17.2 °C, 1.8 m/s, 91.6 %

Pilsētā

Sākumlapa Portāla “Jelgavas Vēstnesis” arhīvsPilsētāKā tiek novērtēta pašvaldības palīdzība?
Kā tiek novērtēta pašvaldības palīdzība?
21/02/2008

Palīdzību lūdzošs cilvēks katrā no mums izraisa savas emocijas – viens būs gatavs uzreiz nesavtīgi sniegt atbalstu, cits varbūt vienaldzīgi paies garām, pat neatskatoties, taču pašvaldībai tas ir citādi: tur palīdzības sniegšanu strikti nosaka likums. Šoreiz «Jelgavas Vēstnesis» pievēršas vienam no pašvaldības atbalsta veidiem – palīdzībai dzīvokļu jautājumu risināšanā – un skatās ne tikai uz to, kādas iespējas trūcīgiem iedzīvotājiem ir saņemt dzīvojamo platību pilsētā, bet arī to, vai šī palīdzība tiek novērtēta.

Kristīne Langenfelde

Palīdzību lūdzošs cilvēks katrā no mums izraisa savas
emocijas – viens būs gatavs uzreiz nesavtīgi sniegt atbalstu, cits
varbūt vienaldzīgi paies garām, pat neatskatoties, taču pašvaldībai
tas ir citādi: tur palīdzības sniegšanu strikti nosaka likums.
Šoreiz «Jelgavas Vēstnesis» pievēršas vienam no pašvaldības
atbalsta veidiem – palīdzībai dzīvokļu jautājumu risināšanā – un
skatās ne tikai uz to, kādas iespējas trūcīgiem iedzīvotājiem ir
saņemt dzīvojamo platību pilsētā, bet arī to, vai šī palīdzība tiek
novērtēta.

«Jelgavas Vēstnesis» devās uz diviem pašvaldības īres namiem, lai
izzinātu, kā cilvēki tajos dzīvo. Pirmais iespaids ir šokējošs –
palīdzība nepieciešama viņiem visiem, taču to novērtē tikai
retais.

Stacijas iela 13
Dzīve zem kameras acs
Stacijas ielā 13 kopmītņu tipa mājā istabiņas ar koplietošanas
virtuvi un labierīcībām izīrētas trūcīgām ģimenēm, kas viena vai
otra apstākļa dēļ palikušas bez pajumtes. Šķiet, cilvēkam vajadzētu
novērtēt viņam doto iespēju, jo alternatīva tam visbiežāk ir tikai
nakts patversme, taču realitāte ir citāda.
Pašvaldības savulaik kārtībā savestās istabiņas nu pa lielai daļai
ir ar pusizlauztām durvīm, atsevišķos stāvos valda tāda smaka, kas
jūtama jau pa labu gabalu, arī koplietošanas telpas ir bēdīgā
stāvoklī. Redzot šādu skatu, neviens vien teiktu: necilvēcīgi
apstākļi, kur skatās pašvaldība, taču tikai retajam droši vien
pirmā doma būs, kur skatās paši īrnieki. Ne velti mēdz teikt, ka
māja – tās ir tikai sienas: tās dvēsele ir cilvēks.
Ir dienas vidus, un mājā valda klusums: tas būtu pašsaprotami, jo
tas ir laiks, kad pa lielai daļai mēs visi esam devušies savās
dienas gaitās – bērni skolā, vecāki darbos, bet Stacijas ielā tas
ir citādi. Šeit tikai retais ir darbā vai skolā. Vairums no
īrniekiem, vienkārši ieslēgušies istabiņās, izguļ pagājušās nakts
uzdzīves sekas. Tikai dažs varbūt domā par to, ka viņam ir dots
atspēriena punkts – jumts virs galvas, kas pašam izmaksā niecīgu
summu, un savus minimālos iztikas līdzekļus nu varētu veltīt tam,
lai soli pa solim uzlabotu savas dzīves kvalitāti.
Šāda īrnieku attieksme novedusi tiktāl, ka nu jau vairākus gadus
Stacijas ielā 13 izvietotas videonovērošanas kameras un nekārtības
tur novērš dežurējošie pašvaldības policisti, komandants.
Pašvaldības policisti atklāj, ka darba netrūkst – nebeidzami
skandāli, dzeršana, arī narkotiku lietošana… Tā ir Stacijas ielas
13 iemītnieku iknakts izklaide. Arī «Jelgavas Vēstnesim» ir iespēja
pārliecināties par policistu teikto – skatoties iepriekšējās nakts
videoierakstus, labi redzams, kā gaiteņos, gluži kā skudras pūznī,
cauru nakti no istabiņas uz istabiņu pārvietojas manāmi iereibuši
cilvēki. Situācija nemainās – pulkstenis 1 naktī, pulkstenis 3,
pulkstenis 5… Tikai pret rītausmu viņi sāk «piegurt», un iestājas
klusums. Kāds aizvests uz atskurb­tuvi, cits uz Valsts policiju –
tā te notiek vai katru nakti. 

Baļķi savā acī neredz
Taču vēl lielāks šoks ir sastapto īrnieku atklāsme – šeit dzīvot
esot labi. Vārdos viņi pateicīgi pašvaldībai, jo apzinās, ka paši
saviem spēkiem neizķepurotos, taču darbos rāda pretējo. Vienā no
stāviem sastaptā sieviete, jautāta par pagājušās nakts jandāliņu,
tikai atsaka: jā, dzirdēju tādu mazliet skaļāku mūziku. Pati
uzdzīvē nav piedalījusies, taču īstos nakts miera traucētājus arī
neatklāj. Pašvaldības policists atzīst, ka arī tā te ir ikdiena –
viens otru nenodod, un tas pamatīgi traucē policijas darbu. Kāds
kādam draud, uzbrūk, policija rīkojas, taču cietušais visbiežāk
atsakās rakstīt iesniegumu policijā. Uz jautājumu, ja jau viņi paši
nav gatavi mainīt savus dzīves ap­stākļus, tad tas tikai norāda, ka
tie viņus apmierina, sieviete klusē un tikai noplāta rokas.
Arī pret tīrību un kārtību te valda savdabīga attieksme – vai katrs
no sastaptajiem skaļā balsī uzsvērs, ka ar tīrības uzturēšanu
neesot nekādu problēmu. Pašiem sastādīts grafiks, tas arī tiekot
strikti ievērots – mazgājot un tīrot gan paši savas istabiņas, gan
koplietošanas telpas. Taču atkal realitāte cita – var jau būt, ka
katram izpratne par tīrību un kārtību atšķiras.
Vienā no gaiteņiem pamanām, ka tiek mainītas istabiņas durvis. Taču
doma, ka arī paši īrnieki ir gatavi iesaistīties, drīz vien izrādās
tikai malds – durvis maina pašvaldība. «Kur tad mēs paši! Mēs jau
to nevaram atļauties,» nosaka īrnieks. Taču jautājums, vai var
atļauties durvis ar kāju vaļā spert un ik pēc laika lūgt pašvaldību
tās mainīt, paliek bez atbildes.
Vēl kādā istabiņā starp netīru trauku kaudzēm un lupatu kalniem
gribēdams nepamanīsi zīdaini guļam gultiņā, taču saimniece atkal
nosaka: viss kārtībā.
Šķiet, ka Stacijas ielas 13 iedzīvotāji jau kā pašsaprotamu pieņem
to, ka pašvaldībai ne vien būtu viņiem dzīvojamā platība jāierāda,
bet arī jānāk un jāievieš kārtība pašu mitekļos. Kārtējais
paradokss, jo diezin vai kādas citas mājas iedzīvotājs pilsētā
iedomātos lūgt pašvaldību izmēzt tualetes, nomainīt pašu izlauztas
durvis vai «nolaistu» gāzes plīti.
Protams, ir arī izņēmumi – taču piecstāvu ēkā tās ir tikai dažas
istabiņas, kur tīrs un mājīgs, pašu spēkiem veikts remonts un
cilvēki patiesi novērtē viņiem sniegto atbalstu.

Pasta iela 44
Pretskats
Pasta iela 44 ir pirmais pašvaldības īres nams. To salīdzināt ar
Stacijas ielu 13 ir pagrūti. Pirmām kārtām jau tāpēc, ka tajā nav
koplietošanas virtuvju vai labierīcību – tie ir mazgabarīta
dzīvokļi. No vienas puses, īrniekam izmaksā dārgāk, bet, no otras,
– laikam jau disciplinē. Šeit sastaptie cilvēki atzīst, ka galvenā
problēma esot piesmēķētās kāpņu telpas – jaunieši mēdzot smēķēt
kāpnēs, un citiem īrniekiem tas ir nepatīkami.
Šķiet, šeit patiesi tiek pierādīts, ka māja tā ir tikai sienas, bet
dvēsele – cilvēks. Pārsvarā Pasta ielā 44 mīt pensijas vecuma
cilvēki, kas klusi vada savas dienas, bet ģimenes gan strādā, gan
bērnus laiž skolā. Protams, arī te neiztikt bez atsevišķām
nesaskaņām, taču situācija ne brīdi nav bijusi tik traģiska, lai
pašvaldībai būtu nepieciešams algot policistus vai ierīkot
videonovērošanu, kas uzmanītu viņu ikdienas gaitas.