15.6 °C, 4.9 m/s, 94.5 %

Pilsētā

Sākumlapa Portāla “Jelgavas Vēstnesis” arhīvsPilsētā«Jāmācās. Konveijera darbs nav domāts man»
«Jāmācās. Konveijera darbs nav domāts man»
12/12/2010

«Ārzemēs pastrādāju tikai dažus mēnešus, un tas bija pietiekami ilgs laiks, lai es saprastu, ka tādu dzīvi nevēlos, ka gribu iegūt labu izglītību un naudu pelnīt ar galvu, nevis monotonām robota kustībām fabrikā.

Emīls Rokjānis, atgriezies no darba Lielbritānijā:
 
«Ārzemēs pastrādāju tikai dažus mēnešus, un tas bija
pietiekami ilgs laiks, lai es saprastu, ka tādu dzīvi nevēlos, ka
gribu iegūt labu izglītību un naudu pelnīt ar galvu, nevis
monotonām robota kustībām fabrikā.
 
Kad izlēmu doties strādāt uz ārzemēm, tas man vairāk bija kā
piedzīvojums – tik daudzi mani draugi un paziņas bija devušies
peļņā, ka man pašam uz savas ādas gribējās izbaudīt, kā tas ir. Uz
dzīvi Anglijā jau vairākus gadus bija pārcēlušies ģimenes draugi,
kuri piedāvāja man iespēju. Kā es smejos, jumtu virs galvas, maizi
un ūdeni viņi man nodrošinātu. Darbu fabrikā, ja neko citu labāku
neatradīšu, arī. Tā nu mēs, septiņi puiši, no Jelgavas nolēmām
doties meklēt piedzīvojumus. Tobrīd vēl mācījos vidusskolā, tāpēc,
maijā braucot prom, visiem teicu, ka septembrī būšu atpakaļ, lai
gan pašam par to īstas pārliecības nebija…
 
Nedēļas laikā dabūju darbu – sāku strādāt fabrikā, kurā cep
dažādas kūkas. Tā bija tāda pamatīga kūku rūpnīca. Konveijers,
neskaitāmi sektori, un mans uzdevums bija kā robotam apkalpot
līniju, kur dienā sataisīja kādas 3000 kūkas. Kad mēnesi fabrikā
biju nolauzis, man jau piedāvāja apmācības un pēc tam –
paaugstinājumu, jo labi pratu runāt angliski, krieviski, un, tā kā
tur bija daudz poļu un lietuviešu, kuri nemaz necentās iemācīties
valodu, vadībai šķita, ka vajag cilvēku, kas spēj komunicēt gan ar
vadību, gan pārējiem strādniekiem. Taču jau tobrīd es skaidri
zināju, ka šeit nepalikšu. Jāatzīst, līdz tam es pa dzīvi peldēju,
biju sevis meklējumos un īsti nezināju, ko vēlos dzīvē sasniegt,
bet tie pāris mēneši fabrikā man visu salika pa plauktiņiem:
jāmācās, jāiegūst augstākā izglītība, jāizmanto iegūtās zināšanas
ikdienā, jo ķeksīša pēc nav jēgas mācīties, turklāt konveijera
darbs nav domāts man.
 
Un septembrī, kā sākotnēji plānots, devos mājās. No septiņiem
puišiem, kas aizbraucām, trīs joprojām strādā tur. Mans primārais
mērķis nebija nopelnīt lielu naudu, tādēļ arī neko daudz mājās
neatvedu – lielākoties tur nopirktas kvalitatīvas drēbes, taču, tur
dzīvojot, es izbaudīju Angliju, braucu ekskursijās un ieguvu
vērtīgu dzīves pieredzi. 
 
Tagad? Mācīties uz ārzemēm es varētu aizbraukt, bet, ja man
kāds tur piedāvātu darbu fabrikā, pavisam noteikti teiktu nē.
Apzinos, ka cilvēks ar labu izglītību un valodas zināšanām arī tur
var atrast normālu darbu, taču tāpat es apzinos, ka to var arī
Latvijā. Pašlaik es studēju Latvijas Universitātes Juridiskajā
fakultātē, paralēli strādāju Rīgas apgabaltiesā un juridiskos
pakalpojumus sniedzu arī privāti. Un privātajā sektorā viss pamazām
aiziet, tātad kaut kāda kustība notiek, un tas jau ir signāls, ka
Latvijā viss būs kārtībā. Arī tagad šeit var dzīvot, tikai mazliet
vairāk jāpadomā, kā.»
Sagatavoja Sintija Čepanone, foto Ivars Veiliņš