Ziemassvētku gaidīšanas laiku daudzi cilvēki izmanto, lai pašu rokām sarūpētu dāvanas saviem tuviniekiem. Taču nereti pašu veidotas apsveikuma kartītes, dažādi mīļi nieciņi ne tikai ļauj ietaupīt līdzekļus, bet arī papildus nopelnīt. Šoreiz «Jelgavas Vēstnesis» uzmeklēja cilvēkus, kuri šajā laikā atraduši, kā paši saka, savu mazo Ziemassvētku biznesiņu un no darba brīvo laiku velta tam, lai ar savu vaļasprieku sagādātu priecīgus brīžus citiem. Kādam jau šajā ziņā uzkrāta vairāku gadu pieredze, citam šis gads ir pirmais, kad roka iemēģināta pārdošanā, taču viņus visus vieno optimistisks noskaņojums – šeit nav vieta runām par lielu peļņu, bet gan pašu radītu, īstu Ziemassvētku noskaņu.
Inga Birkava, veido Ziemassvētku kartītes: «Tas radošais iekšā jau sen dīdīja, tikai ilgu laiku nevarēju atrast, kā īsti izpausties, līdz pērn ziemā atsvaidzināju jaunības zināšanas, veidojot Ziemassvētku kartītes. Galvenā doma – negarlaikoties, bet kaut ko darīt, reizē iepriecinot arī citus. Tā manas pirmās kartītes pārdošanā nonāca pirms pagājušajiem Ziemassvētkiem – Latvijas Lauksaimniecības universitātes Ziemassvētku tirdziņā. Pati smaidu – ziemas biznesiņš! Neskatoties uz to, ka prece ir tirgū, kartīšu veidošanu uzskatu tikai par hobiju, jo algu dzīvošanai ar to nenopelnīsi, peļņa ir ļoti nosacīta, taču kāds santīms uz katru kartīti jau tiek. Kartītes šobrīd nav no tām «ejošākajām» precēm, jo cilvēki tās gandrīz vairs nesūta – tik ļoti esam pieraduši apsveikumus sūtīt īsziņās, pa e-pastu, draugiem.lv. Kopš sevi atceros, radiem, draugiem vienmēr esmu sūtījusi īstus apsveikumus pa pastu, neskatoties uz to, ka tagad ar īsziņu vai pa e-pastu sanāk lētāk. Bet vai tā ir liela māksla – uzrakstīt vienu dzejolīti un nosūtīt ķēdes vēstuli? Pati bieži vien tādas vēstules nemaz neveru vaļā. Apsveikumu rakstīšana man pieder pie Ziemassvētku gaidīšanas laika, tas ir rituāls, tāpat kā piparkūku cepšana. Man ir ļoti žēl, ka mūsu valstī līdzekļu taupīšanas nolūkos budžeta iestādes un arī vienkārši cilvēki tiek mudināti apsveikumus sūtīt elektroniski. Manuprāt, tas savā ziņā apzog sabiedrību. Taču jūtams, ka pamazām arvien vairāk cilvēku atgriežas pie īstām vērtībām – atgriežas tas laiks, kad mums gribas īstu rupjmaizi, un tas liek domāt, ka mēs atkal gribēsim īstas pastkartītes, kuras sūtīsim cits citam kā uzmanību un mīlestību apliecinošu vērtību. Šobrīd pēc manis gatavotajām kartītēm ir pieprasījums no cilvēkiem, kuri vēlas ko oriģinālu. Piemēram, šogad vienai firmai uztaisīju 150 kartītes apsveikumiem, bet lielākā daļa tomēr nonāk pie draugiem, paziņām, kas zina manu rokrakstu. Lai gan sāku tikai pērn, cilvēki jau ievērojuši to un meklē. Tas, protams, ir patīkami. Jāatzīst, ka pērn kartīšu biznesu mazliet vairāk iekustināja meitas izveidotais interneta veikals, kurā viņa tirgo savus darbiņus un papildus arī manas kartītes. Tāpēc ar smaidu saku, ka esmu melnstrādnieks, bet viņa – mans priekšnieks, kas «bīda» to tirgošanos. Pa trim vakariem desmit kartītes var izgatavot. Te nevar pēc konveijera principa – katrai kartītei vajag kādu «rozīnīti», un tas nav viegli. Citreiz vairākas dienas staigāju ar savu domu, līdz nonāku pie risinājuma, kā to dabūt gatavu. Kartīšu veidošana Ziemassvētkiem sākas jau septembrī, kad lauku darbi padarīti. Jāpiebilst, ka atradām vēl kādu jomu – pinām Adventes vainagus, ko pārdevām tepat pilsētas tirdzniecības centrā. Tiesa, darbs ieguldīts milzīgs, taču, ņemot vērā cilvēku pirktspēju, atpelnīt var labi ja par materiāliem izdoto naudu.»
Natālija Ņitovska, gatavo egļu rotājumus: «Ikdienā strādāju par pasniedzēju LLU Lauku inženieru fakultātē ainavu arhitektūras studentiem. Jau vairākus gadus mājās uz Ziemassvētkiem gatavoju dažādus dekorus, piemēram, mini eglītes, dažādas floristikas kompozīcijas, apgleznotas egļu bumbas, bet šogad pirmo reizi piedalījos arī svētku tirdziņā. Šajā pirmssvētku laikā man vienmēr gribas izveidot kaut ko skaistu – tas drīzāk ir dvēseles izpausmes veids, nevis nepieciešamība pēc jauniem dekoriem un rotājumiem. Pagājušajā gadā ar ģimeni izgatavojām plastmasas bumbas, kurās iekšā ir miniatūras Ziemassvētku noskaņās, piemēram, mājiņas, eglītes. Ideju aizguvu no tā saucamajām sniega bumbām, kurās iekšā ir, piemēram, salavecītis, bet, bumbu pakratot, krīt sniegs. Tajās gan iekšā ir šķidrums, bet mājas apstākļos jau to nevar uztaisīt.
Vienā Rīgas veikaliņā atradu jau gatavas plastmasas bumbu pusītes un izdomāju, ka vidū varētu izveidot svētku noskaņām atbilstošas miniatūras. Pagājušajā gadā mājās vislielākais palīgs man bija vīrs, kuram bija jādara tehniski visgrūtākais darbs – jāstiprina kopā bumbu pusītes. Tas jādara ļoti rūpīgi, un vieglāk to paveikt, ja ir četras rokas. Togad ciemos bija atbraukusi arī vīra māsa un mamma, un uzrīkojām tādu kā kopīgu rokdarbu darbnīciņu. Viņas nekad neko tādu nebija darījušas, bet ļoti patika. Arī mums pašiem patika galarezultāts, tāpēc šogad nolēmu ar tādām bumbām piedalīties Ziemassvētku tirdziņā pilī. Šoreiz visu darīju viena, un strādāju vismaz kādus piecus vakarus, jo bumbu pagatavošana ir diezgan ilgs process. Tās detaļas, kas ir bumbās iekšā, veidoju no plastikas, plastilīnam līdzīgas masas, tad tām jāsacietē, pēc tam vēl viss jāapglezno. Kad krāsa ir nožuvusi, viss jāsastiprina kopā un vēl jāievieto bumbā.
Tirdziņā biju kopā ar kolēģi, kura piedāvāja maisiņus, pildītus ar saldumiem un vēlējumiem, bet es – eglē karināmās bumbas. Pircēju atsaucība bija negaidīta – ļoti ātri tika izpirkti saldumu maisiņi, kuri, kā mēs domājām, pārāk labi «neies», bet manām bumbām lielākoties gāja garām. Nezinu, varbūt tāpēc, ka cenas nebija no lētajām – mazās bumbas ar eņģelīšiem maksāja divus latus, ar mājiņām – 2,5 latus, bet lielās – trīs latus. Tas, ka visi gāja garām, bet tikpat kā neko nepirka, radīja jocīgu sajūtu, tāpēc esmu nolēmusi, ka vairs netirgošos, ja nu vienīgi manā vietā tirgotos kāds cits… Manuprāt, cilvēki uz tādiem tirdziņiem iet galvenokārt tāpēc, lai gūtu iedvesmu un pēc tam dāvanas taisītu paši.»
Astra Skovirko, Ziemassvētku laikā izpalīdz mazdēliem tirgot eglītes: «Pie darba mani pielika mani trīs mazdēli – Roberts, Igors un Ivars. Puikas domāja, kā šajā krīzes laikā varētu piepelnīties papildu algai, un nolēma tirgot eglītes. Man tā mīļi apvaicājās, vai gadījumā es nezinot kādu godīgu cilvēku, kurš varētu šajā lietā izlīdzēt un laikā, kad paši netiek, tirgot eglītes. Es zināju gan. Sameklēju visas savas siltās drēbes, un te nu es esmu. Sals jau gan ķeras klāt, bet ko tad omīte mazdēlu labā neizdarīs?!
Šis ir pirmais gads, kad mazdēli nolēma pievērsties tādam īstenam Ziemassvētku biznesiņam. No savām algām viņi salika kopā naudiņu, mežniecībā iegādājās 200 eglītes, katru pa latam, nokārtoja atļauju par tirdzniecības vietu Hercoga Jēkaba laukumā un sāka tirgot. Uz savu galvu jau to darīt nedrīkst – visiem papīriem jābūt kārtībā, un tie man ir somā. Šis ir viņu pirmais mēģinājums tirgot eglītes, tādēļ drošas pārliecības, ka kaut ko arī varēs nopelnīt, viņiem nav. Varbūt beigās čiks vien sanāks, bet puikas vismaz būs riskējuši, mēģinājuši kaut ko darīt, nevis žēlojušies par dzīvi. Sestdien un svētdien, kad viņi paši tirgoja, eglītes «aizgājušas» tīri labi, un, pēc mazdēlu aplēsēm, eglītēs ieguldītā nauda jau atgūta, nu var domāt arī par peļņu. Robertam janvārī ir gan dzimšanas diena, gan vārda diena – varbūt vismaz svētku galdam sapelnīs?!
Šķiet, tradīcijas gadu gaitā nav mainījušās – cilvēki vēl aizvien pirms svētkiem mājās nes eglīti: latvieši – pirms Ziemassvētkiem, krievu tautības cilvēki – pirms Jaunā gada. Eglīšu cena pie mums ir no diviem līdz septiņiem latiem. Paskatījos citās eglīšu tirdzniecības vietās – cenas mums nav tās augstākās. Lai pircējiem nav jālauza galva, kur eglīti likt, puikas par sešiem latiem piedāvā arī egļu «kājas». Nav slikti – desmit «kājas» bija, sešas jau pārdotas pirmajās pāris dienās. Mazdēli nolēmuši, ka kopumā eglītes tirgos nedēļu – ieskaitot 24. decembri, taču, kaut pāri palikušas mazāk par simts eglītēm, man vienalga ir tāds nemiers – omītei taču gribas, lai mazdēliem šis Ziemassvētku biznesiņš izdotos.»
Madara Griščenko, apglezno svečturīšus, sveces: «Šis Ziemassvētku gaidīšanas laiks mums ir īpašs, jo pirmo reizi par savu veikumu saņemam atalgojumu. Proti, mācos Jelgavas Valsts ģimnāzijas 7. klasē, un līdz šim mūsu klasē nebija skolēnu mācību firmas. Skolotājas mudinātas, pirms kādām nedēļām divām kopā ar klasesbiedrenēm Unu Vikmani un Elīnu Rūsu nodibinājām savu uzņēmumu «Brīnumzeme». Šāds nosaukums tāpēc, ka firmas dibināšana sakrita ar Ziemassvētku gaidīšanas laiku, arī pirmās mūsu preces saistītas tieši ar šiem svētkiem.
Mūsu piedāvāto preču klāsts būs ļoti daudzveidīgs un sezonai atbilstošs. Turklāt viens no mūsu firmas mērķiem ir atbalstīt arī tos klasesbiedrus, kuri kaut ko prot veidot, taču pašiem nav iespēju to realizēt. Mēs palīdzam! Jau pašlaik gatavojam Ziemassvētku apsveikumu kartītes, kā arī lejam sveces un apgleznojam māla svečturīšus un tā sauktās «ploškas». Tiesa gan – pagaidām eksperimentējam, uzklausām draugu, klasesbiedru idejas, lai atrastu to īsto produkcijas klāstu.
Jāteic, ka iepriekš neko tādu nebiju darījusi, taču, izrādās, tas nav nemaz tik grūti, turklāt, vakarā mājās apgleznojot svečturīšus, veidojot kartītes, rodas tā īpašā Ziemassvētku noskaņa. Bet vēlāk par savu darbu ir iespēja saņemt arī naudu. Pašlaik gan uz lielu peļņu nemaz neceram, jo, kaut strādājam trijatā, nespējam saražot pietiekami daudz, lai bieži piedalītos tirdziņos, jo tad nepieciešams plašs sortiments gan daudzveidības, gan apjoma ziņā. Tad nu sanāk, ka pagaidām mūsu produkciju galvenokārt novērtē klases un skolas biedri.
Pašlaik «ejošākās» ir apgleznotās «ploškas» un māla svečturīši, kurus mēs pasūtām keramikas ražotnē un pēc tam apzīmējam un aplīmējam atbilstoši Ziemassvētku tematikai. Par svecīti prasām 15 santīmus, par svečturīti – 60 – 65 santīmus, un ir liels prieks, kad saprotam – cilvēkiem šādas lietas patīk, arī naudu, neraugoties uz ekonomisko situāciju, šādiem nieciņiem viņi atlicina, tāpēc mums jāstrādā arvien intensīvāk, lai izpildītu pieprasījumu. Tad nu vakaros pēc skolas mājās darbojamies ar stikla krāsām, plānām plāksnītēm – eņģelīšiem, zvaigznītēm, ko līmējam pie svečturīšiem… Es to visu daru pēc izjūtām – aptuveni iedomājos, ko vēlētos atainot, un to cenšos arī īstenot. Protams, sanāk improvizēt, bet galvenais, ka rezultāts man un pircējiem patīk. Nupat pašas esam izlējušas pirmās sveces – tas ir ļoti interesants un radošs process. Un mūsu firmas nosaukums «Brīnumzeme» ir attaisnojies – izrādās, mēs tiešām spējam radīt daudzus mazus brīnumiņus!»
Foto: Ivars Veiliņš
22 °C,
2 m/s,
77.3 % 
22 °C,
2 m/s,
77.3 %