18.8 °C, 0.5 m/s, 77 %

Izglītība

Sākumlapa Portāla “Jelgavas Vēstnesis” arhīvsIzglītībaJelgavniece uzvar eseju konkursā par Latvijas karogu
Jelgavniece uzvar eseju konkursā par Latvijas karogu
13/11/2009

Šodien Ārlietu ministrijā, izstādes «Sarkanbaltsarkanā Latvijas karoga stāsti» atklāšanas svētkos tiks apbalvoti eseju un vēstuļu konkursa «Mans Latvijas karoga stāsts» laureāti. Viņu vidū ir arī Jelgavas Spīdolas ģimnāzijas 10. klases skolniece Līva Kenkle.

Ilze Knusle-Jankevica

Šodien Ārlietu ministrijā, izstādes «Sarkanbaltsarkanā
Latvijas karoga stāsti» atklāšanas svētkos tiks apbalvoti eseju un
vēstuļu konkursa «Mans Latvijas karoga stāsts» laureāti. Viņu vidū
ir arī Jelgavas Spīdolas ģimnāzijas 10. klases skolniece Līva
Kenkle.

«Karogam ir labi pie latvieša, un latvietim ir labi Latvijā, bet
prātus var nobiedēt bargā ziema, un miesai salst aukstā vēja dvaša,
kad cilvēkus Latvijā ir pārņēmis izmisums. Audums nejūt dziļas
raižu kupenas, un tas nepazīst trūkumu dvaku. Sarkanbaltajam
audumam vienmēr visa pietiek, un īstenībā mums arī visa ir gana,
tikai mēs mēdzam piemirst. Karogs labāk par visiem zina, ka jebkura
vētra kādreiz pārskries, un Latvija no tās iznāks pieredzes un
spēka appūsta. Šis audums panes visu, un arī latvietis to var. Arī
es to varu,» tā savā esejā raksta Līva.

Jelgavas Spīdolas ģimnāzijas direktore Ilze Vilkārse atzīst, ka
ir patīkami, ja skolas vārds izskan Latvijā, turklāt pozitīvā
gaismā. Direktore piebilst, ka tāda ir skolas politika – mudināt
skolēnus piedalīties pēc iespējas vairāk konkursos, arī tādos, ko
nerīko skola. «Skolotāji ir ļoti atsaucīgi, informē skolēnus par
iespējām. Un arī skolēni ir atsaucīgi un labprāt piedalās,» tā
I.Vilkārse. Jāpiebilst, ka šajā eseju konkursā piedalījās vairāki
spīdolieši, galvenokārt vidusskolēni, latviešu valodas skolotājas
Daigas Krišānes vadībā.

Ārlietu ministrijas Informācijas departamenta Preses centra
nodaļa informē, ka pavisam iesniegti 245 darbi
215 esejas no 86 skolām, divas esejas no Eiropas skolas Luksemburgā
un 28 vēstules no iedzīvotājiem visā Latvijā. Konkursu rīkoja
Ārlietu ministrija, «Latvijas Avīze», Vidzemes Vēstures un tūrisma
centrs un Latvijas institūts.

 

Eseju fragmenti (lasāmi Ārlietu ministrijas mājas
lapā)

Renāte Balana, Jelgavas Spīdolas ģimnāzijas 12. klases
skolniece:
«Karogs – simbols, kas katram nozīmē ko citu,
kādam tā joprojām būs bezvērtīga sarkanbaltsarkana drāna, varbūt ne
tādēļ, ka viņš nespēj novērtēt to, kas paveikts, lai mums tāds
būtu, bet varbūt vienkārši neviens viņam nav iemācījis tā dārgo
vērtību. Tomēr man tas joprojām būs kaut kas sirdij tuvs, kā dēļ ir
vērts cīnīties.»

 

Dāvis Reinbergs, Jelgavas Spīdolas ģimnāzijas 12. v
klases skolnieks:
«Sākot atskanēt valsts himnai, karogs
lēnām tika pacelts līdz masta galotnei. Salidojuma mērķis bija
sasniegts – valsts karogs dzimtas mājās nu plīvoja augstu jaunajā
mastā, simbolizēdams dzimtas un valsts spēku! Iesāktās sarunas
varēja turpināties, bet nu jau ar citādu noskaņu.

Man šķiet, ka katrai latviešu ģimenei vajadzētu šādas atminās un
stāstus. Tās emocijas, kuras iegūst šādos dzimtas salidojumos,
nevar izstāstīt, bet tas noteikti ir spēks! Latvijas karoga dalība
šādos pasākumos, manuprāt, ir neizbēgama, jo valsts sākas ģimenē.
Bez ģimenes nebūtu valsts, kā arī karoga, kuru tā nes. Nebūtu
tautas, kurai sarkanbaltsarkanās krāsas ir svētas.»

 

Alise Smiltāne, Jelgavas Spīdolas ģimnāzijas 10. klases
skolniece:
«Vasaras beigās atgriežoties mājās, aizgāju uz
veikalu un nopirku skaistu, bet vienkāršu rāmīti, tajā ievietoju
sava vecvectēva fotogrāfiju, klāt pieliekot vērtīgo karoga lentīti,
tagad manas vecmammas tēvs noraugās uz mani no galda stūra ar savu
dziļdomīgo skatienu un sarkanbaltsarkano lentīti pie krūtīm.

Lūk, šāds ir mans karoga stāsts – stāsts, ap kuru apvijas manas
ģimenes saknes. Nekad agrāk, skatoties uz Latvijas karogu, neesmu
bijusi tik lepna kā tagad, kad zinu tā saikni ar manas dzimtas
vēsturi.»

 

Krista Klismeta, Jelgavas Spīdolas ģimnāzijas 12.v
klases skolniece:
«Vai šī skaistā krāsu kombinācija, ar
kuru lepojamies, būtu izšūta lielā audumā vai mazā, vai netīšām
izveidojusies no apģērba gabaliem, tā nekad nav patikusi tiem, kas
uzkundzējušies latviešu tautai, jo simbolizē Latvijas brīvību un
neatkarību. Es ticu, ka neviens Latvijas karogs, kas man un citiem
latviešiem nozīmē brīvu Latvijas valsti, nekad vairs nebūs
jāsadedzina (vai jāpāršuj blūzē) tāpēc, ka to liek darīt kāda sveša
vara.»

 

Olga Beketova, Jelgavas Spīdolas ģimnāzijas 12. soc.
klases skolniece:
«Stāsts ir par to, kā vienu dienu,
tālajā 1989. gada novembrī, pie manas vecmāmiņas atnāca viņas
brālis, kam pāri rokai bija pārmests tumši sarkans audekls, kas
tajos laikos bija liels retums. Viņš lūdza, lai viņa šuj īsto
Latvijas karogu. Tuvojoties 18. novembrim, viņiem bija liela vēlme
valsts svētkos pēc ilgajiem nebrīves gadiem pacelt pie mājām
Latvijas karogu. No kurienes atradās audums, viņa nejautāja, tikai
domāja, kā vislabāk veikt brāļa lūgumu. «Ar milzīgu atbildības
sajūtu, prieku un lepnumu es sēdos pie šujmašīnas, lai šūtu šo
svētumu – tieši tā svētumu.» Kad karogs, divās kārtās šūts, pēc
izmēra bija gatavs, palika pāri auduma strēmelītes, kas tapa par
mazu karogu, kas vienmēr sirdij tuvs, uz speciāla paliktnīša
glabājās istabā cerībā, ka kādu dienu tas rotās māju kā piederības
zīme.»

 

Ksenija Maslova, Jelgavas Spīdolas ģimnāzijas 12. kom.
klases skolniece:
«Kad topošais liktenīgais mākslas darbs
bija gatavs, viņi sāka domāt, kur to varētu izkārt. Vieta ilgi
nebija jāmeklē, jo Jelgavas Svētās Trīsvienības baznīcas tornis
atradās īstajā vietā – to varēja redzēt no visām pusēm itin labi.
Naktī ar laivu no Lielupes mans vectēvs ar draugiem iepeldēja
Driksā, izkāpa krastā un ielavījās ēkā. Tikuši līdz torņa augšai,
uzgāja stabu, pie kura arī piesēja karogu. Kad tajā 12. oktobra
rītā cilvēki devās uz motociklu sacīkstēm, izkārto karogu redzēja
visi.

Nākamās dienas rīts atnāca miglains. Cilvēki sākumā karogu
nepamanīja, taču, kad migla izklīda, daudzu skatieni vērsās augšup
uz Svētās Trīsvienības baznīcas torni, kur pavērās pavisam
neparasta aina. Mastā plīvoja Latvijas karogs – laikā, kad mūsu
valsts atradās krievu funkcionāru pakļautībā, tas patiešām nebija
ikdienišķs notikums. Neviens nespēja ticēt savām acīm. Visapkārt
valdīja haoss, bet karogs turpināja lepni plīvot debesīs.

Kā vēlāk noskaidrojās, karogs palika smailē līdz pat vakaram,
kad to kaut kā pa daļām noplēsa. Naktī, kad ielās kļuva kluss, mans
vectētiņš aizgāja pie torņa un savāca visus karoga gabaliņus, kurus
no jauna sašuva kopā.»

 

Krišjānis Galiņš, Jelgavas Spīdolas ģimnāzijas 12. kom.
klases skolnieks:
«Man liels brīnums šķita skats, ko
šovasar redzēju, iebraucot Daugavpilī. Viena no pirmajām mašīnām,
kas brauca pretī, bija zilas krāsas auto ar četriem plīvojošiem
Latvijas karodziņiem. Varbūt Daugavpilī tā ir ne tikai patriotisma
izpausme, bet arī drosme – tik klaji demonstrēt savu piederību
valstij un tautai. Latviju šobrīd skar tā dēvētā dižķibele – grūts
laiks, kas mums ir jāiztur. Iespējams, ka karodziņš pie automašīnas
vai silta sarkanbaltsarkana šalle ap kaklu aukstā ziemas dienā
stiprinās mūsu visu cerības, ka Latvija dzīvos saules mūžu.»