«Stāsts «Kristālu glabātāji» ir par jauniešiem – puisi un meiteni, kas caur aizraujošiem piedzīvojumiem iemācās sevī atklāt spēku. Spēku, ar kuru mēs varam piepildīt savus sapņus, ja klausām sirdij, nevis prātam, piepildot dzīvi ar prieku, gaismu un bezierunu mīlestību,» tā par savu pirmo stāstu «Kristālu glabātāji» saka jelgavniece Kristīne Muciniece.
Ritma Gaidamoviča
Pēc vairāku gadu pārdomām par dzīvi un gada rakstīšanas procesa nule klajā nākusi un veikalos pieejama jelgavnieces K.Mucinieces pirmā grāmata «Kristālu glabātāji» no stāstu sērijas «Eņģeļu acis». Grāmata domāta pusaudžiem, taču jau līdzšinējās atsauksmes apliecina, ka tā ir saistoša arī pieaugušajiem, kuri grib saskatīt gaišo un neparasto. «Pirms pieciem gadiem manā dzīvē pienāca brīdis, kad uzdevu sev jautājumu: kas es esmu? ko gribu darīt? Biju mācījusies uzņēmējdarbību, strādāju vecāku uzņēmumā un darīju visu, ko no manas sagaida sabiedrība. Man tas patika, taču jutu, ka īstu piepildījumu nesniedz. Un tad es apstājos… Sākumā bija grūti, jo blakus mutuļojošā dzīve aizvien bija trokšņaina un prāts visu laiku mudināja, lai atgriežos skrējēju rindās, citādi nokavēšu savu dzīvi. Taču es neatgriezos un radu piepildījumu citur. Mācījos klausīt iekšējai balsij, kas teica, ka varu piepildīt savus sapņus. Prāts to centās noliegt – analizēja, apšaubīja un mēģināja atrunāt. Es paļāvos uz savu sirdsbalsi. Ja mans prāts būtu uzvarējis, šī grāmata nebūtu radusies,» tā autore, aicinot katru apsēsties un padomāt, ko savā dzīvē vēlas sasniegt.
Ir tikai jāuzdrošinās Pēc pārdomām viņa atgriezusies pie nodarbes, kas par sevi likusi manīt jau vidusskolas laikā, – rakstīšanas. «Skatījos uz savu vecāko meitu, viņas draugiem. Ievēroju, ka jaunieši ir citādāki, kad ir paši. Labsirdīgi, dziļi jūtīgi un atvērti visam. Mums jau nekad nav laika to visu redzēt, mēs parasti esam aizņemti, tā, iespējams, ir vieglāk. Redzēju, ka tad, ja jebkāda veida informācija nāk no sirds, tā viņus aizsniedz. Turpretī, ja mēģinām kaut ko uzspiest, iestāstīt, ka kaut ko ir tā vai citādi pieņemts darīt vai, vēl trakāk, ka tā ir jādara, un viss, tas ir kā pret sienu! Un skolotāji stāsta briesmu lietas, ko mūsu bērni dara skolā. Tas bija brīdis, kad galvā pamazām sāka veidoties stāsts, caur kuru es dodu mācību, pieredzi, saucat to, kā gribat. Caur piedzīvojumiem, veidā, kā viņi to saprot un kas viņus aizrauj. Parādot, cik patiesībā dzīvē viss ir vienkārši sasniedzams, ja to dara no sirds,» tā K.Muciniece.
Ko sēsi, to pļausi Ar šo grāmatu autore centusies parādīt to, kā dzīvē rodas situācijas – sīkas un globālas, par ko paruna saka: ko sēsi, to pļausi. Jo vairāk dusmu un agresijas tu izstarosi, jo vairāk šādu enerģiju saņemsi atpakaļ, tad sākas riņķadancis. «Netiekot no tā vairs laukā, tu noteikti vainosi visu pasauli, cilvēkus apkārt un apstākļus, tikai ne sevi pašu. Un otrādi – jo tu vairāk labestības un sirdssiltuma dosi, jo vairāk saņemsi atpakaļ, pasaule pavērsies pavisam citā gaismā, un tad viss ir iespējams. Viegli, nepiespiesti un brīvi piepildīt jebkuru vēlmi. Tas nemaksā neko. Tas ir tas spēks, par ko ir mana grāmata. Un to var piedzīvot katrs,» tā autore.
«Daudzi raud, bet ne aiz smaguma» Pirmās grāmatas sākums ir Beļģijā, kur K.Muciniece devusies līdzi vīram nedēļas komandējumā. «Kad slūžas palaiž vaļā, tad jau aiziet! Kad to visu pārrakstīju datorrakstā, pati brīnījos, kā tā var,» tā autore, atzīstot, ka ar roku rakstīt ir daudz vieglāk, jo radošāk strādā smadzenes. Runājot par stāstu sērijas nosaukumu «Eņģeļu acis», K.Muciniece saka: «Ar acīm redzam apkārtējo pasauli, uztveram dzīvi, krāsas, gaismas, tumsu… Un ar acīm varam skatīties arī pretējā virzienā – ieskatīties sevī. Acis ir kā līdzsvara punkts.» Viņa atzīst, ka šī grāmata noteikti domāta tiem, kuri meklē, tiem, kuriem brīžiem patīk nereāli piedzīvojumi, arī tiem, kas savā sirdī ir bērni. «Katrs noteikti tajā atradīs ko citu. Tāpat būs kāds, kuram tā nepatiks. Kaut arī grāmata domāta pusaudžiem, internetā esmu atradusi diezgan daudz atsauksmju no pieaugušajiem. Daudzi cilvēki raud, taču ne aiz smaguma, bet tāpēc, ka saņēmuši ko savai sirdij,» tā autore.
Vai onkulīši un tantes sevī vēl nēsā tīņu laika sajūtas? Jāpiebilst, ka grāmatai arī mākslinieciskais noformējums nācis no Jelgavas, proti, to veidojis grafiķis jelgavnieks Guntis Švītiņš. Viņš par stāstu saka: «Mani sajūsmina rakstītā ritms un notikumu gaita. Tā ir tik vienkārša, dabiska un pašsaprotama, bet tajā pašā laikā gudrību pilna un romantiska. Lasīju un priecājos, ka mūsu saraustītajā, problēmu piesātinātajā laikā var rasties tādas noskaņas stāsts. Interesanti, ka pusaudžiem domātā grāmata patīk jebkura vecuma ļaudīm, un šeit rodas jautājums, vai šie onkulīši un tantes, kas to lasa, sevī vēl nēsā tīņu laika sajūtas; vai grāmata satur un atver savu gudrības lauku jebkuram?» jautā G.Švītiņš. Mākslinieks atzīst, ka stāsts ir vizuāls un piesātināts ar izteiksmīgām detaļām, kas devis jau gatavas ainas. Taču viņš baidījies precīzi ilustrēt stāstu, jo katram lasītājam ir sava vīzija. Kāpēc to laupīt vai izjaukt?
Šobrīd K.Muciniece jau strādā pie otrās grāmatas. Viņa nesola, ka tā būs viegla, taču arī no tās būs iespēja katram paņemt ko savai sirdij.
Foto: Krišjānis Grantiņš
16.6 °C,
3.8 m/s,
85.5 % 
16.6 °C,
3.8 m/s,
85.5 %