6.7 °C, 9.4 m/s, 83.1 %

Pilsētā

Cilvēku mīlestības svētki
24/12/2009

«Mūsu sabiedrība neprot izbaudīt mirkli – cilvēkiem ir vēlme nemitīgi steigties un izdzīvot nākotni tagadnē. Taču, tikai saprotot, ka katram brīdim ir savs nozīmīgums, mēs apjaušam, ka vispatiesāk ir dzīvot nevis vakardienas neveiksmēs vai rītdienas iluzorajās cerībās, bet šodienā. Tieši tāpēc būtisks ir gan svētku gaidīšanas laiks ar savām tradīcijām, gan pašu svētku svinēšana,» spriež Jelgavas Romas katoļu katedrāles draudzes priesteris Aleksandrs Stepanovs.

Kristīne Langenfelde

«Mūsu sabiedrība neprot izbaudīt mirkli – cilvēkiem ir
vēlme nemitīgi steigties un izdzīvot nākotni tagadnē. Taču, tikai
saprotot, ka katram brīdim ir savs nozīmīgums, mēs apjaušam, ka
vispatiesāk ir dzīvot nevis vakardienas neveiksmēs vai rītdienas
iluzorajās cerībās, bet šodienā. Tieši tāpēc būtisks ir gan svētku
gaidīšanas laiks ar savām tradīcijām, gan pašu svētku svinēšana,»
spriež Jelgavas Romas katoļu katedrāles draudzes priesteris
Aleksandrs Stepanovs.

«Kādi ir jūsu labākie Ziemassvētki?» jautāju priesterim, un atbilde
ir loģisks turpinājums iesāktai domai. «Tie ir šogad un šodien –
vienkārši tāpēc, ka šodien es tos piedzīvoju,» saka A.Stepanovs.
Lai gan sava īpaša burvība šā gada Ziemassvētkiem noteikti piemīt,
jo tie ir pirmie svētki, kurus nu jau kā priesteris A.Stepanovs
sagaida savās mājās – Jelgavā. Pēdējie astoņi gadi viņam pagājuši,
garīgi izglītojoties Romā, kas ļāvis iegūt akadēmisko grādu un
šobrīd līdztekus kalpošanai draudzē kā pasniedzējam strādāt Rīgas
Augstākajā reliģijas zinātņu institūtā.

Kad sāc meklēt atbildes uz sarežģītiem
jautājumiem

Līdz pat 20 gadu vecumam Aleksandrs bija gluži tāds pats jaunietis
kā viņa klases biedri, vienaudži. «Man bija tās pašas intereses,
kas daudziem, – mācības, sports, izklaide, materiālās vērtības.
Interesanti – es dzīvoju tepat līdzās Romas katoļu katedrālei,
diendienā gāju tai garām un pat nedomāju par to, kas ir aiz šīm
sienām. Atceros, ka bērnībā mēs pat ar sētas puikām spēlējāmies
pareizticīgo baznīcas drupās. Tolaik, padomju gados, Ziemassvētku
jau mums nebija, taču Jauno gadu gan gaidījām. Kā jau ikviens
bērns, arī es priecājos par salaveci un dāvanām. Taču 20 gadu
vecumā pienāca brīdis, kad es sev sāku uzdot jautājumus…»
Jautājumus, ko, kā pats priesteris atzīst, sev uzdod cilvēks, kuram
ir intelektuāli izkopta dzīve – no kurienes es nāku, kāpēc es
dzīvoju. «Tā bija tukša dzīve, kas mani vedināja uz šīm domām. Jā,
tobrīd liela loma manā dzīvē bija sportam, taču – cik ilgi… Tas
ir tikai laika nogrieznis, līdz sportiskā karjera beigtos.
Atceraties?! Austrālijas peldētājs Jans Torps, kurš Sidnejas
Olimpiskajās spēlēs uzstādīja vienu rekordu pēc otra. Un kas pēc
tam? Neilgi pirms nākamajām spēlēm viņš paziņoja, ka tajās
nepiedalīsies. Laika nogrieznis bija beidzies…» salīdzina
priesteris.
Nu jau 17 gadus A.Stepanovs kalpo baznīcai un Dievam, kas viņam
palīdz ne tikai meklēt, bet arī atrast atbildes uz jautājumiem.

Mēs gaidām tikšanos
«Jo ilgāk es dzīvoju, jo vairāk saprotu, ka Ziemassvētkos ir tāds
dziļš un pamatīgs antropoloģisks saturs – tie ir cilvēku mīlestības
svētki, kuros Dievs ir parādījis savu mīlestību katram no mums. Ja
mēs tā filozofiski paskatāmies, tad iespējams, ka no varenā Dieva,
kas visu radījis, cilvēkam ir tāda kā bijāšana, respekts, taču viņš
mums sūtīja savu bērnu Kristu, un bērnam jau ir daudz vieglāk
tuvoties, mīlēt. Te izkristalizējas tādas divas domas: Dievs
negaidīja, līdz cilvēks izrādīs savu mīlestību, viņš pirmais to
sniedza cilvēkam; un otra doma – Dievs pasniedza dāvanu, kas šobrīd
tik dziļi iesakņojusies mūsu Ziemassvētku tradīcijās, kur katram
šajā svētku laikā ir vēlme apdāvināt savus tuvākos,» uzskata
priesteris.
Tomēr ne mazāk būtiska nozīme ir pašam svētku ciklam. A.Stepanovs
uzsver, ka tieši tas ļauj mums izdzīvot cilvēkam svarīgus dzīves
posmus no gaidīšanas līdz atrisinājumam. «Cilvēka dabā ir cerēt un
gaidīt, bet ļoti bieži šīs ilgas tiek pieviltas. Kāds gaida un
ilgojas, bet tā īsti pat nezina, ko vēlas sagaidīt, un rezultātā
viņš saņem varbūt tikai šķietamu mierinājumu. Taču Ziemassvētki
mums sniedz atbildi uz jautājumu – ko mēs gaidām? Tā ir tikšanās…
Manuprāt, tas, kas sabiedrībai šobrīd visvairāk pietrūkst, ir
dziļas un sirsnīgas attiecības, mīlestība. Cilvēks ir sarežģīta
būtne, viņš baidās būt nulles cilvēks – persona bez visas tās
mantības, amatiem, varas, kam diendienā viņš izmisīgi dzenas pakaļ.
Viņam ir bail būt vājam, taču tikai bez visa šī ārišķīgā, atzīstot
savu niecību, cilvēks var tikt mīlēts. Pasaulē ir tik daudz dabīgu
mīlestību, ka noteikti katrs var atrast sev tuvāko, taču
būtiskākais ir mīlēt,» spriež A.Stepanovs.

Krīze sapurina
«Vārda «krīze» tulkojums no grieķu valodas ir «izspriest»,
«tiesāt», un, man šķiet, vēl trāpīgāk šā brīža laiku raksturot nav
iespējams – tas ir brīdis apstāties un padomāt. Krīze noteikti
cilvēkus sapurina, liek meklēt cēloņus, analizēt rīcību, un tas
jebkurā gadījumā ir pozitīvi. Jau Bībele norāda, ka cilvēks, kurš
sarauj attiecības, meklē mīlestības aizvietotājus, dzenas pēc
tukšām lietām. Un vai patiesi liela daļa sabiedrības ilgu laiku nav
dzinusies pēc tukšām lietām, aizmirstot to, kas ir svarīgākais –
mīlestība?» jautā priesteris.
Taču tajā pašā laikā A.Stepanovs uzsver, ka ciešanas var cilvēkus
gan atvērt, gan noslēgt. Šobrīd sabiedrībā jūtams, ka arvien vairāk
ļaužu, izjūtot līdzcilvēku grūtības, gatavi sniegt savu atbalstu.
«Taču mani novērojumi liecina, ka visatsaucīgākie ir tie, kuri paši
nav pārņemti ar materiālām lietām – viņi daudz reālāk izprot
situāciju un sniedz palīdzīgu roku citiem. Un tas atkal tikai
pierāda, ka, lai spētu mīlēt citus, ir jāapzinās sava nulles
cilvēka pozīcija,» tā priesteris.

Galds ir labs iemesls komunikācijai
«Jā, es esmu starp savējiem – beidzot mājās,» saka priesteris, pēc
ilgiem laikiem patiesi izbaudot Ziemassvētkus Jelgavā. «Šī ir mana
zeme, mana valoda, mani cilvēki.»
Šodienu A.Stepanovs pavadīs baznīcā, piedaloties dievkalpojumos,
taču pēc tam būs arī kopīgs svētku mielasts. «Mēs sanāksim kopā,
dalīsimies pārdomās, dziedāsim dziesmas. Manuprāt, galds, ap kuru
svētkos pulcējas cilvēki, ir labs iemesls komunikācijai. Ne jau
tas, kas uz galda, bet gan tie, kas tam apkārt, ir svarīgi,»
uzskata priesteris.
Arī dāvaniņas priesterim nav svešas, un viņš atzīst, ka dāvināšana
vienmēr sagādā prieku. «Noteikti sarūpēju ko patīkamu sev tuviem
cilvēkiem, jau pirms svētkiem to nosūtīju saviem draugiem Itālijā.
Kādas ir manas dāvanas? Nē, nē, tās nav lielas materiālas vērtības.
Manuprāt, galvenais ir vārds, tāpēc arī manu dāvanu galvenā daļa ir
vēstule, kurā pateikti labi vārdi, bet tas nieciņš – kāds saldums
vai cits iepriecinājums – ir tikai papildinājums,» saka
A.Stepanovs.

Ar ko sākt?
Jautāts, ar ko varētu sākt cilvēks, kurš gaida Ziemassvētku
brīnumu, bet tā īsti nezina, ko vēlas sagaidīt, priesteris atbild:
«Manuprāt, Ziemassvētku laiks ir īsti piemērots tam, lai sāktu ar
vārdu – atjaunotu attiecības un sagaidītu tikšanos. Pirmkārt, jau
mīlēt savu sievu un vīru, bērnus un tuviniekus, aizsūtīt vēstuli ar
labiem vārdiem sen aizmirstiem radiem, spert pirmo soli, lai
atrisinātu attiecību mezglus. Un tam visam pamatā ir vārds – vajag
to tikai izteikt vai uzrakstīt,» spriež priesteris.
Savukārt, aicināts izteikt Ziemassvētku novēlējumu jelgavniekiem,
priesteris aizdomājas. «Es tikko atcerējos kādu savu labu draugu,
kurš reiz man jautāja: «Ja tev tiktu dotas tikai trīs minūtes, lai
caur televīzijas ekrānu uzrunātu visas pasaules ļaudis. Vai tev
būtu kas tik vērtīgs, ko pateikt visai pasaulei?»»