19.9 °C, 1.8 m/s, 84.6 %

Pilsētā

Sākumlapa Portāla “Jelgavas Vēstnesis” arhīvsPilsētāKāda būtu šodienas pasaule, ja visi būtu tādi kā tu?
Kāda būtu šodienas pasaule, ja visi būtu tādi kā tu?
11/12/2015

«Esam aizrāvušies ar cīņu par vietu sabiedrībā. Bieži vien tā sākas no bērnudārza un turpinās visas dzīves garumā. Dzenoties pēc labāka telefona, mājas un mašīnas, mums pietrūkst laika, kuru veltīt līdzcilvēkiem, bet laiks ir vērtīgākais, ko varam viņiem dot,» uzsver Jelgavas Svētās Annas evaņģēliski luteriskās draudzes mācītājs Kaspars Kovaļovs.

Jānis Kovaļevskis

«Esam aizrāvušies ar cīņu par vietu
sabiedrībā. Bieži vien tā sākas no bērnudārza un turpinās visas
dzīves garumā. Dzenoties pēc labāka telefona, mājas un mašīnas,
mums pietrūkst laika, kuru veltīt līdzcilvēkiem, bet laiks ir
vērtīgākais, ko varam viņiem dot,» uzsver Jelgavas Svētās Annas
evaņģēliski luteriskās draudzes mācītājs Kaspars
Kovaļovs.

Sarunā par adventes laiku un pasaulē valdošo
nemieru mācītājs aicina atcerēties, ka Ziemassvētki nav brīnumu
laiks, bet gan atdzimšanas un pārdzimšanas laiks – tā ir iespēja
atbrīvoties no sava egoisma un dzīvot piepildītu dzīvi, būt mierā
ar sevi un pasauli.

Vai varam teikt, ka šobrīd Lūkas
evaņģēlija vārdi «Lai miers virs zemes un cilvēkiem labs prāts» ir
īpaši aktuāli?

«Gods Dievam augstībā, miers virs zemes pie
cilvēkiem, uz ko Dievam labs prāts» – tā skan šie vārdi vienā no
tulkojumiem. Šodiena labi sasaucas ar Jēzus dzimšanas laiku, kad
Jeruzālemē valdīja terors un iznīcība, no kuras cilvēki neredzēja
izeju. Trīs reizes tika paaugstināti nodokļi, bet tiem, kuri tos
nevarēja samaksāt, bija jākļūst par vergiem. 
Saceļoties pret šo romiešu iedibināto kārtību, bija gājuši bojā
vairāk nekā 250 tūkstoši jūdu. Arī šim laikam raksturīgs bija
fanātisms un pašuzupurēšanās. Cilvēki bija izslāpuši pēc miera un
taisnības. Zīmīgi, ka pēc 33 gadiem, kad Jēzus sāka mācīt, viņu
nesaklausīja nedz tā laika garīgā, nedz laicīgā elite. Jēzu
saklausīja un mieru piedzīvoja sabiedrības zemākie slāņi. Tā tas ir
arī šodien. Pasaule savā ziņā ir sajukusi prātā, kliedzot pēc
atriebības par Parīzes terora aktiem, lai gan atriebība vairo sāpes
un attālina mūs no miera. Šo patiesību ļauj labi izprast kādas
sievietes stāsts, kuras meita gāja bojā 2001. gada terora aktos,
kad teroristi ar lidmašīnām ietriecās Ņujorkas dvīņu torņos. Pēc šī
notikuma arī viņa atbalstīja savas valdības uzbrukumu Afganistānai,
bet pēc kāda laika pati nonāca Afganistānā, kur bērnunamā aprūpēja
bāreņus, kuru vecāki gājuši bojā ASV uzlidojumos, tādā veidā
apzinoties, ka savas sāpes nodevusi nevainīgiem bērniem. Tā tas
šodien notiek Sīrijā un daudzviet citur pasaulē. Cilvēki posta un
izmisuma dēļ ir spiesti pamest savas tēva mājas un meklēt
pa­tvērumu citviet.

Adventes jeb Ziemassvētku gaidīšanas
laiks ir spēcīga kristīgā tradīcija, teju katrā darba kolektīvā vai
ģimenē tiek aizdegtas adventes sveces – par ko tas
liecina?

Tas liecina, ka cilvēki ir noilgojušies pēc
miera, tomēr mēģina to rast ar nepareiziem līdzekļiem. Sveces un
tradīcijas mums nevar dot to, pēc kā ilgojamies. Bieži vien
kristīgajām tradīcijām tiek pretnostatīts arī Santa Klauss jeb
Svētais Niklāvs, lai gan mēdzam aizmirst, no kurienes ir nācis šis
tēls. Tas ir Mazāzijas bīskaps, kurš 3. gadsimta sākumā ar visu
sirdi un dvēseli savā sarkanajā bīskapa mantijā kalpoja bērniem.
Mēs nevienu nevaram piespiest mīlēt un ticēt. Bet kas tad ir
ticība? Profesors Leons Taivāns teicis, ka ir viegli paļauties uz
Dievu un viņam neklausīt, bet ticība ir paklausība.

Ko mūsdienās nozīmē bieži piesauktās
Rietumu pasaules kristīgās vērtības? Arhibīskaps Jānis Vanags savā
valsts svētku uzrunā vilka paralēles starp Romas impērijas
sabrukumu un šā brīža Eiropas zaudētajām vērtībām, kur dominē
pašlabuma meklējumi.

Es negribētu teikt, ka Rietumu pasaule ir
sekulāra. Mums jāņem vērā, ka dzīvojam tā sauktajā postmodernisma
laikmetā, kurš balstās uz atziņu, ka dzīves jēga nav absolūta.
Vadoties pēc šīs pieejas, dzīves jēga ir informācijas uzkrāšana un
nodošana nākamajām paaudzēm. Nav vairs viena ceļa, pa kuru iet,
turklāt neviens nav teicis, ka mums pietiks laika šai informācijas
uzkrāšanai un nodošanai. Mums ir bail, ka mums nepietiks laika un
savu dzīvi būsim nodzīvojuši bezjēdzīgi. Tādēļ dzīvojam sapņos un
ilūzijās par to, kas patiesībā neeksistē. Savu dzīvi esam
padarījuši par tādu kā Disnejlendu, kurā ir daudz visa kā, bet aiz
spožuma stāv tukšums. Tā ir tā iedomātā labklājība, pēc kuras uz
Eiropu plūst cilvēki no citiem reģioniem. Nav pat svarīgi, vai viņi
pieder islāma kultūrai vai kādai citai reliģijai, viņi meklē to
pašu, ko mēs – mieru savai ģimenei. To nespēs nodrošināt nedz ES,
nedz NATO, jo, laikam ejot, pamatvērtības nav mainījušās. Latvijas
nākotne ir stiprās ģimenēs, spējā uzņemties atbildību par tiem, kas
ir līdzās.

Spilgts apliecinājums tam, ka mūsu
vērtīborientācija ir sašķobījusies, ir arī attieksmē pret citas
rases, reliģijas un kultūras pārstāvjiem.

Tās ir bailes. Mēs ilgus gadus esam dzīvojuši
izolācijā un zaudējuši to pamatu, uz kā balstīt savu valsti. Lielas
un stipras ģimenes mūsdienu Latvijā ir drīzāk izņēmums nekā norma.
Citās kultūrās tā joprojām ir norma, un, ja sievietei ir sniegta
dāvana dot bērnam dzīvību, viņa to arī darīs. Es ar apbrīnu vēroju,
kā šīs ģimeniskās saites spējuši saglabāt čigānu tautības cilvēki.
Viņiem ir šī saimes izjūta, viņi nezāģē viens otru. Savukārt mēs
runājam par to, ka sievietei ir jāizbauda dzīve un viņa nevar
atļauties uzņemties rūpes par bērniem.

Cilvēki saviem bērniem vēlas dot visu
labāko, ko piedāvā šodienas pasaule.

Cilvēki šodien dzīvo vieglos un labos
apstākļos. Latvijā ir ļoti laba dzīve. Piemēram, daudzu sapņu zemē
ASV vispār netiek maksāti nekādi bērnu pabalsti un vecākiem pilnā
apmērā jāapmaksā bērnu pulciņi un daudzas citas vajadzības, kuras
Latvijā tiek segtas no valsts vai pašvaldības budžeta. Kāds man
noteikti pārmetīs, sakot, ka jums, mācītāj, ir milzīga alga un
viegli par to runāt, bet es varu atbildēt, ka pats esmu uzaudzis
ļoti smagos apstākļos un mana alga ir zemāka par pirmsskolas
skolotāja atalgojumu. Tajā pašā laikā man ir ģimene, kurā aug divi
bērni, bet nav lepnas mājas un mersedesa.

Kas liek mūsu cilvēkiem pievērsties
reliģiskajam ekstrēmismam?

Ekstrēmisms ir no abām pusēm, tikai savu
ekstrēmismu mēs bieži vien nemanām. Dzīvojot Padomju Savienībā,
daudziem no mums šķita, ka raķešu izvietošana Kubā ir mūsu drošības
labā. Teroram, protams, nav attaisnojuma, bet Rietumu pasaules bēda
ir tā, ka mēs savus upurus turam augstāk par citas kultūras un
rases upuriem. Šobrīd zem Krievijas bumbām iet bojā tūkstošiem
nevainīgu cilvēku Sīrijā. Mēs dzīvojam kā karpas akvārijā un
nevēlamies redzēt to, kas notiek apkārt. Dievs nemīl tikai
kristiešus, Dievs mīl mūs visus. Mēs bieži vien slēpjamies aiz
kristīgajām vērtībām un saucam sevi par kristiešiem, tādēļ es
negribētu meklēt vainīgos. Pēc ASV iebrukuma Irākā tika sagūstīts
kāds slepenpolicists, kurš bija vainojams daudzu cilvēku nāvē, bet
kāda kristiete, kurai šis cilvēks bija nonāvējis divus dēlus un
vīru, tiesā aicināja saudzēt šī cilvēka dzīvību un nodot viņas
aprūpē, lai viņš saņemtu to mātes mīlestību, kuru nekad nav saņēmis
no saviem tuviniekiem.

Vai mēs no cilvēkiem neprasām par
daudz?

Nē, tas ir tas stāsts, kas maina sirdis. Tas
ir veids, kā reaģēt uz sāpēm, savukārt mēs parasti meklējam
vainīgos. Kristus nenāca, lai nodibinātu uzņēmumu – baznīcu, bet
gan lai nestu šo mieru un ticību sev, savai ģimenei un valstij. Mēs
esam naski uz karoga pacelšanu valsts svētkos, bet – cik daudzi no
mums patiesi aizdomājas par to, kas ir patriotisms? Burtiski
tulkojot, tas ir tēva mantojums, kuru ne vienmēr var izmērīt zemes
hektāros vai naudas izteiksmē. Būtībā tā ir mūsu zeme un valsts,
kura mums ir dota, tā ir mūsu atbildība un pamats, kur veidot savu
ģimeni un dzīvot saticībā ar sevi. Daudzi ir devušies prom uz
Angliju, Īriju vai citām valstīm, kur dzīve šķiet rožaināka. Tomēr
ar laiku nāk apziņa, ka tā nav nekāda apsolītā zeme, bet gan labi
aprīkots cietums. Tas ir sapnis, no kura nevaram pamosties. Tie,
kuri pamostas, atgriežas Latvijā.

Pilsētas draudzes jau vairāku gadu
garumā ir iesaistījušās zupas virtuves organizēšanā, lai sniegtu
atbalstu vistrūcīgākajiem. Vai šī palīdzība ir
mērķtiecīga?

Zupas virtuve nav domāta, lai atrisinātu
cilvēka problēmas. Mērķis ir atraisīt cilvēkus sarunai. Mēs neesam
dzīvnieku barotāji, kas pabaro cilvēkus kā zvēriņus. Ideju par
zupas virtuvēm nevaram likt vienā plauktiņā ar ziedojumiem suņu
patversmei, lai gan arī tas mūsdienās ir kļuvis populāri. Ar zupas
virtuvi draudze mācās iet pie cilvēkiem, ziedot savu laiku un
darbu, lai pabarotu citus un dotu cerību. Savukārt cerība dod spēju
nostāties uz savām kājām, iemācīties makšķerēt, nevis tikai pārtikt
no zivīm. Bieži vien mēs esam gatavi cilvēkam dot makšķeri, bet
aizmirstam, ka viņam ir nepieciešams arī skolotājs, kurš iemācīs ar
to apieties. Mums pietrūkst pacietības – tas ir mūsu klupšanas
akmens.

Ko jūs novēlētu jelgavniekiem adventes
laikā?

Es novēlētu cilvēkiem pārstāt filozofēt un
sākt ticēt, doties divu sprīžu ceļojumā no prāta uz sirdi. Tas ir
ceļš, kurš būtu ejams kopā ar saviem ceļabiedriem. Adventes un
Ziemassvētku laiks ir brīdis, kad varam veltīt vairāk laika savai
ģimenei un padomāt par to, kāda būtu pasaule, ja visi būtu tādi kā
es.

Foto: Raitis Supe