18.8 °C, 1.3 m/s, 90.1 %

Pilsētā

Kas neapmierina ģimenes ārstus?
15/12/2012

Pagājušajā nedēļā Latvijas Ģimenes ārstu asociācija nosūtījusi vēstuli Ministru prezidentam, tiesībsargam un veselības ministrei Ingrīdai Circenei, kurā prasa ministres demisiju, jo iebilst pret plānotajiem Ministru kabineta noteikumu grozījumiem, kas no nākamā gada regulēs ģimenes ārstu darbu. Plānoto izmaiņu galvenā būtība, kam nepiekrīt ģimenes ārsti, – viņiem būs pienākums pildīt jaunus kvalitātes kritērijus, kas dažkārt skan pat absurdi. Ministre gan uzsvērusi, ka arī līdz šim visi ģimenes ārstiem izvirzītie kritēriji bijuši ģimenes ārstu darba aprakstos par veicamajiem darbiem, taču patlaban tie ir pildāmi brīvprātīgi, bet no nākamā gada būs obligāti. Tā, piemēram, kad ģimenes ārsts saņems informāciju par neatliekamās medicīniskās palīdzības brigādes izsaukumu pie savā praksē reģistrēta pacienta, kurš izsaukuma rezultātā nav vēlējies doties uz slimnīcu, nākamās darba dienas laikā ģimenes ārstam būs jāsazinās ar pacientu un jāvienojas par turpmāko ārstēšanu. «Ja pacients pats nevēlas ārstēties un izvēlas palikt mājās – kā ģimenes ārsts viņu var piespiest?! Vai vēl trakāk – ģimenes ārstam jāuzņemas atbildība par šāda pacienta veselības stāvokli, kad viņš atteicies ārstēties stacionāri! Tas skan absurdi,» spriež Jelgavas ģimenes ārsti.

Pagājušajā nedēļā Latvijas Ģimenes ārstu asociācija
nosūtījusi vēstuli Ministru prezidentam, tiesībsargam un veselības
ministrei Ingrīdai Circenei, kurā prasa ministres demisiju, jo
iebilst pret plānotajiem Ministru kabineta noteikumu grozījumiem,
kas no nākamā gada regulēs ģimenes ārstu darbu. Plānoto izmaiņu
galvenā būtība, kam nepiekrīt ģimenes ārsti, – viņiem būs pienākums
pildīt jaunus kvalitātes kritērijus, kas dažkārt skan pat absurdi.
Ministre gan uzsvērusi, ka arī līdz šim visi ģimenes ārstiem
izvirzītie kritēriji bijuši ģimenes ārstu darba aprakstos par
veicamajiem darbiem, taču patlaban tie ir pildāmi brīvprātīgi, bet
no nākamā gada būs obligāti. Tā, piemēram, kad ģimenes ārsts saņems
informāciju par neatliekamās medicīniskās palīdzības brigādes
izsaukumu pie savā praksē reģistrēta pacienta, kurš izsaukuma
rezultātā nav vēlējies doties uz slimnīcu, nākamās darba dienas
laikā ģimenes ārstam būs jāsazinās ar pacientu un jāvienojas par
turpmāko ārstēšanu. «Ja pacients pats nevēlas ārstēties un izvēlas
palikt mājās – kā ģimenes ārsts viņu var piespiest?! Vai vēl trakāk
– ģimenes ārstam jāuzņemas atbildība par šāda pacienta veselības
stāvokli, kad viņš atteicies ārstēties stacionāri! Tas skan
absurdi,» spriež Jelgavas ģimenes ārsti.

Vienlaikus gan vairums «Jelgavas Vēstneša» aptaujāto ģimenes
ārstu uzsver, ka šā brīža galvenā problēma ģimenes ārstu darbā ir
pārslodze, un tās dēļ ārsti šobrīd pat gadījumā, ja valsts ne tikai
uzliktu jaunus kvalitātes kritērijus, bet piešķirtu tiem arī
papildu finansējumu, nebūtu spējīgi izdarīt vairāk kā līdz šim.
«Ziniet, man par ģimenes ārstu darba problēmām jums tiešām būtu ko
teikt – tā būtu vairāku stundu saruna, bet man nav laika pat piecas
minūtes! Un tā ir mūsu galvenā problēma – nav laika, pat lai
parunātu ar cilvēku. Šodien vēl jāpieņem 40 pacienti, un tā dienu
no dienas,» nosaka viena no Jelgavas ģimenes ārstēm. Cita
papildina: «Šodien strādāšu līdz pulksten 20 vakarā, rīt tas pats.
Labprāt iedziļinātos mūsu darba problēmās, bet kas tādā gadījumā
pieņems pacientus?!»

«Deviņu darba gadu laikā ne reizi neesmu atļāvusies aiziet
pusdienās»

Iolanda Šaihulova, ģimenes ārste:
«Es par to pat nebiju aizdomājusies, bet nesen man māsiņa
pajautāja: «Dakter, vai jūs pusdienās nemaz neejat?» Un tiešām, ja
tā padomā, es deviņus gadus neesmu izmantojusi pusdienlaiku. Bet kā
es to praktiski varētu izdarīt? Kā jūs iedomājaties – man aiz
durvīm rindā sēž pacienti, bet es mierīgi izeju pa durvīm un saku:
«Atvainojiet, es eju pusdienās.»? Kaut kā necilvēcīgi sanāktu…
Bet tad es atkal sev pajautāju – vai ir cilvēcīgi, ka, piemēram,
mani darbinieki – māsiņa un ārsta palīgs – arī spiesti iztikt bez
pusdienām? Tāpat atvaļinājums – ģimenes ārstiem tāda nav! Ja es
gribu aiziet atvaļinājumā, tad man pašai ir jāmeklē kāds, kurš būtu
gatavs pieņemt manus pacientus manas prombūtnes laikā. Bet šādiem
mērķiem ārstam finansējums piešķirts netiek, tātad es tikai varu
lūgt kādam mani aizvietot par baltu velti. Igaunijā tas ir
atrisināts ar dežūrārstu ieviešanu, kurus finansē valsts.
Neraugoties uz to, ka ārsta prakses nemitīgi strādā garas
virsstundas, jo es nekad neatļaujos aizslēgt praksi, ja aiz durvīm
sēž akūts pacients, mums vēl visa dokumentācija jāvada dubultā –
gan ar roku rakstot papīrus, gan elektroniski e-medicīnas sistēmā,
kas tā arī līdz galam nav izstrādāta. Atkal tā mazliet absurdi
sanāk – laika nav pacientam, bet atskaites jāraksta dubultā… Un
tā tas viss sasummējas, līdz tu saproti, ka fiziski ārkārtīgi
trūkst laika, lai paveiktu jau esošos pienākumus, kur nu vēl
pieņemtu valsts uzliktos papildu darbus. Un šeit nav runa par
ministri – tā ir valsts, kuras sistēma nav sakārtota, viens
ministrs te neko izdarīt nevar. Nemitīgi kaut kas tiek mainīts,
grozīts, ārstam jāspēj visam izsekot līdzi, bet tas taču nav reāli.
Brīžiem šķiet, ka valsts tā īsti nesaprot ģimenes ārsta darbu –
vienkāršākais šajā gadījumā būtu atnākt kādu dienu un pasēdēt mūsu
uzgaidāmajā telpā, tad ātri vien kļūtu skaidrs, ko šis darbs
nozīmē, ko domā ārsts un ko – pacients. Neviens jau neapšauba, ka
ārstam pēc iespējas kvalitatīvāk jāsniedz savi pakalpojumi,
jāiedziļinās katra pacienta situācijā līdz smalkākajai niansei,
cilvēka vietā jāatbild par viņa veselību, bet tas nav izdarāms, ja
praksē ir ap 2000 pacientu. Manuprāt, normāli varētu strādāt, ja
praksē būtu 600 – 1000 pacienti, bet tad jau ārsts ar tādu algu
nevarētu izdzīvot… Lai gan to, kā veidojas ģimenes ārsta alga, es
un mani kolēģi joprojām neesam sapratuši – koeficienti, kodi,
koeficienti, kodi… Esam pat jautājuši tiem, kas mūsu algu rēķina,
kāpēc par vienādu darbu vienam ārstam maksā tik, bet otram – tik,
kā tas veidojas, bet arī viņi mums atbildēt nespēja… Tad nu es
godprātīgi daru savu darbu, saņemu to aprēķināto algu un saku:
«Redz, laikam tik es šomēnes esmu sastrādājusi!» Ja godīgi, tad
mums tiešām tajā visā nav laika iedziļināties – ārstam svarīgāks
par ministres demisiju ir savs ikdienas darbs – savs
pacients.» 

«Man gribētos, lai mūsu nozarē viss būtu caurspīdīgs»

Viveja Epiņa, ģimenes ārste:
«Es ļoti labi atceros to laiku deviņdesmitajos gados, kad Latvijā
sāka ieviest ģimenes ārstus. Tad mums rādīja Vācijas piemēru, kur
tas jau veiksmīgi strādā – ārsta prakse nodrošināta ar visu
nepieciešamo, pat virkni izmeklējumu var veikt uz vietas, dienā
jāpieņem seši pacienti. Skatījos un domāju – pasaka! Ārsts tiešām
var nodoties savam darbam ar sirdi un dvēseli! Bet Latvijā kaut kā
tā nesanāk – mēs skrienam, skrienam, cenšamies visu paveikt pēc
labākās sirdsapziņas, bet nu jau šķiet, ka fiziski kļūst par grūtu.
Sešus gadus strādāju tikai ar vienu brīvdienu nedēļā – visas
sestdienas bija darba dienas. Sapratu, ka ilgāk to nevarēšu
izturēt, fiziski izturēt… Laika trūkums un nestabilitāte
veselības jomā ir tās divas būtiskākās šā brīža problēmas. Man
gribētos, lai mūsu nozarē viss būtu caurspīdīgs, katram saprotams –
ārsts zinātu, kas viņam pienākas, un tāpat pacients skaidri
apzinātos, kas pienākas viņam. Šobrīd diezin vai ir daudz tādu
pacientu, kuri skaidri zina, kas ir tā bezmaksas medicīna, ko viņš
no valsts var saņemt. Tāpat arī ārsts – līgumu ar valsti slēdz
katru gadu no jauna. Kas būs nākamgad? Tā ir ārkārtīgi grūti
strādāt ilgtermiņā, jo ārstam jau pašam ir jāplāno visi izdevumi –
aprīkojums, telpas, algas. Protams, valsts paļaujas uz to, ka tas
ārsts jau nekur nespruks, citu piedāvājumu nebūs, un tāpat vien
nākamgad ar valsti tas līgums būs jāslēdz. Un praktiski tā jau arī
ir – es taču vislabāk protu tikai to, ko šobrīd daru.

Esmu nedaudz palasījusi tās izmaiņas, ko grib ieviest ar nākamo
gadu. Viens no tādiem spilgtākajiem momentiem – ārstam uzreiz
jāapmeklē un jāatbild par pacientu, ko tikko apskatījis
neatliekamās medicīniskās palīdzības speciālists. Man kaut kā
šķiet, ka akcenti būtu jāliek uz ko citu – nezinu, vai tās ir tās
būtiskākās izmaiņas, kas šobrīd nepieciešamas ģimenes ārsta
darbā… Īsti nesaprotu, vai ātrajai palīdzībai nav jāuzņemas
atbildība par pacientu, pie kura viņi ieradušies? Kāpēc
nekavējoties tur jādodas arī ģimenes ārstam? Kārtējā atbildības
mētāšana no vienām rokām citās…

Man svarīgs ir mans darbs, un varbūt es mazāk iesaistos dažādās
apspriešanās, bet man tiešām rūp, lai es strādātu saprotamā
sistēmā, kur apmierināts būtu gan ārsts, gan pacients.»

«Es pat nedomāju, ka Circene ir slikta ministre»

Aldis Siliņš, ģimenes ārsts:
«Ja jūs jautājat konkrēti manu viedokli, tad mani neapmierina tas,
ka nav skaidra plāna veselības aprūpes jomā. Finansējuma modelis
joprojām nav skaidri izstrādāts – plānot kaut ko perspektīvā ir
neiespējami. Līgums tiek slēgts uz gadu, bet par to, kas būs
nākamgad, kādas būs prasības, skaidrības nav. Arī daļa no jaunajām
kvalitātes prasībām ir pilnīgi neiespējamas. Nu, piemēram, man tā
jārūpējas par saviem pacientiem, lai viņi visi atmestu smēķēšanu!
Vai tas, jūsuprāt, ir reāli?! Vai jāuzlabo aprūpe. Kā es varu
uzlabot aprūpi, ja pacients gadiem pie sava ģimenes ārsta nenāk!
Man viņš ir jāiet meklēt? Padomājiet paši – vai ārsts ies pa mājām
meklēt cilvēkus? Es pat nedomāju, ka Circene ir slikta ministre –
drīzāk tā ir valdības vaina, kurai joprojām nav skaidras attīstības
stratēģijas, nav plāna, valda tāda nenoteiktība, kurā ģimenes
ārstam ir jāspēj orientēties, pielāgoties un strādāt.»

«Nemitīgi valstī notiek atbildības pārnešana no viena uz otru,
un beigās tāpat nav skaidrs, kurš par ko atbild»

Egita Eferte, ģimenes ārsta medicīnas māsa:
«Es politikā labāk nejaucos. Varbūt arī šobrīd nebūtu jāprasa
ministres demisija, bet svarīgāk būtu izprast sistēmu. Kaut vai šis
absurds par ģimenes ārsta nekavējošu ierašanos pie pacienta, kurš
ar ātrajiem ir atteicies braukt uz slimnīcu. Pacientam, protams,
ļoti labi – ātrā palīdzība atbrauc bez maksas, pēc tam ģimenes
ārsts ierodas bez maksas, bet kas ģimenes ārstam segs šīs izmaksas
un laiku? Manuprāt, valdība un arī sabiedrība aizmirst, ka pirmām
kārtām par savu veselību būtu jāatbild katram cilvēkam pašam, ja
vien viņš nav bezsamaņā vai garīgi slims. Citādi mums nemitīgi
valstī notiek tāda kā atbildības pārnešana no viena uz otru, no
viena uz otru, un beigās tāpat nav skaidrs, kurš un par ko atbild.
Pacients arī tomēr nevar būt bezatbildīgs – nedrīkst pret savu
veselību izturēties pavirši, bet pēc tam prasīt atbildību no
ārsta!

Kas nebūtu jādara ģimenes ārsta prakses darbiniekiem? Jāatbild
par citu neizdarībām. Tas vien jau būtu daudz un krietni atslogotu
ģimenes ārstu laiku. Piemēram, pacientam ir nepieciešami
izmeklējumi, ārsts nosūta uz izmeklējumu, bet viņš pie speciālista
netiek, jo rinda tur garu garā. Ko viņš dara? Nāk atpakaļ pie
ģimenes ārsta. Apburtais loks! Un tad nu mēs cenšamies meklēt
risinājumu, domāt, kā vēl var palīdzēt cilvēkam, morāli atbalstām.
Kaut arī ārsti šobrīd vairāk runā par laika trūkumu, nevis
nepietiekamu finansējumu, tomēr man šķiet, ka praktiski tas tik un
tā atduras pie finansējuma nepietiekamības. Ja uz vienu pacientu
piešķirtā kvota būtu pietiekama, ārsts varētu strādāt ar mazāku
pacientu skaitu, katram atvēlēt nepieciešamo laiku, un tas būtiski
uzlabotu veselības aprūpes sistēmu valstī.»

Sagatavoja Kristīne Langenfelde, foto Ivars Veiliņš