas. Turklāt nesen vēl vīrs nopirka
veļas mašīnu, un tagad piecus gadus ik mēnesi mums jāmaksā 18 lati,
lai nosegtu maksu par to. Taču veļas mašīnas iegādi ļoti rūpīgi
apsvērām, kalkulējām, vai varēsim to «pavilkt». Tā arī tā naudiņa
aiziet – cik vīrs nopelna, tik apēdam un, protams, vēl samaksājam
par dzīvokļa īri. Vienā ziņā gan krīze mums sniegusi priekšrocību –
agrāko 120 latu vietā tagad par dzīvokļa īri maksājam vien 50
latus.

Es? Es no darba pirms kādiem diviem gadiem aizgāju pati, jo
vairs nevarēju izturēt. Es taču esmu 3. grupas invalīde, bet visas
priekšrocības lielākoties attiecas uz 1. un 2. grupas invalīdiem.
Taču arī man vajag ārstēties. Nauda par zālēm, procedūrām aiziet
ļoti liela, tieši tāpēc jau arī tagad esmu ieradusies Sociālo lietu
pārvaldē, lai saņemtu vienreizējo pabalstu, šķiet, 100 latus, ko
izmantošu tikai un vienīgi veselības uzlabošanai. Tiesa gan – nav
jau īstas pārliecības, ka šo palīdzību man piešķirs, kaut gan ļoti
ceru, jo līdzšinējā pieredze apliecinājusi, ka uz savu pašvaldību
varu paļauties. Kad savulaik man vajadzēja gulēt slimnīcā,
izdevumus sedza pašvaldība. Tādos brīžos es patiešām jūtu, ka par
saviem iedzīvotājiem pašvaldība domā. Paldies par to, taču to,
kāpēc man nevar piešķirt jaunu dzīvokli, es vienalga nesaprotu.

Pašlaik man ir ļoti, ļoti grūti. Es nedomāju tik daudz par sevi,
cik par mazo dēlu. Viņam taču vajag jaunu apģērbu, taču atļauties
to nevaru, turklāt nākamgad viņš jau sāks iet sagatavošanas klasē.
Apzinos, ka izdevumi mazāki nekļūs nekādā gadījumā, tāpēc nākotne
nekāda gaišā nerādās. Bet ko gan citu darīsi – jādzīvo vien
ir.»