Pilsētā

Ilze Knusle-Jankevica

Jāņi ir tautas svētki – vieni no retajiem, kuros tiek
godinātas tēvu tēvu tradīcijas. «Nevar aizmirst, ka ģimene ir pirmā
skola. Kopā pīt vainagus un darīt citas lietas – tā ir tā
tradīcija. Ģimenē bērnam iemāca, kas ir jāņuzāles, mamma iemāca, ka
Jāņos jācep pīrāgi. Ideāli, ja sien arī Jāņu sieru. Es nedomāju, ka
iemāca kā skolā, bet ģimenē iemāca, to darot. Tās ir tradīcijas,
kas tiek koptas gadu gadiem, tā tiek pārmantotas,» uzskata V.Leja,
piebilstot, ka ir jau arī tādas tradīcijas un rituāli, kas veicami
vienatnē. Piemēram, vienatnē var pavadīt un sagaidīt sauli, sacept
pīlādžus, burties. Tomēr nereti gadās tā, ka cilvēks pirms svētkiem
sēž viens, varbūt pat nozvērējies Jāņus nesvinēt, bet pēdējā brīdī
uzrodas kompānija, un svinēšana var sākties. «Pīrāgus izcept viens
var, bet apēst – nevar,» smaidot piebilst folkloras kopas
dalībniece Irēna Vilciņa. Un, protams, viens nevar tā izdziedāt
dziesmas, kā var bariņā. «Vilcējs, saucējs, atlocītāji – viens to
nevar izdziedāt. Turklāt dziedot rodas pozitīva enerģija,» norāda
Velta. Viņa ir pārliecināta, ka tradīcijas dzīvo tāpēc, ka katru
gadu ikviens tajās atrod sev ko jaunu.

Latvijai ir bijuši arī tādi laiki, kad padomju vara aizliedza
svinēt tautas svētkus, tostarp Jāņus un Ziemassvētkus. Tolaik Jāņu
nebija, vien 23. jūnijā – kolhoznieku balle. Tik un tā cilvēki
atrada veidu, kā godināt savas tradīcijas. «Atceros kādus Hruščova
laika Jāņus Mežotnes Selekcijas stacijā. Toreiz neviens nezināja,
vai Jāņi tiks svinēti. Neoficiālas runas klīda, ka parka galā būs
kāda sanākšana. Beigās tur sanāca visi, kas gribēja svinēt, – ne
aicināti, ne pazīstami cilvēki no visas apkārtnes. Bija sanācis
viens bars vīru un viens bars mutīgu sievu. Cik tas bija labi!
Neatceros, ko ēda, ko dzēra, bet tas nebija svarīgi. Tā kopā būšana
bija galvenais. Tā kopības sajūta,» teic viena no vecākā gada
gājuma dimzēniem Guna Sīle.

Lai gan svētku tradīcijas laika gaitā mainās – dažas izzūd,
citas nāk klāt –, ir lietas, ko tomēr vajadzētu izdarīt. Jāizravē
dārzs, jāsakopj pagalms, jāizpušķo māja un pašam jārotājas. «Tam,
ka uz Jāņiem jābūt izravētam dārzam, ir pavisam praktisks
izskaidrojums. Līdz tam laikam visam jābūt sasētam, sastādītam,
bet, ja dārzs nav izravēts, tad nekas neizaugs,» stabili ar kājām
pie zemes ir Dace Kroģere. Tomēr lielākā daļa dimzēniešu tic, ka
Jāņi ir tāds brīdis, kad kosmiskais dominē pār laicīgo. Teju par
leģendu kļuvis kādas agronomes stāstītais – viņa iestādījusi
kartupeļus pirms Jāņiem un nedēļu vēlāk – pēc Jāņiem. No tiem
kartupeļiem, ko iestādīja pēc Jāņiem, nekas nav izaudzis. «Jānis
Jaunsudrabiņš savos darbos ir pieminējis Jāņu starpu starp vecajiem
un jaunajiem Jāņiem. Tās būtu divas nedēļas pēc Jāņiem, ko svinam.
Ja šajā starpā sētais un stādītais vēl kaut cik auga, tad vēlāk –
neparko. Vien melnie rutki,» stāsta Velta un piebilst: «Labāk sīvu
rutku ēdu/Nekā saldu burkāniņu.»

Istaba noteikti jāpušķo ar meijām – pīlādžiem, ozoliem –, jo
tas rada īpašu noskaņu. Vāzēs jāsaliek zāles, jāsapin vainagi, ko
var likt ne tikai galvā, bet arī izmantot kā dekorus. «Ideāli, ja
zina dziesmas. Es nevaru iedomāties, kā var Jāņi aiziet nedziedot,»
norāda folkloras kopas vadītāja. Viņa stāsta, ka Zemgalē tiek
lietots tāds vārds kā «daudzināt» – daudzināt Jāni. Tas ir reti
lietots un nozīmē – daudz labu runāt. «Dziedot un labu sakot, tiek
vairots labais,» Velta piebilst.

Runājot par citām izdarībām un tradīcijām, Velta saka tā:
«Katrs no visiem rituāliem un izdarībām paņem to, kas viņam
vajadzīgs, un veic tos rituālus, kas tobrīd atbilst vajadzībām.»
Tas attiecas arī uz papardes zieda meklēšanu. «Es pagājušajā nedēļā
mežā redzēju reto ķekaru papardi. Tā bija izdzinusi ziedkātiņu…»
smaidot piebilst Dace. 

Bez alus un siera – nekādi

Runājot par ēšanu un dzeršanu, Vasaras saulgrieži nevar iztikt
bez alus un siera. «Tradīcijas ir pa slāņiem, un to zemāko zina
visi – alus un siers ir katros svētkos. Ja skatāmies filosofiski,
tad alus un siers ir rituālie ēdieni. Alu gatavo no graudiem – no
cieta ir radies šķidrs. Savukārt sieru gatavo no piena – no šķidra
ir radies ciets. Būtiska ir pāriešana citā stāvoklī, mainīšanās, un
tieši to simbolizē alus un siers,» skaidro Velta. Ja bez alus un
siera nevar iztikt neviens, tad pārējais, ko likt uz galda, ir
katra paša ziņā – cik nu katrs var atļauties. Ja tradicionāli Jāņos
tika ēsti piena produkti, jo ne jaunās ražas, ne kaujamu lopu uz to
brīdi nebija, tad tagad cilvēki galdu klāj tādu, kādu atļauj
rocība, un netrūkst ne gaļas ēdienu, ne pīrāgu, ne rasola, salātu
un citu ēdamlietu. Dace vēl piebilst, ka dziedot un dejojot ēšana
paliek otrajā plānā.

«Jāņi nav izēšanās laiks, un to apliecina tautas dziesma –
Badu, badu Jānīts nāca/Vēl badāks Pēterītis./Jēkabiņš labs
vīriņš,/Tas ar savu maizi nāca. Jēkaba dienā jau ir jaunā raža –
maize, kartupelīši. Pa vidu – no Jāņiem līdz Jēkabiem – ir tukšais
laiks,» domu pabeidz «Dimzēna» vadītāja. 

Laika gaitā mainās arī paražas. Svētku galdā senos latviešu
ēdienus nomainījis rasols un šašliki. Uz svinību vietu braucam
automašīnā, nevis pajūgā. Ja galīgi nav dziedamais, var uzlikt
mūzikas disku. Tās ir tikai dažas laikmeta iezīmes. Viens no pēdējo
laiku jauninājumiem ir arī masu Jāņi. Vienos tādos pabijis arī
«Dimzēns». «Pirms daudziem gadiem Zosēnos piedalījāmies Jāņu vakara
operas «Baņuta» brīvdabas izrādē ar masu skatiem, solistiem. Masu
svētkus izbaudījām pirmo reizi. Tie bija ļoti interesanti svētki,
jo Zosēnos vienā naktī kā stabs nolija visas Latvijas norma.
Elektrība atslēdzās, bet mēs salīdām šķūnī, spēlējām un dancojām
basām kājām. Tās bija kolosālas sajūtas! Pirmais darbs, ko dāmas
izdarīja, atgriežoties Jelgavā un pulklsten sešos rītā izkāpjot no
autobusa, – laistīja dārzus,» stāsta Velta un smaidot piebilst, ka
ļoti dažādi Jāņi var atnākt.