25.4 °C, 1.1 m/s, 45.2 %

Kultūra

Sākumlapa Portāla “Jelgavas Vēstnesis” arhīvsKultūraJohana Štrausa operetē «Sikspārnis» arī jelgavnieki
Johana Štrausa operetē «Sikspārnis» arī jelgavnieki
23/11/2008

Jau nākammēnes – 4., 5., 17. un 18. decembrī – koncertapvienība «Solo» Rīgas Kongresu namā skatītājus vēlas iepriecināt ar vienu no pasaulē populārākajām un skaistākajām mūzikas pērlēm – Johana Štrausa komisko opereti «Sikspārnis». Asprātīgajā, humora un komiski divdomīgu situāciju pilnajā izrādē skatītājiem būs iespēja redzēt arī trīs mūsējos – izrādes vadītāja un producente ir bijusī jelgavniece Rudīte Ruško, mīlnieka Alfrēdo lomā iejūtas dziedātājs Jānis Kurševs, bet cietuma uzraugu Frošu tēlo Ādolfa Alunāna teātra direktors Arvīds Matisons. 

Ritma Gaidamoviča
Jau nākammēnes – 4., 5., 17.
un 18. decembrī – koncertapvienība «Solo» Rīgas Kongresu namā
skatītājus vēlas iepriecināt ar vienu no pasaulē populārākajām un
skaistākajām mūzikas pērlēm – Johana Štrausa komisko opereti
«Sikspārnis». Asprātīgajā, humora un komiski divdomīgu situāciju
pilnajā izrādē skatītājiem būs iespēja redzēt arī trīs mūsējos –
izrādes vadītāja un producente ir bijusī jelgavniece Rudīte Ruško,
mīlnieka Alfrēdo lomā iejūtas dziedātājs Jānis Kurševs, bet cietuma
uzraugu Frošu tēlo Ādolfa Alunāna teātra direktors Arvīds
Matisons. 
Operetes varonis Frošs jeb A.Matisons atzīst, ka viņa varonis
ir ļoti svarīgs – viņš ir cietuma uzraugs, kurš uztur kārtību
cietumā nakts laikā, taču tajā pašā laikā, īsinot laiku, dikti mīl
«ieraut», tāpēc ir nepārtrauktā «žvingulī». Ik brīdi viņš cenšas
būt savu uzdevumu augstumos un izpildīt visu pēc vislabākās
sirdsapziņas. 
Jautāts, vai viņa tēls ar skatuves tēlu «saspēlējas»,
A.Matisons atbild: «Man jāsaka tā: Frošs dikti daudz dzer, es dzīvē
tā nedzeru, bet būtībā viņš ir tāds humora pilns vīrs, iespējams,
tāds pats, kāds esmu es. Neapšaubāmi, aktieriem šajā projektā ir
ļoti interesanti strādāt, jo ir daudz dažāda rakstura lomas ar
neskaitāmām niansēm, kuras skatītājiem pašiem jāizprot,» smejot
saka aktieris.
«Jāatzīst, ka man joprojām nav viegli iejusties tēlā un es
nezinu, kāds tas spēlējums rezultātā iznāks. Tas tāpēc, ka es,
pirmkārt, neesmu pieradis strādāt ar svešiem režisoriem, otrkārt,
pēdējā laikā pats vairāk esmu režisors, ne aktieris. Šajā projektā
man jāsaprot, ka esmu aktieris un jādara tas, ko režisors liek.
Reizēm, protams, viņa domas nesakrīt ar manu izdomu, vēlmēm, ko es
tai tēlā gribētu ielikt, bet man taču jāpakļaujas režisoram! Tāpēc
šobrīd manī valda divējādas sajūtas, bet, protams, daru to, ko no
manis prasa, jo apzinos, ka arī mani aktieri nedrīkst runāt man
pretī,» smejas A.Matisons. 
Uznāciens trešajā cēlienā
A.Matisona uznāciens ir pēdējā jeb trešajā cēlienā. «Viss
sākas ar mani un Alfrēdo, ko atveido J.Kurševs, tad ierodas cietuma
direktors, beigās arī visi pārējie, un es saucu: «Ārprāts, Dievs
pasarga, tik daudz ļaužu, mums taču nav tik daudz kameru! Kur es
viņus visus sabāzīšu?! Direktors, direktor…»,» iespaidos dalās
A.Matisons. 
Interesanti tas, ka A.Ma­tisonam ar J.Kurševu ir liela
saspēle. «Īstenībā, kad producente runāja par aktieriem, es viņai
teicu, lai uzaicina Jāni. Sākumā domāju uz Aizenšteina jeb galveno
lomu, bet tur jau viņai bija sarunāts cits – to spēlē Guntars
Vētra, tāpēc Jānim tika mīlnieka Alfrēdo loma. Man ir liels prieks,
ka jāspēlē kopā ar Jāni. Kādreiz Alunāna teātrī iestudējām izrādi
«Sādžas dakteris» un viņš arī tajā bija mīlnieks, kurš tieši man
atņēma Zuzīti. Šajā izrādē gan par dāmām necīnāmies un viņš neuzvar
– šoreiz es viņu dīdu, jo viņš bļaustās un traucē man gulēt ar savu
nepārtraukto dziedāšanu. Beigās nevaru izturēt un grasos viņam sist
pa šnabeli. Bet viss beidzas ar to, ka sadzeram un saprotamies,»
skaidro teātra direktors. 
«Paldies Dievam, 
man nav jādzied»
Uzaicinājumu piedalīties operetē A.Matisons saņēmis vasaras
otrajā pusē. «Saņēmu zvanu no projekta autores bijušās jelgavnieces
Rudītes Ruško, un viņa teica, ka Froša lomā viņa redzot tieši mani,
tāpēc lūdza neatteikt. Ja cilvēks mani noķer reizē, kad es
neapdomājos, tad uzreiz saku: labi, labi, jā! Tā bija arī šajā
gadījumā. Tagad gan domāju – kāpēc man vajadzēja iesaistīties, jo
tas ir laiks, bet tā man ir maz. Kā režisors saprotu, ka atteikt
tagad nevar, tas būtu šausmīgi, ja pēkšņi jāmeklē jauns varonis,
tāpēc solījums jātur. Galu galā – ir interesanti,» pārdomās
daloties, stāsta A.Matisons. 
«Tur tie cilvēki, kas man apkārt, ir dziedātāji, un man jau
patīk cilvēki, kuri skaisti dzied. Protams, J.Štrausa mūzika jau
vien ir kas apbrīna vērts. Vienmēr brīžos, kad mums kaut kas neiet,
saku, lai viņi uzdzied – tas dvēselei, kļūst labāk. Arī manā
cēlienā ir vietas, kur aktieri dzied, tāpēc man pielipušas dažas
rindiņas. Vienu dienu sāku dziedāt līdzi: «Aizenšteins, ko visi
mīla, esmu Aizenšteins, ko krāpj…» Pašam gan izrādē, paldies
Dievam, nav jādzied – tur dzied lieli meistari, kas pat ārzemēs
dziedājuši,» stāsta A.Matisons. 
Operete cilvēkiem 
varētu dot 
dzīvesprieka uzlādējumu
Taujāts, kā mākslinieks vērtē šo izrādi, A.Matisons atzīst,
ka, viņaprāt, cilvēkiem kaut kā tāda pietrūkst. «Tas ir nejēdzīgs
gājiens, ka Latvijā likvidēja opereti. Opera neko tādu neiestudē!
Šobrīd nav šī starpposma starp teātri un operu – operete, kur ir
vārds, skaista mūzika, krāšņi tērpi, deja. Manuprāt, cilvēkiem
vajag kaut kur veldzēties, saņemt kaut ko skaistu, un operete jau
vienmēr ir ar laimīgām beigām,» tā A.Matisons. 
Alunāna teātra direktors domā, ka šī operete cilvēkiem varētu
dot dzīvesprieka uzlādējumu. «Aktieri tik skaisti dzied, ka
labprātāk es pats sēdētu zālē un klausītos, skatītos, nevis būtu uz
skatuves. Ik pa brīdim cilvēkiem pietrūkst kaut kā gaiša, skaista,
kaut kā tāda, kas uz brīdi mūs visus aizrauj skaistuma un mūzikas
pasaulē. Te tas tā ir, jo Štrausa mūzika jau pati par sevi ir tik
aizkustinoša – jau izskanot pirmajām taktīm, cilvēks var iekšēji
lidot. Domāju, ka šis rudens tumšajos vakaros un laikā, kad
nepārtraukti  dzirdam, ka jostas jāsavelk, būs dvēselei un
sirdij,» spriež A.Matisons. 
Izrādes autori sola, ka operete «Sikspārnis» būs asprātīga,
humora un komisku situāciju caurvīta triju cēlienu izrāde ar
brīnišķīgām melodijām, lieliskiem māksliniekiem, grezniem
kostīmiem, kā arī interesanti veidotu scenogrāfiju un režiju. Tā
notiks latviešu valodā, bet aktieri dziedās gan latviski, gan
vāciski, gan krieviski. Tās režisors ir Bruno Libauers, scenogrāfe
un kostīmu māksliniece – Nadežda Demidova, horeogrāfe – Tamāra
Ēķe. 
 
Īss libreta
pārstāsts
1. cēliens – Johana Štrausa operetē «Sikspārnis» pirmajā
cēlienā darbība norit zemes īpašnieka Aizenšteina viesistabā.
Kalpone Adele ir saņēmusi slepenu vēstuli ar ielūgumu šovakar
ierasties kņaza Orlovska ekskluzīvajā ballē. Tomēr viņas kundze
nedod kalponei brīvu vakaru un negrib ticēt Adeles izdomātajam
stāstam par slimo tanti, jo aiz loga, mīlas pārņemts, serenādes
kalponei dzied Rozalindas vecā mīla Alfrēdo. Turklāt viņas vīram
Aizenšteinam šovakar ir jādodas uz cietumu. Tomēr viņš uz cietumu
neaiziet, drauga Falkes pierunāts, bet aizsteidz uz kņaza Orlovska
lepno masku balli. 
2. cēlienā notiek masku balle, kurā Aizenšteins iepazīstas ar
jauniem paziņām, nenojauzdams, ka zem nosauktajiem vārdiem un
tituliem slēpjas pavisam citi personāži. Tā teikt – svētku nakts
paiet vienos priekos.
3. cēlienā pēc jautri pavadītas nakts neglābjami pienāk rīts
un 
Aizenšteins ierodas cietumā. Tomēr viņa kamera jau ir
aizņemta, tajā sēž sievas pielūdzējs Alfrēdo. Aizenšteinu plosa
greizsirdība. Viņš pārģērbjas par advokātu Blindu,  lai
pieķertu sievu nodevībā, tomēr pats tiek atmaskots neuzticībā un ir
spiests lūgt Rozalindai piedošanu.