«Varam aizmirst par liela apjoma investīcijām Latvijā līdz brīdim, kamēr neapturēsim dramatisko iedzīvotāju skaita samazināšanos. Mēs ik gadu zaudējam vidēja lieluma Latvijas pilsētu, tas nozīmē, ka jau šobrīd uzņēmējam, strādājot pie biznesa plāna, tas jāveido ar mīnusa zīmi nākotnē, jo potenciālo pircēju skaits ik gadu samazinās. Šādā situācijā ir visai dīvaini klausīties valdības strīdos par to, kur celt sašķidrinātās gāzes termināli. Šā brīža prioritātei jābūt tam, kā noturēt šeit esošos cilvēkus un kā veicināt dzimstību. Pretējā gadījumā nekam citam vienkārši nebūs jēgas,» savu nostāju pauž SIA «Evopipes» valdes priekšsēdētājs Edgars Viļķins
Jānis Kovaļevskis
SIA «Evopipes» nodarbojas ar polimēru cauruļu sistēmu ražošanu un ir viens no tiem uzņēmumiem, kas darbību uzsāka 2008. gadā, ekonomiskās krīzes priekšvakarā, kad teju vienas dienas laikā pārdošanas apjomi nozarē kritās par 60 procentiem. Trīs gadu laikā uzņēmuma apgrozījums ir četrkāršojies, 2011. gadā sasniedzot 13,5 miljonus eiro. Sarunā ar E.Viļķinu par to, kā izdevies panākt izaugsmi recesijas periodā, un kāpēc biznesam neizdodas atrast kopīgu valodu ar izglītības sistēmu.
Konkrētas aprises ideja par inženiertehnisko cauruļu ražošanu ieguva 2005. gadā, bet celtniecības darbus uzsākāt 2007. gada nogalē. Kāpēc tieši Jelgavā? Lēmumu par to, ka ražotne atradīsies Jelgavā, pieņēmām jau 2004. gadā, veicot tirgus izpēti. Jelgava atrodas Baltijas centrā, tuvu Rīgai, te ir pietiekami liels iedzīvotāju skaits, lai nerastos problēmas ar strādājošajiem, un ražošanas izmaksas ir zemākas nekā galvaspilsētā. Tie ir galvenie faktori, kāpēc izvēlējāmies Jelgavu. Ne mazāk svarīga bija arī pašvaldības attieksme – tobrīd, kad pieteicām vizīti, bijām patīkami pārsteigti, kā mūs uzņēma, iepazīstināja ar pilsētu un piedāvāja apskatīt vairākus zemesgabalus, kur būvēt ražotni. Tas krietni atšķīrās no citu pašvaldību piedāvātā servisa.
Jūsu produkcija tiek ražota pēc starptautiski atzītiem standartiem, bet salīdzinoši īsā laikā esat spējuši iekarot piesātināto tirgu. Kas ir tā pamatā? Standarti nosaka tikai minimālās prasības, kuras lielākā daļa ražotāju pārsniedz, uzlabojot produkta kvalitāti. Pats galvenais gan nebija saražot, bet pārdot. Mūsu pārdošanas stratēģija ir balstīta uz sava zīmola attīstību, tādā veidā varam būt neatkarīgi no lielajiem tirgus spēlētājiem, kuri citu ražojumus tirgo zem savas preču zīmes. Galvenokārt izaugsmes pamatā bija eksports, jo vietējais tirgus kļuva aktīvāks tikai pērn. Bijām mērķtiecīgi izpētījuši potenciālos sadarbības partnerus Skandināvijā un citās valstīs, aizsūtījām viņiem produkcijas paraugus un personīgi tikāmies, lai vienotos par sadarbību. Pārsvarā mūsu mērķa klienti nebija lielākie tirgotāji, bet gan uzņēmumi, kuri vēlas atšķirties, piedāvājot kaut ko jaunu. Salīdzinot ar konkurentiem, esam sasnieguši arī augstus ražošanas efektivitātes rādītājus, kas mums ļauj piedāvāt konkurētspējīgu cenu.
Kur Latvijā tiek izmantota jūsu produkcija? Mūsu cauruļu sistēmas tiek izmantotas ūdenssaimniecības attīstības projektos, drenāžu izbūvē, kā arī elektrolīniju būvniecībā. Ņemot vērā, ka 2011. gadā Latvijā tika realizēti daudzi ar ūdenssaimniecības attīstību saistīti projekti un būtiskākus ieguldījumus elektroapgādes infrastruktūrā atsāka «Latvenergo», mēs Latvijā realizējām 55 procentus no saražotā. Tas ir 40 procentu pieaugums, salīdzinot ar 2010. gadu. Šādu pieaugumu nebijām prognozējuši. Mūsu nozarē realizācijas apjomi šobrīd ir atgriezušies 2006. – 2007. gada līmenī.
Šobrīd tieši ražošanas uzņēmumi ir tie, kas nodrošina ekonomiskās izaugsmes rādītājus. Kad, jūsuprāt, varētu stabilizēties arī citi ekonomikas sektori? Kopējie dati jau šobrīd uzrāda pozitīvas tendences: IKP ir pieaudzis par vairāk nekā pieciem procentiem, arī mazumtirdzniecībā ir pieaugums, kas liecina par to, ka iedzīvotāju faktiskā pirktspēja tomēr palielinājusies. Jāņem vērā arī tas, ka šis pieaugums rēķināts vēl pirms tautas skaitīšanas datu publiskošanas, tātad – uz lielāku iedzīvotāju skaitu nekā tas ir patiesībā, tādēļ faktiskais pieaugums uz vienu iedzīvotāju varētu būt vēl lielāks. Esmu rēķinājis, ka aptuveni 10 procenti no mūsu uzņēmuma apgrozījuma tiešā veidā atgriežas vietējā ekonomikā, norēķinoties par precēm un pakalpojumiem. Nevar būt tā, ka nav nekādas izaugsmes, šajā situācijā tas matemātiski nav iespējams. Stipri apšaubu, ka pieci cilvēki no simts varētu būtiski ietekmēt statistikas rādītājus.
Tomēr statistikas dati uzrāda, ka trešdaļa Latvijas strādājošo saņem minimālo algu. Tas nav iespējams! Acīmredzot šajos datos ir spēcīga ēnu ekonomikas klātbūtne, un tas nevienam no mums nav noslēpums. Pretējā gadījumā diezin vai cilvēki spētu izdzīvot un norēķināties par pakalpojumiem, īpaši jau gadījumā, ja ģimenē aug bērni.
Vai jūtat, ka arī valsts mērogā uz eksportu orientēta ražošana ir prioritāte? Viena no mūsu lielākajām problēmām ir tā, ka gaidām, kamēr kāds kaut ko izdarīs mūsu vietā. Ja kāds to uzskata par atbalstu, tad jāsaprot, ka tā nebūs, tādēļ jāsāk ar sevi un jāizpilda mājas darbs. Valsts savas kompetences ietvaros piedāvā dažādas iespējas – doties vizītēs kopā ar valsts augstākajām amatpersonām, sniedz atbalstu dalībai izstādēs, organizē dažādus forumus, kā arī piedāvā iesaistīties ES līdzfinansētajās programmās. Tās ir iespējas, kas tiek dotas katram uzņēmējam. Lai uzsāktu eksportu, jāpārliecinās par to, cik eksportspējīgs ir uzņēmums, atbildot uz jautājumiem par produkta kvalitāti, cenu, atšķirību no konkurentiem, piedāvāto servisu klientiem atbilstoši starptautiskajiem standartiem. Mēs esam salīdzinoši mazi ražotāji, tādēļ nebūtu prātīgi ar tipveida produktiem rauties uz Ķīnas tirgu. Jāmeklē savas «nišas», sabalansējot izaugsmi ar savām iespējām. Nevajadzētu aizrauties ar pārspīlētām investīcijām, ceļot ražošanas jaudas, tas ir pārāk liels risks. Uzņēmumam jāaug dabiski un lēnām, lielāko uzsvaru liekot uz ražošanas efektivitāti.
Cik ilgā laikā esat plānojuši atgūt SIA «Evopipes» investētos līdzekļus? Atbilstoši biznesa plānam tie bija septiņi gadi, tomēr ekonomiskā krīze mainījusi arī mūsu plānus, tādēļ projekta atmaksāšanās periodu esam pagarinājuši līdz deviņiem gadiem, atlikuši vēl seši.
Vai mēs pietiekami aizsargājam savu tirgu? Nē, šajā jomā vēl būtu daudz kas darāms, kaut vai ņemot piemēru no citām ES valstīm. Būtu jāsāk ar kvalitātes kritēriju noteikšanu un vienādiem konkurences nosacījumiem. Piemēram, valsts un pašvaldību iepirkumos kā kritēriju nosakot to, cik CO2 izmešu tiek radīts, saražojot konkrētu daudzumu produkcijas. Tādā veidā mēs aizsargātu savus ražotājus attiecībā pret to valstu ražojumiem, kurās tiek izmantota lēta fosilās izcelsmes vai atomenerģija. Tā būtu ilgtspējīga pieeja, jo mēs atbalstītu tos ražotājus, kuri pērk dārgāku, bet zaļāku enerģiju.
Cik viegli vai grūti ir atrast labus darbiniekus? Nevajadzētu domāt, ka tirgū būs pieejami konkrēta uzņēmuma specifikai atbilstoši darbinieki. Jārēķinās ar to, ka būs nepieciešama apmācība. Līdz šim mums šajā ziņā problēmu nav bijis, jo darbinieku kodols ir stabils. Mainījušās ir tās pozīcijas, kas ir salīdzinoši vieglāk aizvietojamas. Problēmas darba tirgū galvenokārt ir saistītas ar to, ka izglītības sistēma ir spēcīgi atdalīta no uzņēmējdarbības. Mācību programmas ir novecojušas un tehnoloģiski neatbilst mūsdienu prasībām. Tāds vārds kā efektivitāte ir jāmāca skolas solā, lai apzinātos, ka katra darbinieka kļūda rada zaudējumus uzņēmējam, līdz ar to liedz atvēlēt lielākus līdzekļus atalgojumam. Daudzviet pasaulē izglītības sistēma ir krietni ciešāk saistīta ar konkrētās nozares uzņēmējiem un studenti jau agrīnā mācību stadijā zina, kur viņi strādās. Diemžēl Latvijā tas nav definēts kā uzdevums izglītības sistēmai, kura lielā mērā strādā pēc plānveida ekonomikas principiem, apkopojot bieži vien novecojušus datus, pēc kuriem tiek gatavoti speciālisti, kuri darba tirgū vairs nav pieprasīti. Sistēmai jābūt daudz elastīgākai, to integrējot biznesa vidē. Protams, problēma ir arī uzņēmēju pusē, kuri ne vienmēr ir gatavi šai sadarbībai. Mums ir pietiekami daudz atbildīgo darbinieku, kuriem būtu jādomā, kā mazināt plaisu starp biznesa un akadēmisko vidi.
Kādas ir šī gada prognozes? Varbūt pagaidām vēl precīzus skaitļus nesaukšu, taču plāni ir ambiciozi gan attiecībā uz vietējo tirgu, gan uz eksportu. Vēl jau ir virkne nezināmo faktoru, piemēram, Eiropas parādu krīze. Šogad vēlamies nostiprināt savas pozīcijas Skandināvijā, būtiski attīstīt savu noieta tirgu Beneluksa valstīs. Eksporta īpatsvaru 2012. gadā plānojam 53 procentu apmērā.
Kāds ir bijis jūsu ceļš biznesā un kas jāņem vērā, uzsākot uzņēmējdarbību? Jāņem vērā tas, ka skola maksā naudu un to, cik katrs no mums ir piemērots, lai uzsāktu savu biznesu, var pārbaudīt pamēģinot. Pats sāku no trepītes pirmā pakāpiena, strādājot tajā pašā nozarē, kur šobrīd. Lēnām kāpjot pa šīm trepītēm, ir iespēja mācīties, un tad jau paliek katra paša ziņā, kā izmantot iegūtās zināšanas. Latvijā uz 1000 iedzīvotājiem ir divas reizes mazāk uzņēmēju nekā vidēji Rietumeiropas valstīs. Tā arī ir viena no atbildēm, kādēļ te neveidojas darba vietas: tās var radīt tikai uzņēmēji. Ir jābūt kādam, kurš to darbu dod. Iedzīvotājiem pietrūkst uzņēmējspējas kā īpašības. Cilvēki ir jāmotivē un jāiedrošina pamēģināt vismaz mikrolīmenī, kaut vai paralēli savam pamatdarbam, lai samazinātu riskus un saprastu, kas ir bizness.
Dibināts – 2005. gadā
Ražošanu uzsāka – 2008. gada nogalē
Pamatprodukcija – elektroapgādes un ūdenssaimniecības cauruļu sistēmas
Ražošanas jauda – 16 tūkstoši tonnu gadā jeb aptuveni 3000 kravas mašīnas
Eksporta īpatsvars – 45 procenti (2011. gadā)
Galvenie eksporta tirgi – Baltija, Dānija, Zviedrija, Norvēģija, Somija, Krievija, Kaļiņingrada, Baltkrievija, Holande, Beļģija
Darbinieku skaits – 68
Vidējais atalgojums – 650 lati (bruto)
Apgrozījums 2011. gadā – 13,5 miljoni eiro
Foto: Ivars Veiliņš
5.9 °C,
0.6 m/s,
86.3 % 
5.9 °C,
0.6 m/s,
86.3 %