Jelgavas Svētās Trīsvienības baznīcas tornī aizvadīta pirmā lekcija ciklā «Par tērpiem un rotām Zemgalē no viduslaikiem līdz mūsdienām». Tajā vēsturniece Elīna Kūle-Braže un viņas dzīvesbiedrs rotkalis Māris Braže interesentiem deva iespēju gūt plašāku priekšstatu pa to, kāds bija zemgaļu tērps un rotas viduslaikos.
E.Kūle-Braže atklāj, ka par zemgaļu tērpu un rotu valkāšanas tradīcijām viduslaikos gūta tikai nojausma, jo no šī perioda nav pilnīgi saglabājies neviens tērps, pēc kura varētu veikt tērpa rekonstrukciju, savukārt par rotām ko vairāk var uzzināt, pētot kapulaukos uzietos atradumus. Tieši arheoloģiskajos izrakumos atrastais ļauj spriest par zemgaļiem raksturīgākajām rotām. «Lielā mērā tērpu un rotu rekonstrukcija jeb atdarinājumi veidoti, balstoties uz analoģijām, par pamatu ņemot atradumus apkārtējos novados, kas ļauj pieņemt, ka kaut kas līdzīgs bijis arī zemgaļiem,» tā viņa, uzsverot, ka rotas ir daļa no kultūras identitātes. «Tāpat būtiski apzināties, ka ar vārdu «rota» folklorā saprot goda tērpu, goda apģērbu, sākot no galvassegas līdz pat apaviem. Mūsu izpratnē tas ir dizains, koptēls,» tā vēsturniece.
Iepazīstinot ar zemgaļu tērpu viduslaikos, viņa skaidro, ka pamatapģērbu veidoja tunikveida krekls, kas darināts no taisnstūrveida auduma gabala, – vīriešiem tas bija īsāks, sievietēm – garāks, nereti pat līdz potītēm. «Krekls bija darināts no lina auduma – gan ļoti smalka, gan rupja, gan balināta, gan nebalināta,» tā E.Kūle-Braže. Savukārt virsapģērbs bija darināts no vilnas, un vīriešiem tas bija vamzis, savukārt sievietēm – jaka. Tāpat bija arī villaines un apmetņi, kas saspraužami ar saktām, kājauti vai sietavas, arī cepures – šūtas un, iespējams, darinātas arī no zvērādas.
M.Braže, stāstot par rotām, pieļauj, ka zemgaļi bijuši rotu formu radītāji, kā arī pirmie, kuri izdomājuši vainagu. Tāpat viņš piebilst, ka zemgaļiem bija raksturīgas lielas un masīvas rotas – par to varēja pārliecināties arī klātesošie, iemēģinot viņa darināto zemgaļu rotu rekonstrukcijas.
Lekcija «Zemgaļu tērps un rotas viduslaikos» tīri profesionāli bija ieinteresējusi kā audējas un tērpu darinātājus, tā vienkārši rokdarbnieces, kam tuvi tautiskie motīvi, cilvēkus, kam tīk etnogrāfiskās rotas. Tā kā E.Kūle-Braže kopā ar vīru arī izgatavo tērpus un rotas – sākotnēji tikai savām vajadzībām, bet nu jau tie tērpi arī folkloras kopām –, rakstu un tehnikas zinātājām tā bija iespēja uzzināt viņu pieredzi par šiem jautājumiem un saņemt praktiskus padomus seno tērpu darināšanā.
Savukārt gide Edīte Pole lekciju apmeklēja, lai paplašinātu savu redzesloku. «Tā ir fantastiska iespēja, ko Tūrisma centrs piedāvā šādās lekcijās un nodarbībās! Esmu gide Baltijā, un, lai gan arī par šīs lekcijas tēmu biju gan pati lasījusi, gan dzirdējusi, es vienalga uzzināju daudz jauna. Šķiet, tagad, pat aizbraucot uz Tērveti, mans skatījums būs mazliet citāds,» spriež gide, piebilstot, ka lekcijā satikusi arī savas kolēģes. «Ziema gidam tiešām ir labākais laiks, lai pilnveidotos un uzzinātu ko jaunu – ja katrreiz uzzinu kaut pavisam nedaudz jauna, es jau esmu ieguvēja,» tā viņa, neslēpjot, ka pašai bijis pārsteigums arī lekcijas laikā uzzinātais, ka Svētās Trīsvienības baznīcas torņa 5. stāvā, kur ekspozīcijā apskatāmi Zemgalei raksturīgākie tautas tērpi, saktas tērpiem ir oriģinālas, nevis mūslaiku rekonstrukcijas.
Jāatgādina, ka nākamās cikla «Par tērpiem un rotām Zemgalē no viduslaikiem līdz mūsdienām» lekcijas būs «Zemgales tautas tērps un valkāšanas tradīcijas», kas notiks 12. martā pulksten 18 un ko vadīs vēsturniece Latvijas Universitātes Latvijas vēstures institūta Etnoloģijas nodaļas vadītāja Aija Jansone, un lekcija «Etnogrāfiskie elementi mūsdienu tērpos», kas notiks 9. aprīlī pulksten 18 un ko vadīs māksliniece dizainere Daiga Latkovska. Iegūt sīkāku informāciju par plānotajām lekcijām, kā arī par iespējām tajās piedalīties var uzzināt Jelgavas reģionālajā Tūrisma centrā.
Foto: Raitis Supe
2.5 °C,
4.8 m/s,
96.1 % 
2.5 °C,
4.8 m/s,
96.1 %