«Mūsu sabiedrība neprot izbaudīt mirkli – cilvēkiem ir vēlme nemitīgi steigties un izdzīvot nākotni tagadnē. Taču, tikai saprotot, ka katram brīdim ir savs nozīmīgums, mēs apjaušam, ka vispatiesāk ir dzīvot nevis vakardienas neveiksmēs vai rītdienas iluzorajās cerībās, bet šodienā. Tieši tāpēc būtisks ir gan svētku gaidīšanas laiks ar savām tradīcijām, gan pašu svētku svinēšana,» spriež Jelgavas Romas katoļu katedrāles draudzes priesteris Aleksandrs Stepanovs.
Kristīne Langenfelde
«Kādi ir jūsu labākie Ziemassvētki?» jautāju priesterim, un atbilde ir loģisks turpinājums iesāktai domai. «Tie ir šogad un šodien – vienkārši tāpēc, ka šodien es tos piedzīvoju,» saka A.Stepanovs. Lai gan sava īpaša burvība šā gada Ziemassvētkiem noteikti piemīt, jo tie ir pirmie svētki, kurus nu jau kā priesteris A.Stepanovs sagaida savās mājās – Jelgavā. Pēdējie astoņi gadi viņam pagājuši, garīgi izglītojoties Romā, kas ļāvis iegūt akadēmisko grādu un šobrīd līdztekus kalpošanai draudzē kā pasniedzējam strādāt Rīgas Augstākajā reliģijas zinātņu institūtā.
Kad sāc meklēt atbildes uz sarežģītiem jautājumiem Līdz pat 20 gadu vecumam Aleksandrs bija gluži tāds pats jaunietis kā viņa klases biedri, vienaudži. «Man bija tās pašas intereses, kas daudziem, – mācības, sports, izklaide, materiālās vērtības. Interesanti – es dzīvoju tepat līdzās Romas katoļu katedrālei, diendienā gāju tai garām un pat nedomāju par to, kas ir aiz šīm sienām. Atceros, ka bērnībā mēs pat ar sētas puikām spēlējāmies pareizticīgo baznīcas drupās. Tolaik, padomju gados, Ziemassvētku jau mums nebija, taču Jauno gadu gan gaidījām. Kā jau ikviens bērns, arī es priecājos par salaveci un dāvanām. Taču 20 gadu vecumā pienāca brīdis, kad es sev sāku uzdot jautājumus…» Jautājumus, ko, kā pats priesteris atzīst, sev uzdod cilvēks, kuram ir intelektuāli izkopta dzīve – no kurienes es nāku, kāpēc es dzīvoju. «Tā bija tukša dzīve, kas mani vedināja uz šīm domām. Jā, tobrīd liela loma manā dzīvē bija sportam, taču – cik ilgi… Tas ir tikai laika nogrieznis, līdz sportiskā karjera beigtos. Atceraties?! Austrālijas peldētājs Jans Torps, kurš Sidnejas Olimpiskajās spēlēs uzstādīja vienu rekordu pēc otra. Un kas pēc tam? Neilgi pirms nākamajām spēlēm viņš paziņoja, ka tajās nepiedalīsies. Laika nogrieznis bija beidzies…» salīdzina priesteris. Nu jau 17 gadus A.Stepanovs kalpo baznīcai un Dievam, kas viņam palīdz ne tikai meklēt, bet arī atrast atbildes uz jautājumiem.
Mēs gaidām tikšanos «Jo ilgāk es dzīvoju, jo vairāk saprotu, ka Ziemassvētkos ir tāds dziļš un pamatīgs antropoloģisks saturs – tie ir cilvēku mīlestības svētki, kuros Dievs ir parādījis savu mīlestību katram no mums. Ja mēs tā filozofiski paskatāmies, tad iespējams, ka no varenā Dieva, kas visu radījis, cilvēkam ir tāda kā bijāšana, respekts, taču viņš mums sūtīja savu bērnu Kristu, un bērnam jau ir daudz vieglāk tuvoties, mīlēt. Te izkristalizējas tādas divas domas: Dievs negaidīja, līdz cilvēks izrādīs savu mīlestību, viņš pirmais to sniedza cilvēkam; un otra doma – Dievs pasniedza dāvanu, kas šobrīd tik dziļi iesakņojusies mūsu Ziemassvētku tradīcijās, kur katram šajā svētku laikā ir vēlme apdāvināt savus tuvākos,» uzskata priesteris. Tomēr ne mazāk būtiska nozīme ir pašam svētku ciklam. A.Stepanovs uzsver, ka tieši tas ļauj mums izdzīvot cilvēkam svarīgus dzīves posmus no gaidīšanas līdz atrisinājumam. «Cilvēka dabā ir cerēt un gaidīt, bet ļoti bieži šīs ilgas tiek pieviltas. Kāds gaida un ilgojas, bet tā īsti pat nezina, ko vēlas sagaidīt, un rezultātā viņš saņem varbūt tikai šķietamu mierinājumu. Taču Ziemassvētki mums sniedz atbildi uz jautājumu – ko mēs gaidām? Tā ir tikšanās… Manuprāt, tas, kas sabiedrībai šobrīd visvairāk pietrūkst, ir dziļas un sirsnīgas attiecības, mīlestība. Cilvēks ir sarežģīta būtne, viņš baidās būt nulles cilvēks – persona bez visas tās mantības, amatiem, varas, kam diendienā viņš izmisīgi dzenas pakaļ. Viņam ir bail būt vājam, taču tikai bez visa šī ārišķīgā, atzīstot savu niecību, cilvēks var tikt mīlēts. Pasaulē ir tik daudz dabīgu mīlestību, ka noteikti katrs var atrast sev tuvāko, taču būtiskākais ir mīlēt,» spriež A.Stepanovs.
Krīze sapurina «Vārda «krīze» tulkojums no grieķu valodas ir «izspriest», «tiesāt», un, man šķiet, vēl trāpīgāk šā brīža laiku raksturot nav iespējams – tas ir brīdis apstāties un padomāt. Krīze noteikti cilvēkus sapurina, liek meklēt cēloņus, analizēt rīcību, un tas jebkurā gadījumā ir pozitīvi. Jau Bībele norāda, ka cilvēks, kurš sarauj attiecības, meklē mīlestības aizvietotājus, dzenas pēc tukšām lietām. Un vai patiesi liela daļa sabiedrības ilgu laiku nav dzinusies pēc tukšām lietām, aizmirstot to, kas ir svarīgākais – mīlestība?» jautā priesteris. Taču tajā pašā laikā A.Stepanovs uzsver, ka ciešanas var cilvēkus gan atvērt, gan noslēgt. Šobrīd sabiedrībā jūtams, ka arvien vairāk ļaužu, izjūtot līdzcilvēku grūtības, gatavi sniegt savu atbalstu. «Taču mani novērojumi liecina, ka visatsaucīgākie ir tie, kuri paši nav pārņemti ar materiālām lietām – viņi daudz reālāk izprot situāciju un sniedz palīdzīgu roku citiem. Un tas atkal tikai pierāda, ka, lai spētu mīlēt citus, ir jāapzinās sava nulles cilvēka pozīcija,» tā priesteris.
Galds ir labs iemesls komunikācijai «Jā, es esmu starp savējiem – beidzot mājās,» saka priesteris, pēc ilgiem laikiem patiesi izbaudot Ziemassvētkus Jelgavā. «Šī ir mana zeme, mana valoda, mani cilvēki.» Šodienu A.Stepanovs pavadīs baznīcā, piedaloties dievkalpojumos, taču pēc tam būs arī kopīgs svētku mielasts. «Mēs sanāksim kopā, dalīsimies pārdomās, dziedāsim dziesmas. Manuprāt, galds, ap kuru svētkos pulcējas cilvēki, ir labs iemesls komunikācijai. Ne jau tas, kas uz galda, bet gan tie, kas tam apkārt, ir svarīgi,» uzskata priesteris. Arī dāvaniņas priesterim nav svešas, un viņš atzīst, ka dāvināšana vienmēr sagādā prieku. «Noteikti sarūpēju ko patīkamu sev tuviem cilvēkiem, jau pirms svētkiem to nosūtīju saviem draugiem Itālijā. Kādas ir manas dāvanas? Nē, nē, tās nav lielas materiālas vērtības. Manuprāt, galvenais ir vārds, tāpēc arī manu dāvanu galvenā daļa ir vēstule, kurā pateikti labi vārdi, bet tas nieciņš – kāds saldums vai cits iepriecinājums – ir tikai papildinājums,» saka A.Stepanovs.
Ar ko sākt? Jautāts, ar ko varētu sākt cilvēks, kurš gaida Ziemassvētku brīnumu, bet tā īsti nezina, ko vēlas sagaidīt, priesteris atbild: «Manuprāt, Ziemassvētku laiks ir īsti piemērots tam, lai sāktu ar vārdu – atjaunotu attiecības un sagaidītu tikšanos. Pirmkārt, jau mīlēt savu sievu un vīru, bērnus un tuviniekus, aizsūtīt vēstuli ar labiem vārdiem sen aizmirstiem radiem, spert pirmo soli, lai atrisinātu attiecību mezglus. Un tam visam pamatā ir vārds – vajag to tikai izteikt vai uzrakstīt,» spriež priesteris. Savukārt, aicināts izteikt Ziemassvētku novēlējumu jelgavniekiem, priesteris aizdomājas. «Es tikko atcerējos kādu savu labu draugu, kurš reiz man jautāja: «Ja tev tiktu dotas tikai trīs minūtes, lai caur televīzijas ekrānu uzrunātu visas pasaules ļaudis. Vai tev būtu kas tik vērtīgs, ko pateikt visai pasaulei?»»