«Es piedalījos Baltijas ceļā kopā ar kolēģiem no Labības produktu kombināta. Toreiz tā bija brīnišķīga sajūta, juties kā varonis. Tiesa, tagad par to tiek maz runāts. Domāju, ka Baltijas ceļš ir notikums, kas jāceļ augstākā vērtē. Ir patīkami, ka cilvēki katru gadu 23. augustā Svētbirzē satiekas un piemin šo notikumu,» teic pensionāre Biruta Akermane.
Ritma Gaidamoviča
Pieminot Molotova-Ribentropa paktu un Baltijas ceļa 21. gadadienu, šodien Svētbirzē aizvadīts atceres pasākums. Tradicionāli domes vadība un pulks jelgavnieku nolika ziedus pie piemiņas akmens, tādējādi atceroties šo vēsturisko dienu. Jāatzīst gan, ka pasākuma dalībnieku rindas šogad bija retākas. Vien dzirdamas sarunas: «Cik maz gan mēs esam palikuši.» Liela daļa no klātesošajiem ir tie, kuri pirms 21 gada stājās dzīvajā ķēdē, savienojot Tallinu, Rīgu un Viļņu.
«Manuprāt, šodien ir svētku diena, jo šajā dienā pirms 21 gada apliecinājām savu spēku, vienotību un ticību. Ir svarīgi to turēt savās sirdīs un prātos. Gribu vēlēt, lai mēs nekad neaizmirstu ne paktu, ne Baltijas ceļu, kas parādīja, cik mēs visi esam vienoti, uzticīgi un atbalstoši. Lai mums spēks, izturība, un lai mūsos nerimst tēvzemes mīlestība,» klātesošos uzrunāja Jelgavas domes priekšsēdētājs Andris Rāviņš. Pieminot šos notikumus, 20. reizi Svētbirzē kurts atmiņu ugunskurs, pie kura šoreiz tika rīkots brīvais mikrofons. Kā pirmajam vārds pie tā tika dots ilggadējam «staburadzietim» Pēterim Ānam. «Man bija tas gods pirms 21 gada pacelt Latvijas karogu un aicināt doties uz Baltijas ceļu. Jau nākamajā gadā stāvēju klāt lēmumam, ka nebrauksim sveces degt vietā, kur stāvējām, bet iekursim ugunskuru šeit, Svētbirzē. Un nu piemiņas ugunskurs jau deg 20. reizi,» tā P.Āns. Jāteic, ka iespēju izteikties pie brīvā mikrofoni izmantoja diezgan daudz klātesošo, daloties atmiņās par tā laika notikumiem un skaitot dzeju.
«Es gribēju panākt to, ko mēs ieguvām – brīvību. Pati Baltijas ceļā stāvēju Teteles pusē. Atceros, ka solītais autobuss saplīsa, taču mums tur bija jātiek, tāpēc braucām, balsojot garāmbraucošos auto, kopā ar pilnīgi svešiem cilvēkiem. Vienkārši vēlēšanās piedalīties bija tik liela, ka tur lūst vai plīst, bet bija jātiek. Protams, šie notikumi nes arī skumjas atmiņas, jo manu brāli izsūtīja, man bija tikai 13 gadu. Tieši tāpēc uzskatu par goda lietu atnākt uz visiem piemiņas pasākumiem, ne tikai pieminot Baltijas ceļu,» tā jelgavniece Aina Kalniņa. Bijusī vācu valodas skolotāja Skaidrīte Baltijas ceļu vērojusi pa televizoru. «Pati nevarēju braukt, jo vīrs bija smagi slims, taču atceros, ka arī, skatoties pa televizoru, šis notikums radīja patīkamu saviļņojumu. Nevarēju tad, taču varu atnākt tagad, tāpēc to arī daru,» teic pensionētā pedagoģe.
Foto: Ivars Veiliņš