25.4 °C, 2.4 m/s, 42.1 %

Izglītība

Sākumlapa Portāla “Jelgavas Vēstnesis” arhīvsIzglītībaDarbadiena ar ātrumu desmit kilometri stundā
Darbadiena ar ātrumu desmit kilometri stundā
17/01/2008

10. janvāra rītā putina, taču termometra stabiņš, neraugoties uz to, ka ziema jau pusē, spītīgi turas virs nulle grādu atzīmes. SIA «Kulk» smagajās automašīnās sāls uzpildīts vēl iepriekšējā pēcpusdienā, gaidot pašvaldības aģentūras «Pilsētsaimniecība» rīkojumu kaisīt pilsētas ielas. Taču laika prognozes tomēr liecina, ka tas nebūs nepieciešams. Ziema atkal atkāpjas.

Sintija Čepanone

10. janvāra rītā putina, taču termometra stabiņš,
neraugoties uz to, ka ziema jau pusē, spītīgi turas virs nulle
grādu atzīmes. SIA «Kulk» smagajās automašīnās sāls uzpildīts vēl
iepriekšējā pēcpusdienā, gaidot pašvaldības aģentūras
«Pilsētsaimniecība» rīkojumu kaisīt pilsētas ielas. Taču laika
prognozes tomēr liecina, ka tas nebūs nepieciešams. Ziema atkal
atkāpjas.

Pagājušās nedēļas sākumā ziema Jelgavā tomēr bija, un ielu malās
sašķūrētais sniegs un slapjais asfalts liecina, ka sezonai
sagatavotā tehnika tomēr izmantota. «Ziemas sezonā, kas ilgst no
15. novembra līdz 15. aprīlim, mums darba netrūkst. Īpaši jau, kad
snieg. Tad gan darbs dzen darbu,» saka «Kulk» darbinieks Jānis
Poga, kuram aizvadītā ceturtdiena daudz neatšķīrās no citām darba
dienām.

Rīts sākas ar telefonzvanu
«Jau pulksten pusastoņos no rīta man piezvanīja no darbavietas un
paziņoja, ka rīta pusē sniegs būs jānošķūrē no ceļa, kas ved uz
«Brakšķu» izgāztuvi, bet pēc tam arī Biznesa parka teritorija RAF
dzīvojamā masīvā,» saka Jānis, kuram uzticēts vadīt uzņēmumā
vienīgo automašīnu «Multicar». Ap 8.30 mašīna jau uzpildīta ar sāls
un smilts maisījumu un šoferis stūrē uz «Brakšķu» pusi.
Ceļu, kas ved uz izgāztuvi, klāj plāna sniega kārta, tādēļ lietā
tiek likta šķūre. «Nav jau tik traki piesnidzis. Galā tieku.
Brauktuve ne tikai jāatbrīvo no sniega, bet arī jānokaisa,» saka
Jānis. Viņš atklāj, kā darbojas pretslīdes materiāls smilts un sāls
maisījums – sāls «izkožas» cauri ledum, savukārt smilts paliek kā
abrazīvs materiāls, un tam nekaitē arī tas, ja pēc tam uzsalst.
Pēc nepilnas stundas ceļš no sniega ir tīrs, savukārt par padarītu
darbu liecina viscaur rūsganas «pēdas» uz brauktuves. «Tagad
jābrauc kaisīt Biznesa parka teritorija, taču vispirms – uz «Ošiem»
uzkrauties,» paskaidro šoferis.

Divi gadi ar
«multikaru»
Ceļš uz «Ošiem», kā «Kulk» vīri dēvē laukumu Ošu ceļā, kur glabājas
visi darbam nepieciešamie materiāli, nav tāls, taču šo to par
J.Pogas ikdienu izdodas uzzināt. Viņš pagaidām ir vienīgais
uzņēmumā, kurš prot apieties ar šo multifunkcionālo mašīnu, – viņam
ir zināms katrs kloķītis un poga, kas darbam ļauj ritēt bez
aizķeršanās. «Ar «multikaru» darbs man ir visu gadu – varu laistīt
apstādījumus, slaucīt ielas, skalot caurtekas. Ziemā to aprīko ar
šķūri un kaisītāju, un varu «palīdzēt» smagajām mašīnām,» Jānis
teic, ka galvenokārt ziemas sezonā darbi saistīti ar autobusu
pieturu atbrīvošanu no sniega, mazo ieliņu un «kabatu» tīrīšanu, kā
arī sabraukto sniega «saliņu» likvidēšanu un piekaisīšanu
krustojumos. «Lielajos darbos mana mašīna ir par mazu, taču pārējos
– tieši laikā,» savējo paslavē šoferis un atklāj, ka darba ar to
netrūkst.
Ne reizi vien viņš centies atrast sev pārinieku, kas arī varētu
braukt ar «multikaru», taču pagaidām – nesekmīgi, tieši tādēļ
dažkārt nākas nostrādāt pat krietni vairāk par desmit stundām
diennaktī. «Laikam esmu slikts skolotājs,» nosmej J.Poga un stāsta
– kad uzņēmums iegādājies «Multicar», ar to strādāt nav mācējis
neviens – pamācības bijušas vien vācu valodā, tāpēc ne mazums laika
nācies pavadīt, internetā meklējot «instrukcijas». Tagad pēc divu
gadu braukšanas mašīnu viņš pārzina kā savu kabatu, taču citiem tik
labi vis nesokas. «Tas nav tā vienkārši – apsēdies un brauc. Ir
jāzina, cik tuvu drīkst pietuvoties, piemēram, apmalēm, lai sniegs
būtu tīri nošķūrēts un lāpsta vesela,» Jānis piebilst, ka tas ir
jājūt, un ne reizi vien pēc tam, kad pie stūres sēdējuši kolēģi,
mašīna jālabo, jo vadības pults «gudrības» tik viegli rokās
nedodas.

Acis vajag arī pakausī
Ap pulksten 9.30 «Ošos» J.Pogas mašīnu jau gaida iekrāvējs, kas no
kaudzes sāls un smilts maisījumu sāk bērt «multikarā». Savukārt
Jānis jau ar lāpstu rosās pa tvertni, izlīdzinot pretslīdes
materiālu. Snigt jau mitējies, taču laukā ir drēgns. Nepilnas
pusstundas laikā apmēram divas tonnas sāls un smilts maisījuma jau
uzkrauts, krava nostiprināta ar brezentu, un Jānis gatavs doties uz
RAF. Vēl tikai zvans uz uzņēmumu, lai pārliecinātos, ka plāni nav
mainījušies.
J.Poga stāsta, ka vadīt šo automašīnu nozīmē ne tikai stūrēt un
attiecīgajā brīdī nospiest vajadzīgās pogas – tas ir arī smags
fizisks darbs, taču dažkārt tas ļauj sasildīties. Proti,
lielākoties šķūrējot un kaisot mašīnas durvis Jānis tur vaļā. «Lai
visu varētu kontrolēt,» viņš smaidot paskaidro, ka šajā darbā acis
vajadzīgas ne tikai priekšā, bet arī pakausī. 
Nekādu īpašu «ekstru» mašīnai neesot. Vien tas, kas darbam
nepieciešams. Vasarā tur ir kā cepeškrāsnī, ziemā – kā ledusskapī,
taču Jānis spriež – aukstumu izturēt ir vieglāk, galvenais
piemērots apģērbs. Arī radio kabīnē nav, un Jānis teic – labi vien
ir, jo tāpat neatliek laika to klausīties. Tas novērš uzmanību.
Tāpat kā citas «Kulk» mašīnas, arī šī aprīkota ar GPS. «Izdrukā
uzņēmumā var redzēt, kur esmu bijis, ko darījis,» viņš paskaidro.
Mašīnas salonā ir kaisītāja vadības pults. «Ja viss būtu
datorizēts, ķēpa būtu daudz lielāka. Labāk, ka viss ir vienkāršāk –
ja kaut kas notiek, pats varu salabot.»
Dienā vidēji sanāk nobraukt 100 kilometrus, nerēķinot to, ka,
piemēram, tīrot autobusu pieturas, pie katras uz priekšu un atpakaļ
sanāk braukt vairākkārt. Aptuvenais pārvietošanās ātrums – 5 – 10
kilometri stundā.
Tehnika «atstrādāta»
Iebraucot Biznesa parka teritorijā, Jānis nekavējoties sāk kaisīt.
Šķiet, ka teritoriju viņš pārzina, jo kā pēc rūpīgi izplānotas
shēmas tiek nokaisīti kā lielāki, tā mazāki celiņi, savukārt pie
rampām, braukājot šurpu turpu, sniegs tiek arī nošķūrēts. «Te
jānokaisa, lai «fūres» neslīd,» Jānis norāda, ka šoziem Biznesa
parka teritoriju kaisījis jau kādas trīs četras reizes – ja viņi
paši netiek galā, aicina palīgā «Kulk». Līdzīgi dara arī citi
uzņēmumi – ir pasūtījumi tīrīt un kaisīt, piemēram, degvielas
uzpildes stacijas, servisus, dažādas ražotnes.
Gadu gaitā jau izstrādāta darba tehnika. J.Poga neslēpj, ka sākumā
gadījies nokaisīt par daudz, taču nu acs jau trenēta, tāpēc kā
šķūrēšana, tā kaisīšana lielākoties norit gludi. Mazākus laukumus
nokaisa, braukājot šurpu turpu, lielākus – braucot pa apli, un
pamazām sāls un smilts redzama aizvien plašākā teritorijā. Protams,
neiztikt arī bez aizķeršanās – laiku pa laikam mašīna tiek apturēta
un Jānis kāpj augšā, lai sasmalcinātu lielāku sāls vai smilts
gabalu, gadās, ka pretslīdes materiāls spītīgi atsakās birt, un
šoferim jāzina, kā to labot.
Lavierējot gar ēkām un teritorijā novietotajām mašīnām, «multikara»
durvis ir vaļā, šoferis, izbāzis galvu, apliecina acu
nepieciešamību arī pakausī. Tikmēr es jūtu, ka aukstums, sēžot
mašīnā, pamazām pārņem ne tikai manas rokas, bet arī kājas. Kad
jautāju, vai viņam nav bail saaukstēties, Jānis vien attrauc:
«Saaukstēties jau dažkārt gadās, bet – ko padarīsi?!» Viņš atklāj,
ka pagaidām gan vēl pret saaukstēšanos nav atklājis labākas zāles
par ķiplokiem un medu.
Pēc kādas stundas pusotras kaisītāja kaste ir tukša, un tas nozīmē,
ka atkal jādodas uz «Ošiem» uzpildīties. Tad jau viss notiekošais
liekas ierasts – piebrauc, uzkraujas, pielīdzina un dodas atpakaļ
uz Biznesa parku. Viņš prāto, ka ar šo sāls un smilts daudzumu nu
vajadzētu pietikt visai teritorijai. «Pusdienās uz mājām došos, kad
šeit visu būšu pabeidzis,» saka Jānis.
Taču darbalaiks «ievelkas» – pulkstenis rāda jau pāri vieniem
pēcpusdienā, kad Jānis izbrauc no Biznesa parka teritorijas un
dodas uz «Kulk», kā pats saka, prasīt darbu. Tiesa gan – tur nākas
piedzīvot vilšanos, jo citu pasūtījumu kaisīt nav. Tas nozīmē, ka
darbadiena vismaz pagaidām tuvojas izskaņai.

Darbdiena sākas,
bet nebeidzas
Vēlreiz pārliecinājies, ka darba silto laika apstākļu dēļ tuvākajā
laikā nebūs, Jānis kāpj mašīnā un brauc to mazgāt. «Visu laiku taču
esmu strādājis ar sāli, tādēļ nomazgāt mašīnu vajag,» Jānis nosmej
– lai tā neiesālās. Tas gan vairs nav viņa darbs – «multikaru» jau
gaida vīrs, kurš ar ūdeni aizskalo prom visu, kas palicis
kaisītājā. Pāris minūšu, un lieta darīta. J.Poga vien uzzina, ka
nākamajā dienā, visticamāk, vajadzēs skalot caurtekas, taču, ja
uzsals, naktī jābūt gatavībā doties kaisīt ielas.
Jānis teic – ja cilvēks grib strādāt, darba netrūkst, tādējādi arī
nopelnīt var. Protams, jāņem vērā, ka tas nozīmē arī strādāšanu
naktīs, taču viņš atklāj, ka tad vismaz ziemā visu padarīt ir
vienkāršāk. «Nav jau noslēpums, ka nu sastrēgumi pa dienu vērojami
arī Jelgavā. Grēko šoferi, kas savas automašīnas atstāj ielas malā.
Un tad ir neapmierinātie, kas saka – mēs nestrādājam, jo palikuši
netīrīti gabali, īpaši mazajās ieliņās. Taču mēs jau atsevišķās
vietās nemaz nevaram iztīrīt, jo dažkārt mašīnas tur stāv visu
diennakti!» situāciju skaidro J.Poga. Viņš piebilst, ka tomēr
darbdienas allaž izvēršas interesantas – darāmo prognozēt nav
iespējams, katra diena atnāk ar ko jaunu. Protams, ar darba grafiku
jārēķinās arī ģimenei. Tas nozīmē, ka ne tikai naktīs, bet arī
brīvdienās jābūt gatavam, saņemot zvanu, būt «uz strīpas».