Pilsētā

«Varbūt mūsu sabiedrībā tas vēl nav pašsaprotami, bet es teiktu, ka, tāpat kā katram no mums ir savs dakteris, kuram uzticamies, mums jābūt arī savam notāram, kuram uzticam vest lietas visdažādākajās dzīves situācijās – darījumos ar nekustamo īpašumu, mantojuma lietās, laulāto attiecībās, biznesa darījumos, aizdodot naudu…» uzskata zvērināta notāre Ieva Krūmiņa.

Jelgavā ir četras notāra prakses, un pirms deviņiem mēnešiem ar
Tieslietu ministrijas rīkojumu kā zvērināta notāre darbu Jelgavā
sāka rīdziniece I.Krūmiņa. Viņa pirms tam strādājusi par notāra
palīgu, darbojusies arī advokātu birojā, bet šobrīd atzīst, ka
tieši notāra darbā atradusi savu aicinājumu. «Lai būtu labs notārs,
ir jāsaplūst diviem elementiem: vispirms ir jāiegūst valsts
uzticība, bet pēc tam – klienta. Valsts iecelts notārs vēl
nenozīmē, ka viņam uzticēsies klients, jo klienta uzticība ir
jānopelna,» atzīst I.Krūmiņa, piebilstot, ka tie brīži, kad kopā ar
klientu izdodas atrast tieši viņa vajadzībām vislabāko risinājumu,
sniedz gandarījumu. «Nav nemaz tik reti gadījumi, kad pie notāra
atnāk klients ar internetā atrastu līguma variantu un lūdz uzmest
aci, vai tur nav kādi zemūdens akmeņi un līgums ir labs. Tādos
gadījumos es vienmēr skaidroju, ka labs līgums ir tikai tāds, kas
radīts tieši tev, konkrēti tavai situācijai. Ir kļūdaini uzskatīt,
ka līgums ir tikai formāls dokuments, jo strīda gadījumā tieši
līgumā rakstītais būs tas, kas vai nu tev palīdzēs, vai arī kaitēs.
Tieši tāpēc esmu pārliecināta, ka līgums ir jāsagatavo
profesionālim un katram klientam individuāli. Varbūt ne vienmēr
notāram, taču notāra darba pievienotā vērtība ir abu pušu interešu
aizstāvība. Notārs nav tas pats, kas zvērināts advokāts vai nolīgts
jurists, kurš pārstāv tikai sava klienta intereses. Varbūt par maz
tas sabiedrībai tiek skaidrots, bet notārs ir valsts amatpersona,
kas neitrāli izskaidro riskus un ieguvumus abām darījumā
iesaistītajām pusēm, lai likuma nezināšana nenāktu par ļaunu
nevienai no tām,» saka I.Krūmiņa.

Vai arī pie jums jelgavnieki visbiežāk vēršas gadījumos,
kad notiek darījumi ar nekustamo īpašumu?

Likums nosaka, ka nekustamo īpašumu nevar atsavināt bez
notariāla apstiprinājuma, līdz ar to šie jautājumi ir vieni no
biežākajiem, ko kārto notārs. Atšķiras vienīgi tas, ko klients
uztic veikt notāram – vai tā ir visu dokumentu sagatavošana un
apstiprināšana, arī pirkuma maksas nodošana notāra glabājumā, vai
arī, piemēram, klients izvēlas līgumu sagatavot pats vai uzticēt to
kādam citam, no notāra saņemot tikai apliecinājumu. Taču ir
jāsaprot, ka pēdējā gadījumā zvērināts notārs par privāti noslēgta
darījuma saturu neuzņemas atbildību.

Viens no izplatītākajiem likuma pārkāpumiem, kas laiku pa laikam
izskan arī publiski, ir nekustamā īpašuma pārdošana, slēpjot
oficiālo darījuma summu, lai izvairītos no nodokļu nomaksas, –
līgumā norāda vienu summu, bet faktiski aiz stūra norēķinās skaidrā
naudā…

… vai arī nenorēķinās. Cilvēkiem ir jāapzinās, ka šāda veida
norēķini ir nelikumīgi, turklāt tie rada ļoti lielu risku pašām
darījuma pusēm. Apsolīto skaidro naudu pircējs tā arī var
nesamaksāt. Ja kādreiz par nopirkto īpašumu rastos strīds un
darījums tiktu atcelts, pircējs varētu atprasīt tikai oficiāli
līgumā uzrādīto pirkuma summu. Ja pircējs piecu gada laikā izdomās
īpašumu pārdot tālāk, par nekustamā īpašuma iegādes vērtību tiks
uzskatīta līgumā norādītā mazā summa, un pircējam, nu jau esot
pārdevēja statusā, būs jāmaksā nepamatoti augsts kapitāla pieauguma
nodoklis. Arī tiesas aizvien nostiprina praksi, ka šādos strīdos
vērā ņemama ir tikai līgumā norādītā darījuma summa.

Apzinoties minēto, būtu jāsaprot, ka riskēt nav vērts. Pusgada
laikā arī manā praksē Jelgavā ir bijuši gadījumi, kad klienti pēc
privātu līgumu noslēgšanas atgriežas notāra birojā un atzīstas, ka
solīto skaidro naudu, kā jūs sakāt, aiz tā stūra tā arī nav
saņēmuši. Īpaši spilgti atmiņā palicis gadījums, kad īpašuma
pārdevēja bija bērniņa gaidībās un apsolītās skaidrās naudas vietā
brutāli tika izstumta no pircēja automašīnas…

Notāra pienākums ir par aizdomīgiem darījumiem ziņot
Valsts ieņēmumu dienestam.

Jā, to nosaka likums, un tad jau Valsts ieņēmumu dienesta
kompetencē ir izvērtēt, kurš un kādas saistības pret valsti nav
nokārtojis. Taču ļoti iespējams, ka tik tālu nenonāktu, ja klients
jau sākotnēji pilnībā uzticētos notāram. Iespējams, pārdošanas
līgumu varēja sastādīt citādāk, bieži vien cilvēks pat neapzinās,
ko viņš īsti pārdod. Piemēram, tiek pārdots dzīvoklis, kas ir
nekustamais īpašums, bet tajā atrodas arī kustamais īpašums –
mēbeles, sadzīves tehnika –, ko var izdalīt atsevišķi un pārdot kā
kustamo mantu. Tāpat varbūt cilvēks savā dzīvoklī veicis kapitālus
ieguldījumus, par ko viņam ir saglabājušies darījumu apliecinoši
dokumenti. Ja mēs šīs lietas sasummētu, iespējams, pat nebūtu
jāmaksā valstij nodokļi no kapitāla pieauguma, līdz ar to arī
nebūtu jāizdomā apšaubāmas shēmas. Tāpēc vēlreiz jāuzsver, cik
svarīga ir saruna ar notāru. Puses bieži vien neiedomājas, ka arī
nodokļu slogu tās var sadalīt, piemēram, vienojoties to maksāt uz
pusēm.

Kas praksē ir biežāki gadījumi – zemūdens akmeņi vai
likuma nezināšana?

Ziniet, tikpat labi likuma nezināšana pēc laika var kļūt par
pamatīgu zemūdens akmeni. Bieži vien cilvēki neiedziļinoties
noslēdz vienu darījuma veidu, bet patiesībā viņu vienošanās atbilst
pavisam citam darījumam. Nesen pie manis vērsās cilvēks, kurš bija
nopircis nekustamo īpašumu, par ko pilnībā norēķinājies skaidrā
naudā. Tā vietā, lai starp pusēm tiktu noslēgts pirkuma līgums,
pārdevējs pircējam izdeva pilnvaru ar tiesībām brīvi rīkoties ar
īpašumu. Īpašums uz pircēja vārda Zemesgrāmatā nostiprināts tā arī
netika, un pēc laika pārdevējs nomira. Līdz ar pilnvaras devēja
nāvi pilnvara savu spēku zaudēja. Oficiāli īpašnieks Zemesgrāmatā
joprojām ir nomirušais cilvēks, tātad īpašumu mantot var mirušā
mantinieki… Šoreiz gan viss beidzās pircējam labvēlīgi, jo
mantinieki labprātīgi atzina, ka tāds darījums ir noticis, tomēr
situācija varēja izvērsties arī par pamatīgu zemūdens akmeni un
beigties tiesā, kur pircējam vajadzētu pierādīt sava prasījuma
pamatotību. Vēl jāņem vērā, ka pārdevējs savas dzīves laikā
pilnvaru vienpusēji varēja atsaukt. Visticamāk, šajā gadījumā šāda
pilnvara tapa tieši likuma nepārzināšanas rezultātā.

Vai bieži gadās, ka cilvēki lietas nenokārto līdz
galam?

Diemžēl jā. Latvijā ir salīdzinoši daudz īpašumu, kuros īpašuma
tiesības līdz galam nav sakārtotas. It sevišķi tas attiecas uz
padomju gados celtajām mājām – opis uzcēla, mamma ar tēti dzīvoja,
tagad es, bet īpašums nav ierakstīts Zemesgrāmatā un tā arī
palicis, gaisā karājoties. Taču agri vai vēlu pienāk brīdis, kad
šis jautājums kļūst aktuāls. Ar katru nākamo paaudzi ierakstīt
īpašumu Zemesgrāmatā kļūst aizvien grūtāk. Labi, ja kādam vēl
saglabājies padomju laikos slēgts pirkšanas–pārdošanas līgums, kas
jau tā nobrūnējis, ka knapi salasāms, un vēl smaržo pēc malkas un
dūmiem… Pretējā gadījumā vienīgā iespēja ir censties pierādīt savas
tiesības tiesas ceļā.

Otrs lielākais bloks, ar ko nākas strādāt notāriem, kā jūs
sakāt, ir mantojuma lietas. Vai mūsdienās cilvēks vairāk domā par
to, kas ar mantu un naudu notiks pēc viņa nāves?

Cilvēki par to domā aizvien vairāk, un tas ir pareizi. Viņi
lieto jēdzienu «gribu pārrakstīt īpašumu», taču veidi, kā to
oficiāli nokārtot, ir dažādi. Cilvēkam vēl dzīvam esot, īpašumu var
pārdot, dāvināt, mainīt vai noslēgt uztura līgumu, un katram no
šiem darījumiem būs atšķirīgas tiesiskās sekas. Kaut vai tas, kādas
personas šo darījumu būs tiesīgas apstrīdēt. Par savu mantu var arī
rakstīt testamentu vai mantojuma līgumu.

Praksē redzot šos dažādos reālu cilvēku dzīvesstāstus, arvien
biežāk uzdodu sev jautājumu: vai es, dzīva esot, esmu gatava savas
īpašuma tiesības atdot citam? Mazdēls sola par omīti rūpēties,
noslēdz uztura līgumu, bet pēc tam saistības nepilda. Mamma
uzdāvina bērnam īpašumu, paturot tiesības tur dzīvot, taču bērns
neapdomīgi uzņēmies kredītsaistības, un, pat ja viņš nebūs
ieķīlājis konkrēto īpašumu, var notikt tā, ka kreditors uz tiesas
sprieduma pamata pārdod uzdāvināto īpašumu izsolē un dzēš par labu
mammai nostiprināto dzīvokļa tiesību. Tāpēc es arvien vairāk gūstu
apstiprinājumu tam, ka mūsdienu mainīgajos apstākļos tieši
testaments varētu būt darījums, kas vislabāk var pasargāt
vecumdienās, jo cilvēks atkarībā no situācijas to vienpusēji var
mainīt, cik bieži vien vēlas.

Ar testamentu novēlēt mantu saviem bērniem?

Esot pieredzes apmaiņā Vācijā, uzzināju, ka tur testaments ir ap
80 procentiem iedzīvotāju – tur tā ir norma. Savukārt Latvijā ir
pretēji – vairāk nekā 80 procentos gadījumu mantošana notiek uz
likuma pamata. Kas vēl raksturīgi – vācieši nesteidz visu novēlēt
bērniem. Viņi vispirms pielieto tā saukto Berlīnes testamentu, kad
laulātie savstarpēji visu novēl viens otram, un tikai pēc tam
pārdzīvojušais laulātais izlemj, kā mantu sadalīt starp bērniem.
Acīmredzot šādai pieejai ir zināms pamatojums – bērni aug, dzīve
mainās, tas, kas šodien izskatās tā, pēc gadiem desmit var
izskatīties pavisam citādāk. Manuprāt, testamenta esamība arī
disciplinē mantiniekus.

Testamentu var arī pats mājās ar roku uzrakstīt un
skapītī noglabāt?

Var, tomēr es teiktu, ka mūsdienās tas nav prātīgākais variants,
jo privāti rakstītu testamentu cilvēka nāves gadījumā var neatrast,
bet, ja kāds atrod, var iznīcināt… Pašrocīgi rakstītos
testamentus mēdz arī viltot. Latvijā darbojas Publisko testamentu
reģistrs – tajā tiek reģistrēti testamenti, kas tapuši pie notāra
vai bāriņtiesā, kā arī privātie testamenti, kas nodoti notāram
glabāšanā. Cilvēkam dzīvam esot, testaments nevienam nav pieejams,
pat notāriem ne, to neviens nevar izlasīt, taču viņa nāves gadījumā
notāram, kurš ved mantojuma lietu, par tā esamību automātiski kļūst
zināms. Turklāt arī testamentu sastādīšanā ir jāievēro noteiktas
likuma prasības – testamentam ir jābūt viennozīmīgi skaidram,
saprotamam un reāli izpildāmam. Ja testamentu raksta notārs, viņš
arī palīdz cilvēkam pareizi noformulēt viņa gribu. Valsts noteiktā
cena notariāli apstiprinātam testamentam ir 57 eiro.

Kas notiek ar mantošanas lietām, ja latvietis jau
daudzus gadus dzīvo un strādā, piemēram, Vācijā?

Līdz 2015. gadam šie jautājumi bija ļoti komplicēti – nomirstot
Latvijas valstspiederīgajam, kuram bija manta Latvijā un kādā citā
ES valstī, katrā no tām vajadzēja atvērt savu mantojuma lietu.
Šobrīd process ir būtiski atvieglots, jo ir pieņemta ES regula, kas
paredz iespēju mantojuma lietu kārtot vienā ES valstī, kuras izdotā
Eiropas mantošanas apliecība būs spēkā un saistoša arī citā ES
valstī. Taču cilvēkam, kurš dodas peļņā uz ārzemēm, ļoti svarīgi
būtu Latvijā atstāt pilnvaroto personu, kas viņa vārdā varētu,
piemēram, apsaimniekot atstātos īpašumus un pārstāvēt attiecībās ar
valsti.

Pilnvarot kādu var ne tikai šodien un tagad rīkoties
manā vārdā – ir arī nākotnes pilnvarojums. Ko tas
nozīmē?

Ar nākotnes pilnvarojumu pilnvaras devējs uzdot pilnvarniekam
pārzināt viņa lietas gadījumā, ja persona sava veselības stāvokļa
vai citu iemeslu dēļ nespētu saprast savas darbības nozīmi vai
vadīt savu darbību. Nākotnes pilnvarojums atšķirībā no klasiskās
pilnvaras savu darbību sāk tikai tad, ja šādi apstākļi iestājas.
Tas ir kā oficiāls rezerves rīcības plāns gadījumā, ja cilvēks
kļūst rīcības nespējīgs, piemēram, pēkšņa trauma, un cilvēks
atrodas komā, vecam cilvēkam iestājas rīcības nespēja. Situācijas
var būt dažādas. Relatīvi bieži ir gadījumi, kad notāru izsauc uz
mājām, bet cilvēks guļ uz gultas, ir skaidri redzams, ka viņš
nespēj komunicēt, un radinieki vēlas, lai tiek noformēta pilnvara
pensijas saņemšanai. Taču notāram tādu tiesību vairs nav, jo ir
neapšaubāmi redzams, ka cilvēks ir rīcības nespējīgs. Ja laicīgi
būtu nokārtots nākotnes pilnvarojums, šāda situācija
neiestātos.

Vai jums ir kāds secinājums par to, kādiem notāra
apstiprinātiem dokumentiem vajadzētu būt katram
cilvēkam?

Tieši šo jautājumu pavisam nesen aktualizējām Zvērinātu notāru
kolēģijā. Notāru ieskatā ir trīs dokumenti, kuriem šobrīd būtu
jābūt katram cilvēkam: nākotnes pilnvarojums; testaments vai
mantojuma līgums un laulību līgums vai cits dokuments, kas pasargā
laulātā mantiskās tiesības šķiršanās gadījumā. Šī dokumentu pakete
cilvēka dzīvi var ļoti atvieglot un ļaut izvairīties no
nevajadzīgiem tiesu darbiem nākotnē. Nemaz ne tik reti pie notāra
cilvēki vēršas jau tad, kad jautājums vairs nav mūsu kompetencē, un
tad labs notārs var palīdzēt tikai ar konsultāciju, kur vērsties
pēc juridiskās palīdzības. Es šādos gadījumos iesaku neaizmirst, ka
mums Latvijā darbojas arī Latvijas Universitātes Juridiskās prakses
un palīdzības centrs, kur labākie studenti profesionālu advokātu
uzraudzībā iedzīvotājiem bez maksas sniedz juridisko palīdzību.

Foto: Ivars Veiliņš