Pagājušajā nedēļā Latvijas Ģimenes ārstu asociācija nosūtījusi vēstuli Ministru prezidentam, tiesībsargam un veselības ministrei Ingrīdai Circenei, kurā prasa ministres demisiju, jo iebilst pret plānotajiem Ministru kabineta noteikumu grozījumiem, kas no nākamā gada regulēs ģimenes ārstu darbu. Plānoto izmaiņu galvenā būtība, kam nepiekrīt ģimenes ārsti, – viņiem būs pienākums pildīt jaunus kvalitātes kritērijus, kas dažkārt skan pat absurdi. Ministre gan uzsvērusi, ka arī līdz šim visi ģimenes ārstiem izvirzītie kritēriji bijuši ģimenes ārstu darba aprakstos par veicamajiem darbiem, taču patlaban tie ir pildāmi brīvprātīgi, bet no nākamā gada būs obligāti. Tā, piemēram, kad ģimenes ārsts saņems informāciju par neatliekamās medicīniskās palīdzības brigādes izsaukumu pie savā praksē reģistrēta pacienta, kurš izsaukuma rezultātā nav vēlējies doties uz slimnīcu, nākamās darba dienas laikā ģimenes ārstam būs jāsazinās ar pacientu un jāvienojas par turpmāko ārstēšanu. «Ja pacients pats nevēlas ārstēties un izvēlas palikt mājās – kā ģimenes ārsts viņu var piespiest?! Vai vēl trakāk – ģimenes ārstam jāuzņemas atbildība par šāda pacienta veselības stāvokli, kad viņš atteicies ārstēties stacionāri! Tas skan absurdi,» spriež Jelgavas ģimenes ārsti.
Vienlaikus gan vairums «Jelgavas Vēstneša» aptaujāto ģimenes ārstu uzsver, ka šā brīža galvenā problēma ģimenes ārstu darbā ir pārslodze, un tās dēļ ārsti šobrīd pat gadījumā, ja valsts ne tikai uzliktu jaunus kvalitātes kritērijus, bet piešķirtu tiem arī papildu finansējumu, nebūtu spējīgi izdarīt vairāk kā līdz šim. «Ziniet, man par ģimenes ārstu darba problēmām jums tiešām būtu ko teikt – tā būtu vairāku stundu saruna, bet man nav laika pat piecas minūtes! Un tā ir mūsu galvenā problēma – nav laika, pat lai parunātu ar cilvēku. Šodien vēl jāpieņem 40 pacienti, un tā dienu no dienas,» nosaka viena no Jelgavas ģimenes ārstēm. Cita papildina: «Šodien strādāšu līdz pulksten 20 vakarā, rīt tas pats. Labprāt iedziļinātos mūsu darba problēmās, bet kas tādā gadījumā pieņems pacientus?!»
Iolanda Šaihulova, ģimenes ārste: «Es par to pat nebiju aizdomājusies, bet nesen man māsiņa pajautāja: «Dakter, vai jūs pusdienās nemaz neejat?» Un tiešām, ja tā padomā, es deviņus gadus neesmu izmantojusi pusdienlaiku. Bet kā es to praktiski varētu izdarīt? Kā jūs iedomājaties – man aiz durvīm rindā sēž pacienti, bet es mierīgi izeju pa durvīm un saku: «Atvainojiet, es eju pusdienās.»? Kaut kā necilvēcīgi sanāktu… Bet tad es atkal sev pajautāju – vai ir cilvēcīgi, ka, piemēram, mani darbinieki – māsiņa un ārsta palīgs – arī spiesti iztikt bez pusdienām? Tāpat atvaļinājums – ģimenes ārstiem tāda nav! Ja es gribu aiziet atvaļinājumā, tad man pašai ir jāmeklē kāds, kurš būtu gatavs pieņemt manus pacientus manas prombūtnes laikā. Bet šādiem mērķiem ārstam finansējums piešķirts netiek, tātad es tikai varu lūgt kādam mani aizvietot par baltu velti. Igaunijā tas ir atrisināts ar dežūrārstu ieviešanu, kurus finansē valsts. Neraugoties uz to, ka ārsta prakses nemitīgi strādā garas virsstundas, jo es nekad neatļaujos aizslēgt praksi, ja aiz durvīm sēž akūts pacients, mums vēl visa dokumentācija jāvada dubultā – gan ar roku rakstot papīrus, gan elektroniski e-medicīnas sistēmā, kas tā arī līdz galam nav izstrādāta. Atkal tā mazliet absurdi sanāk – laika nav pacientam, bet atskaites jāraksta dubultā… Un tā tas viss sasummējas, līdz tu saproti, ka fiziski ārkārtīgi trūkst laika, lai paveiktu jau esošos pienākumus, kur nu vēl pieņemtu valsts uzliktos papildu darbus. Un šeit nav runa par ministri – tā ir valsts, kuras sistēma nav sakārtota, viens ministrs te neko izdarīt nevar. Nemitīgi kaut kas tiek mainīts, grozīts, ārstam jāspēj visam izsekot līdzi, bet tas taču nav reāli. Brīžiem šķiet, ka valsts tā īsti nesaprot ģimenes ārsta darbu – vienkāršākais šajā gadījumā būtu atnākt kādu dienu un pasēdēt mūsu uzgaidāmajā telpā, tad ātri vien kļūtu skaidrs, ko šis darbs nozīmē, ko domā ārsts un ko – pacients. Neviens jau neapšauba, ka ārstam pēc iespējas kvalitatīvāk jāsniedz savi pakalpojumi, jāiedziļinās katra pacienta situācijā līdz smalkākajai niansei, cilvēka vietā jāatbild par viņa veselību, bet tas nav izdarāms, ja praksē ir ap 2000 pacientu. Manuprāt, normāli varētu strādāt, ja praksē būtu 600 – 1000 pacienti, bet tad jau ārsts ar tādu algu nevarētu izdzīvot… Lai gan to, kā veidojas ģimenes ārsta alga, es un mani kolēģi joprojām neesam sapratuši – koeficienti, kodi, koeficienti, kodi… Esam pat jautājuši tiem, kas mūsu algu rēķina, kāpēc par vienādu darbu vienam ārstam maksā tik, bet otram – tik, kā tas veidojas, bet arī viņi mums atbildēt nespēja… Tad nu es godprātīgi daru savu darbu, saņemu to aprēķināto algu un saku: «Redz, laikam tik es šomēnes esmu sastrādājusi!» Ja godīgi, tad mums tiešām tajā visā nav laika iedziļināties – ārstam svarīgāks par ministres demisiju ir savs ikdienas darbs – savs pacients.»
Viveja Epiņa, ģimenes ārste: «Es ļoti labi atceros to laiku deviņdesmitajos gados, kad Latvijā sāka ieviest ģimenes ārstus. Tad mums rādīja Vācijas piemēru, kur tas jau veiksmīgi strādā – ārsta prakse nodrošināta ar visu nepieciešamo, pat virkni izmeklējumu var veikt uz vietas, dienā jāpieņem seši pacienti. Skatījos un domāju – pasaka! Ārsts tiešām var nodoties savam darbam ar sirdi un dvēseli! Bet Latvijā kaut kā tā nesanāk – mēs skrienam, skrienam, cenšamies visu paveikt pēc labākās sirdsapziņas, bet nu jau šķiet, ka fiziski kļūst par grūtu. Sešus gadus strādāju tikai ar vienu brīvdienu nedēļā – visas sestdienas bija darba dienas. Sapratu, ka ilgāk to nevarēšu izturēt, fiziski izturēt… Laika trūkums un nestabilitāte veselības jomā ir tās divas būtiskākās šā brīža problēmas. Man gribētos, lai mūsu nozarē viss būtu caurspīdīgs, katram saprotams – ārsts zinātu, kas viņam pienākas, un tāpat pacients skaidri apzinātos, kas pienākas viņam. Šobrīd diezin vai ir daudz tādu pacientu, kuri skaidri zina, kas ir tā bezmaksas medicīna, ko viņš no valsts var saņemt. Tāpat arī ārsts – līgumu ar valsti slēdz katru gadu no jauna. Kas būs nākamgad? Tā ir ārkārtīgi grūti strādāt ilgtermiņā, jo ārstam jau pašam ir jāplāno visi izdevumi – aprīkojums, telpas, algas. Protams, valsts paļaujas uz to, ka tas ārsts jau nekur nespruks, citu piedāvājumu nebūs, un tāpat vien nākamgad ar valsti tas līgums būs jāslēdz. Un praktiski tā jau arī ir – es taču vislabāk protu tikai to, ko šobrīd daru.
Esmu nedaudz palasījusi tās izmaiņas, ko grib ieviest ar nākamo gadu. Viens no tādiem spilgtākajiem momentiem – ārstam uzreiz jāapmeklē un jāatbild par pacientu, ko tikko apskatījis neatliekamās medicīniskās palīdzības speciālists. Man kaut kā šķiet, ka akcenti būtu jāliek uz ko citu – nezinu, vai tās ir tās būtiskākās izmaiņas, kas šobrīd nepieciešamas ģimenes ārsta darbā… Īsti nesaprotu, vai ātrajai palīdzībai nav jāuzņemas atbildība par pacientu, pie kura viņi ieradušies? Kāpēc nekavējoties tur jādodas arī ģimenes ārstam? Kārtējā atbildības mētāšana no vienām rokām citās…
Man svarīgs ir mans darbs, un varbūt es mazāk iesaistos dažādās apspriešanās, bet man tiešām rūp, lai es strādātu saprotamā sistēmā, kur apmierināts būtu gan ārsts, gan pacients.»
Aldis Siliņš, ģimenes ārsts: «Ja jūs jautājat konkrēti manu viedokli, tad mani neapmierina tas, ka nav skaidra plāna veselības aprūpes jomā. Finansējuma modelis joprojām nav skaidri izstrādāts – plānot kaut ko perspektīvā ir neiespējami. Līgums tiek slēgts uz gadu, bet par to, kas būs nākamgad, kādas būs prasības, skaidrības nav. Arī daļa no jaunajām kvalitātes prasībām ir pilnīgi neiespējamas. Nu, piemēram, man tā jārūpējas par saviem pacientiem, lai viņi visi atmestu smēķēšanu! Vai tas, jūsuprāt, ir reāli?! Vai jāuzlabo aprūpe. Kā es varu uzlabot aprūpi, ja pacients gadiem pie sava ģimenes ārsta nenāk! Man viņš ir jāiet meklēt? Padomājiet paši – vai ārsts ies pa mājām meklēt cilvēkus? Es pat nedomāju, ka Circene ir slikta ministre – drīzāk tā ir valdības vaina, kurai joprojām nav skaidras attīstības stratēģijas, nav plāna, valda tāda nenoteiktība, kurā ģimenes ārstam ir jāspēj orientēties, pielāgoties un strādāt.»
Egita Eferte, ģimenes ārsta medicīnas māsa: «Es politikā labāk nejaucos. Varbūt arī šobrīd nebūtu jāprasa ministres demisija, bet svarīgāk būtu izprast sistēmu. Kaut vai šis absurds par ģimenes ārsta nekavējošu ierašanos pie pacienta, kurš ar ātrajiem ir atteicies braukt uz slimnīcu. Pacientam, protams, ļoti labi – ātrā palīdzība atbrauc bez maksas, pēc tam ģimenes ārsts ierodas bez maksas, bet kas ģimenes ārstam segs šīs izmaksas un laiku? Manuprāt, valdība un arī sabiedrība aizmirst, ka pirmām kārtām par savu veselību būtu jāatbild katram cilvēkam pašam, ja vien viņš nav bezsamaņā vai garīgi slims. Citādi mums nemitīgi valstī notiek tāda kā atbildības pārnešana no viena uz otru, no viena uz otru, un beigās tāpat nav skaidrs, kurš un par ko atbild. Pacients arī tomēr nevar būt bezatbildīgs – nedrīkst pret savu veselību izturēties pavirši, bet pēc tam prasīt atbildību no ārsta!
Kas nebūtu jādara ģimenes ārsta prakses darbiniekiem? Jāatbild par citu neizdarībām. Tas vien jau būtu daudz un krietni atslogotu ģimenes ārstu laiku. Piemēram, pacientam ir nepieciešami izmeklējumi, ārsts nosūta uz izmeklējumu, bet viņš pie speciālista netiek, jo rinda tur garu garā. Ko viņš dara? Nāk atpakaļ pie ģimenes ārsta. Apburtais loks! Un tad nu mēs cenšamies meklēt risinājumu, domāt, kā vēl var palīdzēt cilvēkam, morāli atbalstām. Kaut arī ārsti šobrīd vairāk runā par laika trūkumu, nevis nepietiekamu finansējumu, tomēr man šķiet, ka praktiski tas tik un tā atduras pie finansējuma nepietiekamības. Ja uz vienu pacientu piešķirtā kvota būtu pietiekama, ārsts varētu strādāt ar mazāku pacientu skaitu, katram atvēlēt nepieciešamo laiku, un tas būtiski uzlabotu veselības aprūpes sistēmu valstī.»
Sagatavoja Kristīne Langenfelde, foto Ivars Veiliņš
15.4 °C,
4.4 m/s,
68.3 % 
15.4 °C,
4.4 m/s,
68.3 %