«Stāvot pieturā, redzu, ka tuvojas autobuss, bet nezinu, vai tas ir mans. Ja pieturā ir vēl kāds, pajautāju, bet, ja līdzās neviena nav, kāpju iekšā un jautāju šoferim. Protams, šādi ne vienmēr paveicas iekāpt īstajā autobusā,» saka jelgavniece Inta, kurai viena acs ir neredzīga, bet ar otru kundze redz vāji. Savu darba mūžu Inta veltījusi rasēšanai, un, kā pati stāsta, uz darbu katru dienu devusies kā uz svētkiem, taču nu jau 25 gadu garumā jelgavniece pamazām zaudē redzi un viņai nākas saskarties ar pilsētvides izaicinājumiem. «Es par nebūšanām nesūdzos – uzskatu, ka visu ir jāiemācās pieņemt, un, pat ņemot vērā redzes problēmas, esmu diezgan aizņemta. Mazbērni mēdz teikt – vecmāmiņa ģimenē ir aktīvākā,» ar smaidu teic Inta. Portāls www.jelgavasvestnesis.lv uzrunāja Intu un citus jelgavniekus ar redzes traucējumiem, lai izprastu, kā ir tad, kad savu pilsētu uztver nevis ar acīm, bet sajūtām.
Sabiedriskais transports un satiksme ir tikai viens no izaicinājumiem, ar ko nākas saskarties vājredzīgiem un neredzīgiem cilvēkiem. Viņi daudz vairāk par pārējiem izjūt, piemēram, uz ietvēm izvietotās ceļa zīmes, atkritumu tvertnes, bedres, lielveikalu ejās izkārtotās akcijas preces un daudz ko citu, kas nereti kļūst par šķēršļiem ikdienas ceļā. Savukārt šo cilvēku atpazīšanas zīme jeb acis ir balts spieķis, kas diemžēl bieži tiek ignorēts.
Gadās pabraukt garām pieturai
Cilvēki ar redzes invaliditāti sabiedrisko transportu var izmantot bez maksas, taču ne vienmēr viņiem ir iespēja darīt to pilnvērtīgi. Uzrunātie jelgavnieki norāda, ka viens no būtiskākajiem faktoriem, kas ievērojami atvieglotu cilvēku ar redzes problēmām pārvietošanos sabiedriskajā transportā, ir audiosistēmas ieviešana, autobusus aprīkojot ar ārējiem skaļruņiem un nodrošinot pieturu atskaņošanu arī autobusā. «Pietiktu ar to, ja atskaņotu kaut vai tikai nozīmīgākās pieturas – man bieži ir gadījies pabraukt garām nepieciešamajai pieturai. Taču pozitīvi novērtēju to, ka pieturās lielākoties ir gaismas vitrīnas, kas vājredzīgam cilvēkam ļauj neapšaubāmi saprast, ka tā ir autobusu pieturvieta,» atklāj Konstantīns, kurš jau no dzimšanas ir vājredzīgs, bet ar gadiem redze vēl pasliktinājusies.
«Es varu patstāvīgi atbraukt no Rīgas līdz Jelgavai, ja Jelgava ir galapunkts, taču, ja mikroautobuss dodas tālāk, priekšroku tomēr dodu lielajam autobusam, jo tajā šoferi skaļrunī paziņo pieturas,» vērtē Neredzīgo biedrības biedrs Edijs, kurš dzīvo Rīgā, bet bieži uzturas Jelgavā. Edijs ir neredzīgs no dzimšanas un lielākoties pārvietojas ar pavadoni, taču, piemēram, no savas dzīvesvietas Rīgā līdz pilsētas centram viņš var nokļūt patstāvīgi. Tāpat cilvēki ar redzes problēmām norāda, ka pat dienas gaismā viņiem ir grūti saskatīt norādi ar laiku, cikos mikroautobuss izbrauc. «To vieglāk būtu saredzēt, ja norāde būtu izgaismota,» vērtē Anita.
«Jāatzīst, par ārējiem skaļruņiem domājuši neesam, taču to ieviešanā būtu diezgan sarežģīta sistēma, savukārt sistēmu, kas atskaņotu pieturvietu nosaukumus autobusā, gan plānojam nodrošināt – šobrīd esam apzinājuši aptuvenās izmaksas. Šāda sistēma ir jāsasaista ar kases aparātu un tablo, kas atspoguļo pieturvietas, kā arī visām pieturvietām ir jābūt identificētām GPS sistēmā. Ja mēs to ieviestu tagad, aptuvenās izmaksas vienam autobusam būtu 8000 eiro, taču plānojam to darīt, atjaunojot mūsu autoparku, un tas varētu būt ap 2020. gadu,» norāda SIA «Jelgavas autobusu parks» valdes loceklis Gints Burks.
Lielākais izaicinājums – daudzdzīvokļu māju pagalmi
«Domāju, ka daudzi īsti neizprot uz ietvēm izveidoto vadlīniju nozīmi – citi brauc pa tām ar riteni, citi domā, ka tā grope ir paredzēta bērnu ratiņiem. Es, piemēram, jūtu, ka man tuvojas, bet nespēju tik ātri reaģēt un izvairīties, ja kāds pa vadlīniju man pretim brauc ar riteni,» stāsta Dzintars, kas pakāpeniski zaudējis redzi slimības dēļ, un bijis arī laiks, kad nav redzējis vispār. Viņš norāda, ka pa pilsētas centrālajām ielām staigāt nav grūtību, jo uz tām ir vadlīnija, kas patiesi atvieglo pārvietošanos, taču ārpus pilsētas centra un daudzdzīvokļu māju pagalmos situācija nav tik laba. Savukārt Konstantīns, vienīgais no uzrunātajiem jelgavniekiem, kas strādā, ir gandarīts, ka līdz savai darbavietai pie dzelzceļa stacijas var nokļūt bez problēmām, jo renovētais Stacijas parks ir pilnībā pielāgots cilvēkiem ar redzes traucējumiem – ir labs segums un izbūvēta vadlīnija.
Katrs vadlīniju izmanto citādāk – kāds to izjūt ar pēdām, cits vadlīnijas iedobē ievieto baltā spieķa ritenīti, kas ļauj sekot ietvei. «Man gan ērtāk ir pārvietoties pa ietves malu, nevis vadlīniju, jo tad es jūtu zāli un saprotu, ka virzos gar ietvi,» atklāj Edijs. Viņš papildina, ka pozitīvi vērtē īpaši ar izciļņiem atzīmētās vietas uz vadlīnijām, kas norāda, ka ceļš sadalās.
«Lielākoties, izbūvējot jaunu infrastruktūru pilsētā, vadlīnija tiek paredzēta neatkarīgi no tā, vai tas ir pilsētas centrā vai ne. Piemēram, Loka maģistrālē, kas tiks rekonstruēta, šāda infrastruktūra būs,» skaidro iestādes «Pilsētsaimniecība» vadītājs Māris Mielavs, norādot, ka iestāde visus saņemtos pieteikumus par nepieciešamajiem uzlabojumiem pilsētvidē reģistrē un izvērtē, tādēļ, ja kaut kur nepieciešams marķējums, var vērsties iestādē, un iespēju robežās problēma tiks risināta.
Sarkano krāsu vājredzīgs cilvēks uztver kā melnu
Rindu regulatorus, kas lielākajai sabiedrības daļai ir priekšrocība, cilvēki ar redzes traucējumiem vairāk uztver kā šķērsli, dodoties uz pastu, banku, poliklīniku vai kādu citu iestādi. «Vairākas reizes man ir gadījies, ka izstāvu rindu un saprotu, ka esmu paņēmis nepareizo numuriņu,» stāsta Dzintars. Viņam piekrīt arī Vilnis, papildinot, ka tad, kad poliklīnikā nebija rindas regulatora, viņš to varēja apmeklēt bez citu palīdzības. Tagad tas ir sarežģītāk.
Vājredzīgiem cilvēkiem ir grūti saskatīt, kura poga jāspiež, mulsumu sagādā daudzās kases, piemēram, pastā, jo var dzirdēt, ka iedegas norāde pie kādas kases, bet grūti saskatīt, kura ir īstā. Rindas numurs tablo iedegas sarkans, taču vājredzīgi cilvēki to uztver tikpat kā melnu.
Līdzīgi ir ar bankomātiem – daudzviet pilsētā tie izvietoti pretim saulei, un saredzēt ekrānu grūtības sagādā ne vien vājredzīgiem cilvēkiem. «Tā esmu pazaudējis divas kartes. Stāvot pie bankomāta, jūtu, ka aiz manis veidojas rinda, negribu aizkavēt cilvēkus, tādēļ ātri nospiežu kodu, bet, trīs reizes nospiežot nepareizi, bankomāts manu karti noēd,» stāsta Dzintars.
Latvijas Neredzīgo biedrības Jelgavas teritoriālās organizācijas vadītāja Ilze Makarova-Makaronoka, kas ir arī vides pieejamības eksperte, papildina, ka nesen šī iemesla dēļ pēc biedrības ieteikuma pārcelts bankomāts Mātera ielā pie veikala «Medeja» – tas šobrīd izvietots vietā, kur to tik ļoti neapspīd saule. Viņa piebilst, ka Rīgā ir runājošie bankomāti – katrs var pievienot savas austiņas un uz ekrāna atspoguļoto informāciju noklausīties. «Mēs sadarbojamies gan ar «Pilsētsaimniecību», gan ar uzņēmējiem un patiesi izjūtam atbalstu,» tā I.Makarova-Makaronoka.
Akcijas preces – šķērslis, nevis iespēja
«Ziemas un rudens sezonā lielveikalu automātiskās durvis siltuma taupīšanas nolūkā atveras tikai daļēji, bet tas ir samērā bīstami, jo gadās tajās ieskriet,» stāsta Dzintars. Savukārt Vilnis atklāj, ka grūtības sagādā eskalatori, jo nav iespējams saskatīt, kurš ir pirmais kustīgais pakāpiens. Viņš spriež, ka to varētu atzīmēt ar kādu spilgtu krāsu, lai nepārprotami skaidrs, ka aiz tā sākas kustīgā daļa.
Vēl viens traucēklis lielveikalos ir akcijas preces, kas tiek izvietotas lielveikalu ejās, lai tās ieraudzītu un nopirktu pēc iespējas vairāk pircēju, taču to masveidīgā izvietošana arī apdraud drošību un ierobežo telpu.
Vājredzība nav šķērslis dejot
«Es nevarētu teikt, ka, piemēram, kultūras nams ir kā īpaši pielāgots neredzīgiem cilvēkiem, taču es to un citas pilsētas kultūras iestādes varu apmeklēt bez grūtībām. Galvenais, lai nav augstu apmaļu,» norāda Edijs. Viņš ik gadu dzied Invalīdu dienai veltītajā koncertā Jelgavā un piedalās citos pilsētas pasākumos. Tāpat kultūras dzīvē aktīvi iesaistās Dzintars. «Redzes problēmas man netraucē dejot tautas deju kolektīvā – es vados pēc izjūtām, un laikam man tas izdodas, jo dejoju arī tad, kad man vēl bija laba redze. Protams, liels izaicinājums ir skatuves prožektori – divas reizes pat esmu nokritis no skatuves, bet tagad man vienmēr padod roku, lai uz skatuves es justos droši. Vājredzība nav šķērslis uzstāties,» pieredzē dalās Dzintars.
Arī citi labprāt bauda pilsētas pasākumus. Piemēram, Konstantīns ar ģimeni ik gadu apmeklē Piena, maizes un medus svētkus, Vecpilsētas ielas svētkus, Metāla svētkus un citus nozīmīgus pilsētas kultūras pasākumus, bet Vilnis, kas ir Neredzīgo biedrības kultorgs, pats iesaistās dažādu pasākumu rīkošanā. «Nesen biju Laura Reinika koncertā kultūras namā – sēdēju 20. rindā, bet kaut ko tomēr redzēju, pateicoties lielajiem ekrāniem,» stāsta Inta.
Tāpat kopš 1. novembra Latvijas Neredzīgo bibliotēkas Jelgavas filiālbibliotēka atrodas Pulkveža O.Kalpaka ielā 16 – vienā stāvā ar Neredzīgo biedrību, kas interesentiem sniedz iespēju ērti paņemt uz mājām audiogrāmatas.
Problēma nav socializēšanās, bet bezdarbs
«Es uzskatu, ka valsts subsidēto darbavietu invalīdiem iegūt ir grūti, bet tieši mums, redzes invalīdiem, – neiespējami. Es šobrīd strādāju tikai tādēļ, ka mans draugs, kuram pieder apavu meistardarbnīca, bija gatavs startēt konkursā un piedāvāt man valsts subsidētu darbavietu. Mazajiem uzņēmumiem tas nav izdevīgi, jo jāiziet cauri lielai birokrātijai, un neviens to nevēlas uzņemties,» stāsta Konstantīns, kurš jau otro gadu strādā apavu meistardarbnīcā Jelgavā. «Man uztic to, ko varu izdarīt un ko redzes problēmu dēļ nesabojāšu, piemēram, apavu izjaukšanu un sagatavošanu līmēšanai. Domāju, ka, teiksim, ciklisku darbu cilvēks ar redzes problēmām var darīt bez grūtībām, bet, ja tas ir specifisks, nepieciešams ilgāks laiks, lai to apgūtu,» stāsta Konstantīns.
Savukārt Edijs agrāk strādājis par redaktoru neredzīgo bibliotēkā. «Es domāju, ka neredzīga cilvēka problēma nav socializēšanās, bet bezdarbs,» tā viņš. Arī Dzintars piekrīt, ka darbu atrast nav viegli. «Man ir bijušas subsidētās darbavietas, bet pastāvīgu darbu atrast pagaidām neizdodas.»
Jūtas droši, bet vēl ir ko uzlabot
Neredzīgie un vājredzīgie jelgavnieki vērtē – var just, ka šobrīd pilsēta ir daudz pielāgotāka cilvēkiem ar redzes traucējumiem, nekā tā bija agrāk: ir vadlīnijas, luksofori ar skaņas sensoriem, uz kuriem norādīts arī šķērsojamo joslu skaits, sakārtotas ietves, taču, protams, vienmēr var vēlēties, lai vēl kas tiktu uzlabots. «Kādreiz teica, ka cilvēku ratiņkrēslā un ar redzes problēmām nav – šādi cilvēki retāk bija sastopami ielās, bet mūsdienās infrastruktūra ir daudz pielāgotāka, līdz ar to invalīds vairs nav tik ļoti atkarīgs no līdzcilvēku palīdzības,» tā I.Makarova-Makaronoka.
«Balto spieķi gan ļoti bieži nerespektē – es to vicinu, bet autovadītāji neapstājas, jo nesaprot vai nevēlas saprast, ko tas nozīmē,» tā Inta. Savukārt Edijs papildina, ka pilsētām savā starpā vairāk būtu jāsadarbojas, ieviešot, piemēram, vienotu sabiedriskā transporta sistēmu. «Līdzīgi ir ar luksoforiem – skaņa ļoti palīdz, bet svarīgi, lai signāli būtu vienoti, lai bez pārpratumiem ir skaidrs, kurā brīdī jāstāv un kad var šķērsot ielu,» norāda Edijs.
Jelgavnieki stāsta, ka ļoti izjūt atbalstu no sabiedrības. «Priecē, ka cilvēki ir ļoti atsaucīgi. Ja palīdzību nevaru saņemt no iestādes darbinieka, tad vienmēr atrodas kāds, kas var palīdzēt,» atklāj Vilnis.
Foto: Ivars Veiliņš
1.6 °C,
2.9 m/s,
92.9 % 
1.6 °C,
2.9 m/s,
92.9 %