Pirms 20 gadiem 4. maijā ar 138 balsīm «par» tika pieņemta deklarācija «Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu». Tas bija ceļa sākums mūsu valsts neatkarības atgūšanai – brīdis, kad latvieši aizturēja elpu, gaidot deputātu balsojuma rezultātu. Tolaik atklāti ar savu balsi pateikt «Es esmu par brīvu Latviju» bija liela uzdrīkstēšanās un drosme, jo neviens nevarēja būt drošs, kā situācija attīstīsies. To 138 cilvēku vidū, kuri ar pārliecību balsoja par Latvijas neatkarību, toreiz bija arī vairāki jelgavnieki. Kādas ir viņu sajūtas tagad – pēc 20 gadiem?
«Jau trīs balsis pirms manis pietika»
Voldemārs Strīķis, LLU pasniedzējs: «4. maija rītā mēs, Tautas frontes deputāti, devāmies uz Brāļu kapiem, kur pie «Mātes Latvijas» nolikām ziedus. Kad atgriezāmies pie Augstākās padomes ēkas, tur jau bija sastājušies virsnieki, kuri pauda savu nostāju pret balsojumu par Latvijas neatkarību. Atceros, ka kopā ar tā laika «Vecauces» saimniecības direktoru Ludvigu Teteri devāmies aprunāties ar virsniekiem. Uzrunāju kādu Baltkrievijas virsnieku, kuram jautāju, kāpēc viņš atrodas šeit, vai viņš neizprot, ka Baltkrievija tāpat kā Latvija var būt brīva un par savu brīvību ir jācīnās? Viņš minstinājās man atbildēt – bija skaidrs, ka virsniekiem dota pavēle šeit stāvēt, taču viņu pašu domas nevienu neinteresēja.
Savukārt no sēdes man visspilgtāk atmiņā palikusi Rubika runa – viņš tik kaismīgi runāja par nodevību, par to, ka agri vai vēlu Latvija tik un tā būs sociālistiska valsts. Ziniet, jau tobrīd viņa runu uztvērām ar smīnu, jo mums bija pārliecība, ka balsojums būs pozitīvs. Patiesībā viņa teiktais izklausījās kā no vecajām sociālisma grāmatām – šķita, ka cilvēks nemaz nav spējīgs augt un mainīties.
Pēcpusdienā, kad notika balsojums, protams, vissvarīgākais brīdis bija balsu skaitīšana. Man bija jābalso vienam no pēdējiem, jo biju ievēlēts no Ventspils rajona Ugāles vēlēšanu apgabala. Emocijas gan zālē, gan ārpusē pie Augstākās padomes, kur bija pulcējušies daudzi latvieši, kļuva arvien skaļākas. Tā nu sanāca, ka jau trīs balsis pirms manis bija skaidrs – deputāti nobalsojuši par deklarāciju. Tāpēc emocijas kļuva vēl spilgtākas, un patiesībā daudzi zālē sēdošie nemaz nepamanīja to brīdi, kad balsoju es. Vēlāk man nāca klāt un jautāja: «Kā tu nobalsoji? Tu biji par vai pret?» Protams, ka «par» – vai tad kāds varēja iedomāties citādāk? Tā tiešām bija mūsu – latviešu – diena! To kopības sajūtu pēc balsojuma ir ļoti grūti attēlot. Kad iznācām no Augstākās padomes, cilvēki nāca mums klāt, sveica – tur bija pulcējušies arī daudzi mani bijušie studenti, kuri vēlējās mani apsveikt. Taču es kā deputāts nejutos ar kaut ko pārāks par citiem: tā taču bija mūsu kopīga uzvara, kopīgs nopelns – mūsu pašu sirdīs izlolota neatkarība…
Ar šodienas acīm skatoties? Savu lēmumu noteikti nemainītu. Un par ko gan tur varētu šaubīties? Latvija ir neatkarīga, un tas ir pats galvenais! Paši vien esam vainīgi, ka šobrīd neiet tā, kā gribētos. Tie ir sapņi, kas tobrīd lika mums cerēt, ka jau pēc trīs gadiem Latvija kļūs varena, bet dzīvē tā nenotiek. Tā gribēšana ļoti bieži ir lielāka par varēšanu. Taču šodienas nebūšanas nekādi nevar mainīt manas domas tik nopietnā jautājumā kā Latvijas neatkarība. Mēs vienkārši nebijām gatavi tik straujai sistēmas maiņai.
Pirms laika kādā starptautiskā konferencē sanāca tāda neformāla saruna ar lietuviešiem. Nav noslēpums, ka daudzās jomās Lietuvai sekmējas labāk nekā Latvijai, tāpēc arī es uzdevu it kā vienkāršu jautājumu: «Kāpēc Lietuvai ceļi labāki un arī citās jomās rādītāji augstāki? Mums taču bija viens starta un atskaites punkts!» Zināt, ko man atbildēja lietuvietis? Viņš sacīja: «Jūs, latvieši, esat godīgāki. Mēs ar desām uz Maskavu braucām un ātri vien dabūjām naudu no Padomju Savienības savu ceļu remontam. Tāpēc arī mums jau no sākta gala tie ceļi ir labākā stāvoklī.» Pēc kāda laika citā starptautiskā konferencē es jau citam lietuviešu kolēģim jautāju: «Zinu, ka jūs ar tām desām uz Maskavu braucāt un tāpēc vēl padomju laikos jums ceļi bija labāki par mūsējiem, bet kā ir tagad? Jūs taču joprojām esat solīti priekšā mums!» Un lietuvietis man atbildēja: «Kā bijām pieraduši braukt uz Maskavu, tā tagad to pašu ceļu mērojam uz Eiropu…» Lūk, tā lietuvieši ir pielāgojušies sistēmai…»
Vēstures nerrs ar savu lomu
Imants Geidāns, Kosmetoloģijas koledžas direktors: «Tajā brīdī, kad kā Augstākās padomes deputāts pirms 20 gadiem 4. maijā balsoju par Latvijas neatkarības atjaunošanu, es jutos kā varonis, varonis caur un caur – līdz pat kaulu smadzenēm. Tā brīža emocijas un sajūtas pat grūti aprakstīt… Taču tikai šodien es apzinos, ka biju nevis varonis, bet gan vēstures nerrs, kuram bija jānospēlē sava loma. Tobrīd mēs visi dzīvojām ilūzijā, ka mūsu spēkos ir izcīnīt brīvību Latvijai – es biju viens no dibinātājiem gan Tautas frontei, gan LNNK kustībai. Un tas bija tik pašsaprotami, jo mēs visi bijām salasījušies latviešu pasakas un teikas, mūsu dvēseles bija atvērtas visam godīgajam, patiesajam. Tomēr tikai pēc gadiem sapratām, ka tas viss bija māns, jo patiesībā mūsu tautas likteni izlēmām nevis mēs, bet gan tie ekonomiskie spēki, kas valda pār pasauli. Šo procesu plānoja nevis Latvijā, bet ārpus tās, un mērķis bija viens: gūt peļņu uz Latvijas rēķina. Mēs bijām tikai tie nerri, kurus veiksmīgi, mums pašiem neapzinoties, izmantoja. Šodien mēs to ļoti skaidri redzam – kur Latvija ir nonākusi un kas tajā valda. Ne jau latvieši – banku sfēra, ietekmīgākais bizness pieder ārzemniekiem, kuri šeit mērķtiecīgi īsteno savu stratēģiju. Jebkuram šādam procesam pamatā ir vienīgi ekonomiskās intereses. Kā jūs domājat, kāpēc veido partijas, baznīcas? Varas un interešu realizēšanai. Protams, tas nav nekāds Latvijas fenomens, tā notiek visā pasaulē – varenie dala ietekmes sfēras, un daļa sabiedrības to pat nesaprot. Tā pati Eiropas Savienība – nemaz nav tālu vēsturē jāmeklē, lai redzētu, ka šāds projekts jau sekmīgi tika īstenots tolaik, kad pastāvēja varenā Austroungārijas monarhija. Tā sabruka, bet vieta jau nekad nepaliek tukša… Tāpat šī pasaules krīze – arī tā ir tikai sfēru pārdale… Mēs, protams, varam cīnīties ar sekām, mēģināt kaut ko ietekmēt, bet jāsaprot, ka tā ir spēle, kurā mums teikšanas nav. Un arī 4. maija notikumi – ja nebūtu noticis tā, būtu noticis citādi, bet rezultāts sanāktu ļoti līdzīgs. Mēs vienkārši dzīvojam tādā pasaules sistēmā. Kad es to sapratu, distancējos no politikas. Aizgāju pilnībā, audzināju savus bērnus, kļuvu par darba ņēmēju, šobrīd vadu Kosmetoloģijas koledžu, kurā sagatavojam skaistumkopšanas speciālistus kosmetoloģijā… Lai gan, protams, pilnībā no politikas distancēties nav iespējams – tā ietekmē ikvienu no mums. Arī es kā apzinīgs pilsonis piedalos vēlēšanās, bet ne jau tāpēc, ka manos spēkos būtu ko mainīt, bet tāpēc, ka valstī ir tāda kārtība…»
Atbalstīja arī karavīri, kuri padomju varu jau bija izbaudījuši visā tās krāšņumā
Andris Tomašūns, vēsturnieks: «Šķiet, ka no šīs vēsturiskās dienas visvairāk atmiņā palicis balsu skaitīšanas brīdis – deputāti savu nostāju bija pauduši, un tagad visi gaidīja rezultātu… Gan mēs, gan tie iedzīvotāji, kuri lielā skaitā bija sapulcējušies pie Augstākās padomes ēkas, gan visa tauta. No vienas puses, bija pārliecība, ka mums būs vairākums un deklarācija «Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu» tiks pieņemta, taču, no otras puses, pārliecība vēl nav rezultāts. Zinājām, ka interfrontieši balsojumā nepiedalīsies, zinājām arī, kāds ir mūsu aptuvenais atbalstītāju loks. Taču jāsaprot vēl kas – šobrīd, iespējams, daudziem to ir grūti izprast, taču tobrīd cilvēki baidījās. Latvijā vēl atradās Krievijas armija, darbojās Stūra māja… Un šādā situācijā atklātā balsojumā ar savu parakstu apliecināt, ka esi par Latvijas neatkarības atjaunošanu, bija liela izšķiršanās. Es pārstāvēju Tautas fronti, un mūsu mērķis bija skaidri definēts: Latvijas neatkarības atjaunošana. No šīs dienas pozīcijām skatoties, jāatzīst, ka Tautas frontes izvēlētais ceļš bija pareizs, jo mēs nolēmām rīkoties oficiāli – ar balsojumu iegūt varu un tad to īstenot, nevis iet pagrīdes ceļu. Neapšaubāmi, tāds kā tautas mandāts pirms balsojuma Augstākajā padomē bija Latvijas pašvaldību sapulce Daugavas stadionā 21. aprīlī, kur vairāk nekā 8000 deputātu nobalsoja par neatkarības atjaunošanu. Tie bija pašvaldību deputāti, kas jau bija nodemonstrējuši savu nostāju.
Es atceros, kā pats, pirms kļuvu par deputātu, devos aģitēt dažādus Jelgavas kolektīvus. Tolaik indivīdi balsoja par atsevišķiem izvirzītiem kandidātiem. Savās tikšanās reizēs ar potenciālajiem vēlētājiem es atklāti uzsvēru, ka iestājos par demokratizāciju un to, ka vienas partijas varai Latvijā ir jābeidzas. To sadzirdēja ne tikai latvieši, bet arī krievu tautības cilvēki. Piemēram, manā vēlēšanu apgabalā bija arī karaspēka daļa, un tur gados jauni cilvēki bija gatavi atbalstīt šādas idejas, jo padomju varu jau bija izbaudījuši visā tās krāšņumā.
Katrā ziņā tas bija skaists laiks, un mans būtiskākais ieguvums ir tas, ka es varēju tajā ne tikai dzīvot, bet arī piedalīties. Es domāju, ka mūsu izvirzītie mērķi un rīcība tolaik bija pareiza. Ir pagājis laiks, izaugusi jauna paaudze un sliktāk nav kļuvis. Kā jebkurā sabiedrībā, ir indivīdi, kas nav spējuši pielāgoties, taču es nedomāju, ka mēs varētu runāt par to, ka valsts nav attīstījusies. Arī to krīzi, kas šobrīd mums jāpārdzīvo, es nespēju nosaukt par krīzi. Krīze bija tolaik – valsts kasē naudas nebija vispār, valsts saņēma nelielu dāvinājumu no ārzemēm, kas tika izlietots akmeņogļu iegādei… Es kā skolotājs nezināju, vai saņemšu mēnešalgu vai ne, jo valstij nebija naudas. Lūk, tolaik tiešām bija krīze, bet šobrīd tās ir vienkārši neizdarības.
Ko man nozīmē 4. maijs? Tā ir svētku diena. Katru gadu šajā dienā dodos uz Rīgu, lai piedalītos svinīgajā Saeimas sēdē, kas šoreiz, jubilejas gadā, notiks Nacionālajā operā. Pēc tam ir pieņemšana pie Saeimas priekšsēdētāja, bet diena noslēdzas klubiņā, kur satiekas bijušie Augstākās padomes deputāti, kuri balsoja par neatkarības deklarācijas atjaunošanu. Jā, mums ir izveidots savs klubiņš, kas katru gadu sanāk kopā, dalās viedokļos un atmiņās.»
Sagatavoja Kristīne Langenfelde, foto Ivars Veiliņš un no I.Geidāna personīgā arhīva
3.4 °C,
4.3 m/s,
73.3 % 
3.4 °C,
4.3 m/s,
73.3 %