16 °C, 4.9 m/s, 93.5 %

Kultūra

Demokrātiskais «Diždancis»
24/01/2009

Kolektīvs, kurš pirms daudziem gadiem radies, apvienojoties LLU Tehniskās fakultātes puišiem un Ekonomikas fakultātes meitenēm, kolektīvs, kurā ir prezidents, izpilddirektors un personāldaļa – tā īsumā varētu raksturot tautas deju ansambli «Diždancis», kas tikko nosvinējis 30. jubileju un kuru jau piecus gadus vada Ieva Karele.

Ritma Gaidamoviča
Kolektīvs, kurš pirms
daudziem gadiem radies, apvienojoties LLU Tehniskās fakultātes
puišiem un Ekonomikas fakultātes meitenēm, kolektīvs, kurā ir
prezidents, izpilddirektors un personāldaļa – tā īsumā varētu
raksturot tautas deju ansambli «Diždancis», kas tikko nosvinējis
30. jubileju un kuru jau piecus gadus vada Ieva
Karele.
 
«Sākumā domāju, ka esmu par «zaļu», lai būtu A grupas
kolektīva vadītāja, taču mani pierunāja Anda Zeidmane, iepriekšējā
vadītāja, un es uz to «parakstījos». Tas bija liels izaicinājums,
jo pirms tam strādāju tikai ar Valsts ģimnāzijas kolektīvu
«Dālderi», kas bija B grupas kolektīvs. Mēs sasniedzām augstu
līmeni – šajā grupā mums toreiz vairs nebija kur augt,» stāsta
I.Karele. Arī par «Diždanci» pēc pieciem kopā pavadītiem gadiem
viņa atzīst, ka rezultāti ir labi un to pierāda piedalīšanās visos
koncertuzvedumos pērnā gada Dziesmu un Deju svētkos, deju kolektīvu
fināla konkursā un Grand Prix balva Ukrainas festivālā.  
 
Tautiskā dejā ir viss
I.Karele savu izvēli – tautiskās dejas – argumentē vienkārši:
vainīga bērnība. «Arī mani savulaik vecāki aizveda uz pulciņu, un
tā viss sākās. Nekāda izcilā soliste sākumā jau nebiju, bet laika
gaitā sapratu, ka man tas patīk un arī padodas. Esmu mēģinājusi
piedalīties aerobikā, bet tā beidzās jau trešajā reizē, tāpat arī
netradicionālās dejas. Man šķiet, ka tautiskās dejas ir tās, kurās
ir viss – kustība, treniņš, slodze, kolektīvs, kurā ir gan puiši,
gan meitenes, savstarpējās attiecības. Manuprāt, kolektīvi, kur ir
abi dzimumi, ir daudz saistošāki un interesantāki. Tad ir arī
bagātīgāka kolektīva dzīve,» smaida I.Karele. 
Iespēja katram
Vadītāja atzīst, ka tautas dejas ir visa viņas dzīve, jo pati
dejo no piecu gadu vecuma un šobrīd vada trīs kolektīvus –
«Diždanci», «Dālderi» un Tērvetes deju kolektīvu «Avots». Viņa ir
arī Jelgavas rajona pieaugušo deju kolektīvu virsvadītāja, turklāt
līdztekus tam pati turpina dejot.
Izrādās, ka ne tikai deja ir visa dzīve, bet arī «Diždancis»
un «Dālderis», jo tie esot kolektīvi, ar kuriem vadītāja dzīvo.
«Liela daļa diždanciešu ir manas dzīves neatņemama sastāvdaļa, jo
esam kopā izauguši – viņi augumā, es darbā, jo savulaik liela daļa
no šobrīd «Diždancī» dejojošajiem mācījās pie manis tagadējā
«Jundā», kad viņiem bija vēl pieci gadi, vēlāk arī «Dālderī», bet
tagad to turpina «Diždancī»,» stāsta I.Karele.
Par kolektīvu I.Karele teic, ka, viņasprāt, «Diždancis» esot
viens no demokrātiskākajiem kolektīviem. «Kad atnāk jauni dejotāji,
mēs cenšamies viņus iesaistīt kaut vai vienā divās dejās neatkarīgi
no viņu pieredzes, jo man patiesi ir sāpīgi skatīties, ja jaunie
dejotāji apzinīgi nāk uz mēģinājumiem, treniņstundās uzcītīgi
strādā, bet pēc tam sēž malā. Mēs cenšamies katram dot iespēju
augt,» tā vadītāja. Dejotājus I.Karele raksturo kā ļoti spilgtas
personības. «Pieņemu – katra kolektīva vadītājs teiktu, ka viņa
audzēkņi ir spēcīgas personības, bet šeit tiešām ir jaunieši ar
raksturu, mērķiem un arī sasniegumiem. Tiesa gan – veidojot
kolektīvu, mēs visi cenšamies ielikties kaut kādos rāmjos, jo ir
jāsastrādājas. Ja vajadzīgs, aplaužam arī radziņus, taču liels
ieguvums mums ir tas, ka vismaz 25 cilvēki kolektīvā kopā dejo jau
no bērnības – es viņu pazīstu, tāpēc lielus pārsteigumus viņi man
nevar sagādāt,» stāsta vadītāja. 
«Man ir liels prieks, ka diždancieši savā starpā ir kā ģimene
un ka mēs visi kopā esam tik daudz sasnieguši. Sevi gan par mammu
nesauktu, drīzāk esmu draugs,» tā vadītāja.
Tālāko pāragri prognozēt
«Skatoties uz situāciju valstī, kāda garantija, ka pašdarbībai
netiks nogriezts finansējums? Manuprāt, kolektīva nākotne būs
atkarīga no tā, cik pašiem jauniešiem par koncertiem būs jāmaksā,
kādi būs viņu dzīves apstākļi. Lai gan jāatzīst, ka pašdarbība
nekad nav lutināta ar milzīgu finansiālu atbalstu. Tie, kuri strādā
šajā jomā, ir lieli sava darba fanātiski darītāji,» uzskata
vadītāja. Bet tautas deja, viņasprāt, noteikti neizzudīs, ja jau
Dziesmu un Deju svētki ierakstīti UNESCO grāmatā. «Ja svētki
pastāvēs, nedrīkst izzust arī dziesma un deja. Iespējams, ka ar
laiku samazināsies kolektīvu skaits, bet deja neizzudīs, jo šobrīd
tā ir augstā līmenī un ir ļoti daudz cilvēku, kuriem tas ir tuvu
sirdij,» tā I.Karele. 
Viens vadītājs nevar visu
Labākās zāles, lai skrietu atkal kā vāvere ritenī un spētu
vadīt trīs jauniešu deju kolektīvus, vadītājai esot brauciens uz
jūru ne tikai vasarā, bet arī citos gadalaikos, aiziet ar suni
pastaigā uz mežu, koncerti, teātris, taču tam šobrīd laika atliekot
visai maz, un, protams, grāmatu lasīšana. «Šobrīd esmu pievērsusies
vēsturiskiem romāniem. Pirmās 30 lapas parasti ir grūti iesākt,
bet, kad sāku, divas naktis norakstītas, jo vienmēr vēlos pēc
iespējas ātrāk uzzināt risinājumu. Nakts negulēta, bet ir
lietderīgi pavadīts laiks,» tā vadītāja. «Par neaizstājamu cilvēku
«Diždancī» uzskatu dejotāju Ievu Ziemeli, kas jau «Dāldera» laikā
aktīvi iesaistījās kolektīva dzīves organizēšanā. Nu jau labu laiku
viņu uzskatu par savu asistenti – viņa vada daļu no treniņstundām,
palīdz visdažādākajos jautājumos, kas saistīti ar kolektīva radošo
darbību un organizatoriskajām lietām,» tā I.Karele. Liels palīgs
darbos esot arī scenogrāfe Anna Ziemele, kas katru reizi sakot, ka
šis būs pēdējais skatuves noformējums, taču, par laimi, tā tas
notiek jau gadus desmit. «Nenoliedzami, lielu darbu visu labā
paveic arī kolektīva padome piecu sešu cilvēku sastāvā, uz viņiem
tad arī turas visa kolektīva dzīve, jo iekšējās lietas organizē
tieši šie cilvēki. Mums ir savs prezidents, izpilddirektors,
personāldaļa – cilvēki, kas risina dažādus organizatoriskos
jautājumus, jo viens vadītājs jau visu nevar,» tā I.Karele.