25.8 °C, 2.8 m/s, 54.6 %

Izglītība

Sākumlapa Portāla “Jelgavas Vēstnesis” arhīvsIzglītībaKādas perspektīvas sev saskata pēdējo kursu studenti?
Kādas perspektīvas sev saskata pēdējo kursu studenti?
22/05/2010

Gandarījums un vilšanās – tā ir sajūtu kombinācija, ko šodien izjūt ne viens vien LLU pēdējā kursa students. Gandarījums par to, ka vairs tikai pāris nedēļu, un diploms būs kabatā, bet vilšanās par neskaidrību, vai šobrīd iegūtajam diplomam būs arī jēga. Taču, lai arī kāda būtu četru gadu darba pēcgarša, studenti tomēr ir pārliecināti – ja ne tūlīt, tad pēc gada vai diviem viņu izglītībai būs nozīme.

Gandarījums un vilšanās – tā ir sajūtu kombinācija, ko
šodien izjūt ne viens vien LLU pēdējā kursa students. Gandarījums
par to, ka vairs tikai pāris nedēļu, un diploms būs kabatā, bet
vilšanās par neskaidrību, vai šobrīd iegūtajam diplomam būs arī
jēga. Taču, lai arī kāda būtu četru gadu darba pēcgarša, studenti
tomēr ir pārliecināti – ja ne tūlīt, tad pēc gada vai diviem viņu
izglītībai būs nozīme.

«Augstākā izglītība ir domāšanas veids»

Šobrīd pēdējo kursu studentus sastapt augstskolā ir visai
pagrūti – viņiem palikuši vien pēdējie metri pirms darbu
aizstāvēšanas, tāpēc katrs savās mājās vēl steidz pabeigt iesākto.
Tiem, kam mājas tālāk, darbus raksta dienesta viesnīcās. Arī Uģis
Upners no Talsiem un Inese Pētersone no Skrundas kopējā istabiņā
raksta katrs savu bakalaura darbu. Uģis beigs autotransporta
inženierus Tehniskajā fakultātē, bet Inese būs mājturības un
informātikas skolotāja. «Šobrīd abi intensīvi strādājam pie
bakalaura darba, tad jau manīs, kā dzīvot tālāk,» atzīst abi
jaunieši, kas par pāri kļuvuši studējot.

Uģis ir pragmatiski domājošs un uzreiz uzsver, ka viņš nav no
tiem čīkstētājiem, kam tagad visur pie vainas ekonomiskā krīze. «Es
jau nenācu uz augstskolu, lai pēc tās absolvēšanas kāds uzreiz man
lielo peļņas darbu piedāvātu. Manā uztverē augstākā izglītība
pirmām kārtām ir domāšanas veids. Studējot cilvēks mainās, un tas
ir tas, ko vēlējos iegūt. Jā, piekrītu – tiem, kas stājās tobrīd
pieprasītajās programmās, piemēram, celtniekiem, IT speciālistiem,
tagad varbūt rokas nolaižas, jo krīzē tādu darbu kā pirms pāris
gadiem vairs neatrast. Bet mums, autotransporta inženieriem, ir
mazliet citādāk – mums tā joma tāda stabilāka, nav tādu lēcienu
augšā, lejā. Arī darbalauks daudz plašāks – tās ir ne tikai
ražotnes, servisi, bet arī loģistika, praktiski jebkurš ar
transportu saistīts uzņēmums. Tāpēc pagaidām es neuztraucos,»
atzīst Uģis.

Arī Inese ir pārliecināta, ka skolotājas būs vajadzīgas vienmēr.
«Jā, šobrīd jau sāku meklēt darbu un redzu, ka vairāk pieprasītas
ir bērnudārzu audzinātājas un sākumskolas skolotājas, bet tas jau
nav nekas traks – ja būs nepieciešamība, pārkvalificēšos,» uzskata
Inese.

Neviens no jauniešiem pat necer, ka, tiklīdz diploms būs kabatā,
tā viņiem uz paplātes kāds pasniegs labi atalgotu darbu. «Es
jebkurā brīdī esmu gatavs sākt no pašas apakšas – tas ir tikai
normāli, ja cilvēks sevi apliecina, pierāda savas spējas. Es
neceru, ka tikai ar augstskolas izglītību tūlīt varētu kļūt par
vadošo darbinieku kādā uzņēmumā – vispirms taču jāuzkrāj pieredze,»
tā Uģis.

Inese savukārt piebilst, ka studiju laikā būs iegūta ne tikai
augstākā izglītība, bet arī sertifikāts floristikā, kā arī Eiropas
līmeņa datorprasmes sertifikāts ECDL. «Tās ir prasmes, kas dzīvē
lieti noder.»

Jāpiebilst, ka abi jaunieši studijas ar darbu nav apvienojuši un
praktiski visu šo laiku viņus uzturējuši vecāki. Tomēr ne viens, ne
otrs nenožēlo savu izvēli. «Iegūtās zināšanas un domāšanas veids ir
tas, ko man nevarēs atņemt neviena krīze,» tā Uģis.

1. kursā – darbs Valsts Kontrolē, ar diplomu – bez
darba

Vita Skrodere, SZF Iestāžu un uzņēmumu ārējo sakaru 4. kursa
studente:
«Protams, augstskola vēl jāpabeidz, bet es jau šobrīd ļoti
intensīvi esmu sākusi sūtīt CV. Augstskolā finišs, bet nākotnes
perspektīvas ļoti neskaidras. Tu, cilvēks, vienkārši nesaproti, ko
darīt. Ja 1. un 2. kursā darbu atrast nebija nekādu problēmu, tad
tagad sūti savus CV, bet rezultāta nekāda. Iedomājieties, es 1.
kursā strādāju Valsts Kontrolē par sabiedrisko attiecību
speciālisti. Aizgāju vasarā, mani pieņēma, tā arī visu vasaru
nostrādāju. Tāds paradokss jau sanāk – tobrīd nevienam nebija
svarīga mana izglītība, esmu apķērīga, ātri iejutos, ar darbu tiku
galā, un tas arī bija galvenais. Tagad taču mana apķērība nav
zudusi, klāt nākušas zināšanas, tikai tās vairs nevienam nav
vajadzīgas. Ja tā padomā, tiešām dīvaini: cilvēks bez izglītības –
Valsts Kontrolē, bet ar izglītību vari sēdēt mājās. Protams, rodas
jautājums, kāpēc tērēt laiku un finanses, kas arī nav mazas – gadā
par mācībām vien jāmaksā 900 latu. Un tagad diploms būs iegūts,
jāsāk atmaksāt mācību kredīts, bet darbu atrast nevar.

Par pārdevēju ar augstāko izglītību strādāt negribētos, taču, ja
nebūs cita varianta, būšu spiesta meklēt varbūt zemākas
kvalifikācijas un mazāk atalgotu darbu, jo kredīts vienkārši
piespiedīs. Šī ir laba mācība, ko jau tagad cenšos nodot savai
māsai. Viņa patlaban mācās 6. klasē, un es jau tagad mudinu viņu
vispirms izvēlēties arodskolu – iegūt profesiju, tikai tad domāt
par bakalaura grādu. Tad vismaz neesi pazudis – tev ir kaut kādas
iemaņas, bet ko var darīt cilvēks tikai ar «pliku» vidusskolu vai
teorētiskām zināšanām, kas iegūtas augstskolā? Jāatzīst, ka pati
šādu ceļu pirms gadiem noteikti nebūtu izvēlējusies, jo, šķiet,
manā laikā vēl valdīja tas stereotips, ka tehnikumi ir zemākas
šķiras un tajos mācās tie, kas vidusskolā netiek. Taču tagad
situācija ir būtiski mainījusies. Pašai ir gadījies pabūt
arodskolās – dažreiz pat pārņēmusi skaudība, redzot, kā šīs skolas
aprīkotas, kādas viņiem ir prakses iespējas. Tāpēc es noteikti
jauniešiem ieteiktu nopietni padomāt, pirms izvēlēties savu
izglītošanās ceļu. Augstākā izglītība nekur nepazudīs, arodskolā
tāpat iegūst vidējo izglītību, durvis uz augstskolu ir vaļā.
Vienkārši tad ir papildu nodrošinājums, kāda man šobrīd nav… Es
tagad lieliski apzinos, ka nu Latvijā to sociālzinātņu bakalauru ir
par daudz. Kur lai viņi visi liekas? Sūtu savus CV, un, izrādās,
konkursā ir 100 kandidāti uz vietu. Izeju vienu atlases kārtu, tad
vēl vienu, tieku līdz pārrunām ar personālatlases speciālistiem,
viņi slavē un saka: «Jūs patiesi esat tālu tikusi, tik jauns
speciālists, bet jau iekļuvis desmitniekā!» Bet ko man tas līdz, ka
es iekļūstu desmitniekā?! Kaut pieciniekā vai trijniekā – darbu es
tik un tā nedabonu.

Tomēr es ļoti ceru, ka mans optimisms nenoplaks – intensīvi
turpināšu meklēt, un gan jau atradīsies vieta arī man. Es vienmēr
esmu uzskatījusi, ka izglītībai ir nozīme, šobrīd vienkārši laiks
nav no tiem labvēlīgākajiem.»

«Kamēr es ieguvu izglītību, citi pelnīja»

Juris Brūveris, topošais būvinženieris:
«Es teikšu godīgi – pagājušajā gadā, redzot, kas notiek valstī un
vēl jo vairāk manā profesijā – būvniecībā –, rokas nolaidās. Es te
mācos, mācos, bet rezultātā nevienam nebūšu vajadzīgs… Skumji…
Ja vēl paskatos pāris gadu atpakaļ, tad vispār – iedomājieties,
kamēr es te sēdēju un mācījos, tikmēr katrs, kuram nebija slinkums,
bez jebkādas izglītības būvniecībā pelnīja tūkstošus. Bet es tādu
darbu apvienot ar mācībām tobrīd nevarēju. Tagad būšu ieguvis
diplomu, bet ko tas dos – būvnieki tagad kam vajadzīgi?

Vai būtu bijis prāta darbs pamest mācības, pārkvalificēties? Es
domāju, ka ne. Pagājušajā gadā gan par to aizdomājos, bet
aprēķināju, ka liela jēga no tā nebūs – noteikti būtu jāzaudē
budžeta vieta. Rezultātā – kāds tur ieguvums? Man ir paveicies ar
to, ka jau kopš 1. kursa vasarās strādāju par mērnieka palīgu. Tā
sanāca – tovasar aizgāju strādāt, darba devējs bija apmierināts un
piedāvāja grafiku, kas ļāva darbu visus šos gadus savienot ar
mācībām. Tāpēc arī bija doma pāriet uz mērniekiem, bet to ātri
atmetu. Protams, mērnieka palīgam droši vien nevajag augstāko
būvinženiera izglītību, tāpēc katrā ziņā, tiklīdz iegūšu diplomu,
centīšos meklēt darbu savā profesijā. Zinu, viegli nebūs, bet
jāmēģina ir.

Tā ir tā problēma – ne tikai valsts krīze, bet arī pieredzes
trūkums, kas liedz jaunajiem speciālistiem uzreiz atrast darbu. Lai
arī kāda būtu ekonomiskā situācija un cik ļoti nolaidušās rokas, es
esmu pārliecināts, ka izglītībai tomēr ir nozīme. Labi, šodien mums
valstī klājas grūti, bet pēc pāris gadiem situācija mainīsies, tad
diploms noteikti būs vajadzīgs. Bet, kā jau teicu, darba devējam ar
diplomu vien nepietiek – viņš prasa pieredzi. Kur man radīsies tā
pieredze, klātienē studējot?! Jā, mums ir prakses, bet kas šodien
notiek – ej, kur gribi, meklē, kur gribi, bet darba devējam viena
atbilde: «Varu tev praksīti uzrakstīt, bet tikai fiktīvi, darbā tu
man te neesi vajadzīgs.» Agrāk varbūt bija citādi, bet šodien
praktiski visur atbilde ir viena. Tāpēc es domāju – vai tiešām
augstskola nevarētu piedāvāt ne tikai teorētiskas zināšanas, bet
arī praktiskas? Universitātei tāpat ir objekti, kas jāceļ,
jārekonstruē, kāpēc šajos darbos nevarētu iesaistīt studentus?
Piemēram, katram kursam būtu uzdevums uzcelt vienu objektu. Tad arī
praksi iegūtu un teorētiskās zināšanas pārvērstos praktiskās. Manā
kursā no 100 beidzējiem labi ja 15 šobrīd strādā ar savu jomu
saistītā darbā. Ko darīt pārējiem?»