«Esam aizrāvušies ar cīņu par vietu sabiedrībā. Bieži vien tā sākas no bērnudārza un turpinās visas dzīves garumā. Dzenoties pēc labāka telefona, mājas un mašīnas, mums pietrūkst laika, kuru veltīt līdzcilvēkiem, bet laiks ir vērtīgākais, ko varam viņiem dot,» uzsver Jelgavas Svētās Annas evaņģēliski luteriskās draudzes mācītājs Kaspars Kovaļovs.
Jānis Kovaļevskis
Sarunā par adventes laiku un pasaulē valdošo nemieru mācītājs aicina atcerēties, ka Ziemassvētki nav brīnumu laiks, bet gan atdzimšanas un pārdzimšanas laiks – tā ir iespēja atbrīvoties no sava egoisma un dzīvot piepildītu dzīvi, būt mierā ar sevi un pasauli.
Vai varam teikt, ka šobrīd Lūkas evaņģēlija vārdi «Lai miers virs zemes un cilvēkiem labs prāts» ir īpaši aktuāli?
«Gods Dievam augstībā, miers virs zemes pie cilvēkiem, uz ko Dievam labs prāts» – tā skan šie vārdi vienā no tulkojumiem. Šodiena labi sasaucas ar Jēzus dzimšanas laiku, kad Jeruzālemē valdīja terors un iznīcība, no kuras cilvēki neredzēja izeju. Trīs reizes tika paaugstināti nodokļi, bet tiem, kuri tos nevarēja samaksāt, bija jākļūst par vergiem. Saceļoties pret šo romiešu iedibināto kārtību, bija gājuši bojā vairāk nekā 250 tūkstoši jūdu. Arī šim laikam raksturīgs bija fanātisms un pašuzupurēšanās. Cilvēki bija izslāpuši pēc miera un taisnības. Zīmīgi, ka pēc 33 gadiem, kad Jēzus sāka mācīt, viņu nesaklausīja nedz tā laika garīgā, nedz laicīgā elite. Jēzu saklausīja un mieru piedzīvoja sabiedrības zemākie slāņi. Tā tas ir arī šodien. Pasaule savā ziņā ir sajukusi prātā, kliedzot pēc atriebības par Parīzes terora aktiem, lai gan atriebība vairo sāpes un attālina mūs no miera. Šo patiesību ļauj labi izprast kādas sievietes stāsts, kuras meita gāja bojā 2001. gada terora aktos, kad teroristi ar lidmašīnām ietriecās Ņujorkas dvīņu torņos. Pēc šī notikuma arī viņa atbalstīja savas valdības uzbrukumu Afganistānai, bet pēc kāda laika pati nonāca Afganistānā, kur bērnunamā aprūpēja bāreņus, kuru vecāki gājuši bojā ASV uzlidojumos, tādā veidā apzinoties, ka savas sāpes nodevusi nevainīgiem bērniem. Tā tas šodien notiek Sīrijā un daudzviet citur pasaulē. Cilvēki posta un izmisuma dēļ ir spiesti pamest savas tēva mājas un meklēt patvērumu citviet.
Adventes jeb Ziemassvētku gaidīšanas laiks ir spēcīga kristīgā tradīcija, teju katrā darba kolektīvā vai ģimenē tiek aizdegtas adventes sveces – par ko tas liecina?
Tas liecina, ka cilvēki ir noilgojušies pēc miera, tomēr mēģina to rast ar nepareiziem līdzekļiem. Sveces un tradīcijas mums nevar dot to, pēc kā ilgojamies. Bieži vien kristīgajām tradīcijām tiek pretnostatīts arī Santa Klauss jeb Svētais Niklāvs, lai gan mēdzam aizmirst, no kurienes ir nācis šis tēls. Tas ir Mazāzijas bīskaps, kurš 3. gadsimta sākumā ar visu sirdi un dvēseli savā sarkanajā bīskapa mantijā kalpoja bērniem. Mēs nevienu nevaram piespiest mīlēt un ticēt. Bet kas tad ir ticība? Profesors Leons Taivāns teicis, ka ir viegli paļauties uz Dievu un viņam neklausīt, bet ticība ir paklausība.
Ko mūsdienās nozīmē bieži piesauktās Rietumu pasaules kristīgās vērtības? Arhibīskaps Jānis Vanags savā valsts svētku uzrunā vilka paralēles starp Romas impērijas sabrukumu un šā brīža Eiropas zaudētajām vērtībām, kur dominē pašlabuma meklējumi.
Es negribētu teikt, ka Rietumu pasaule ir sekulāra. Mums jāņem vērā, ka dzīvojam tā sauktajā postmodernisma laikmetā, kurš balstās uz atziņu, ka dzīves jēga nav absolūta. Vadoties pēc šīs pieejas, dzīves jēga ir informācijas uzkrāšana un nodošana nākamajām paaudzēm. Nav vairs viena ceļa, pa kuru iet, turklāt neviens nav teicis, ka mums pietiks laika šai informācijas uzkrāšanai un nodošanai. Mums ir bail, ka mums nepietiks laika un savu dzīvi būsim nodzīvojuši bezjēdzīgi. Tādēļ dzīvojam sapņos un ilūzijās par to, kas patiesībā neeksistē. Savu dzīvi esam padarījuši par tādu kā Disnejlendu, kurā ir daudz visa kā, bet aiz spožuma stāv tukšums. Tā ir tā iedomātā labklājība, pēc kuras uz Eiropu plūst cilvēki no citiem reģioniem. Nav pat svarīgi, vai viņi pieder islāma kultūrai vai kādai citai reliģijai, viņi meklē to pašu, ko mēs – mieru savai ģimenei. To nespēs nodrošināt nedz ES, nedz NATO, jo, laikam ejot, pamatvērtības nav mainījušās. Latvijas nākotne ir stiprās ģimenēs, spējā uzņemties atbildību par tiem, kas ir līdzās.
Spilgts apliecinājums tam, ka mūsu vērtīborientācija ir sašķobījusies, ir arī attieksmē pret citas rases, reliģijas un kultūras pārstāvjiem.
Tās ir bailes. Mēs ilgus gadus esam dzīvojuši izolācijā un zaudējuši to pamatu, uz kā balstīt savu valsti. Lielas un stipras ģimenes mūsdienu Latvijā ir drīzāk izņēmums nekā norma. Citās kultūrās tā joprojām ir norma, un, ja sievietei ir sniegta dāvana dot bērnam dzīvību, viņa to arī darīs. Es ar apbrīnu vēroju, kā šīs ģimeniskās saites spējuši saglabāt čigānu tautības cilvēki. Viņiem ir šī saimes izjūta, viņi nezāģē viens otru. Savukārt mēs runājam par to, ka sievietei ir jāizbauda dzīve un viņa nevar atļauties uzņemties rūpes par bērniem.
Cilvēki saviem bērniem vēlas dot visu labāko, ko piedāvā šodienas pasaule.
Cilvēki šodien dzīvo vieglos un labos apstākļos. Latvijā ir ļoti laba dzīve. Piemēram, daudzu sapņu zemē ASV vispār netiek maksāti nekādi bērnu pabalsti un vecākiem pilnā apmērā jāapmaksā bērnu pulciņi un daudzas citas vajadzības, kuras Latvijā tiek segtas no valsts vai pašvaldības budžeta. Kāds man noteikti pārmetīs, sakot, ka jums, mācītāj, ir milzīga alga un viegli par to runāt, bet es varu atbildēt, ka pats esmu uzaudzis ļoti smagos apstākļos un mana alga ir zemāka par pirmsskolas skolotāja atalgojumu. Tajā pašā laikā man ir ģimene, kurā aug divi bērni, bet nav lepnas mājas un mersedesa.
Kas liek mūsu cilvēkiem pievērsties reliģiskajam ekstrēmismam?
Ekstrēmisms ir no abām pusēm, tikai savu ekstrēmismu mēs bieži vien nemanām. Dzīvojot Padomju Savienībā, daudziem no mums šķita, ka raķešu izvietošana Kubā ir mūsu drošības labā. Teroram, protams, nav attaisnojuma, bet Rietumu pasaules bēda ir tā, ka mēs savus upurus turam augstāk par citas kultūras un rases upuriem. Šobrīd zem Krievijas bumbām iet bojā tūkstošiem nevainīgu cilvēku Sīrijā. Mēs dzīvojam kā karpas akvārijā un nevēlamies redzēt to, kas notiek apkārt. Dievs nemīl tikai kristiešus, Dievs mīl mūs visus. Mēs bieži vien slēpjamies aiz kristīgajām vērtībām un saucam sevi par kristiešiem, tādēļ es negribētu meklēt vainīgos. Pēc ASV iebrukuma Irākā tika sagūstīts kāds slepenpolicists, kurš bija vainojams daudzu cilvēku nāvē, bet kāda kristiete, kurai šis cilvēks bija nonāvējis divus dēlus un vīru, tiesā aicināja saudzēt šī cilvēka dzīvību un nodot viņas aprūpē, lai viņš saņemtu to mātes mīlestību, kuru nekad nav saņēmis no saviem tuviniekiem.
Vai mēs no cilvēkiem neprasām par daudz?
Nē, tas ir tas stāsts, kas maina sirdis. Tas ir veids, kā reaģēt uz sāpēm, savukārt mēs parasti meklējam vainīgos. Kristus nenāca, lai nodibinātu uzņēmumu – baznīcu, bet gan lai nestu šo mieru un ticību sev, savai ģimenei un valstij. Mēs esam naski uz karoga pacelšanu valsts svētkos, bet – cik daudzi no mums patiesi aizdomājas par to, kas ir patriotisms? Burtiski tulkojot, tas ir tēva mantojums, kuru ne vienmēr var izmērīt zemes hektāros vai naudas izteiksmē. Būtībā tā ir mūsu zeme un valsts, kura mums ir dota, tā ir mūsu atbildība un pamats, kur veidot savu ģimeni un dzīvot saticībā ar sevi. Daudzi ir devušies prom uz Angliju, Īriju vai citām valstīm, kur dzīve šķiet rožaināka. Tomēr ar laiku nāk apziņa, ka tā nav nekāda apsolītā zeme, bet gan labi aprīkots cietums. Tas ir sapnis, no kura nevaram pamosties. Tie, kuri pamostas, atgriežas Latvijā.
Pilsētas draudzes jau vairāku gadu garumā ir iesaistījušās zupas virtuves organizēšanā, lai sniegtu atbalstu vistrūcīgākajiem. Vai šī palīdzība ir mērķtiecīga?
Zupas virtuve nav domāta, lai atrisinātu cilvēka problēmas. Mērķis ir atraisīt cilvēkus sarunai. Mēs neesam dzīvnieku barotāji, kas pabaro cilvēkus kā zvēriņus. Ideju par zupas virtuvēm nevaram likt vienā plauktiņā ar ziedojumiem suņu patversmei, lai gan arī tas mūsdienās ir kļuvis populāri. Ar zupas virtuvi draudze mācās iet pie cilvēkiem, ziedot savu laiku un darbu, lai pabarotu citus un dotu cerību. Savukārt cerība dod spēju nostāties uz savām kājām, iemācīties makšķerēt, nevis tikai pārtikt no zivīm. Bieži vien mēs esam gatavi cilvēkam dot makšķeri, bet aizmirstam, ka viņam ir nepieciešams arī skolotājs, kurš iemācīs ar to apieties. Mums pietrūkst pacietības – tas ir mūsu klupšanas akmens.
Ko jūs novēlētu jelgavniekiem adventes laikā?
Es novēlētu cilvēkiem pārstāt filozofēt un sākt ticēt, doties divu sprīžu ceļojumā no prāta uz sirdi. Tas ir ceļš, kurš būtu ejams kopā ar saviem ceļabiedriem. Adventes un Ziemassvētku laiks ir brīdis, kad varam veltīt vairāk laika savai ģimenei un padomāt par to, kāda būtu pasaule, ja visi būtu tādi kā es.
Foto: Raitis Supe
17.1 °C,
4.2 m/s,
78.4 % 
17.1 °C,
4.2 m/s,
78.4 %