Pagājušajā nedēļā domes sēdē deputāti nobalsoja par jaunas iestādes – Jelgavas reģionālā Tūrisma centra – izveidi pilsētā. Apstiprināta arī iestādes vadītāja – Anda Iljina. Un līdz ar to faktiski darbu var sākt jauna struktūra, kuras mērķis ir tūrisma un kultūrizglītības attīstības veicināšana Jelgavas pilsētā un apkārtnes novados. Centrs atradīsies atjaunotajā Sv.Trīsvienības baznīcas tornī, un tā uzdevumos ietilps tūrisma un ar tūrismu saistītu pakalpojumu organizēšana un sniegšana, jaunu tūrisma produktu izstrāde, gidu darbības koordinēšana pilsētā, vienota tūrisma produkta mārketinga attīstības un atpazīstamības veicināšana, kā arī sadarbības veidošana ar citām pašvaldībām gan Zemgalē, gan citviet Latvijā. Šobrīd līdz ar iestādes izveidošanu un vadītājas apstiprināšanu taps arī centra stratēģija, kas jau daudz detalizētāk parādīs to, kādā virzienā centrs strādās nākotnē. Taču vēl pirms tam «Jelgavas Vēstnesis» ar tūrismu saistītiem cilvēkiem jautā, ko viņi sagaida no jaunizveidotās iestādes.
«Tūrisms – 1/4 daļa no darba pienākumiem»
Tabita Šķerberga, Jelgavas pilsētas, Jelgavas novada un Ozolnieku novada Tūrisma informācijas centra tūrisma informācijas speciāliste: «Līdz šim mūsu tūrisma centra sadarbība ar pilsētu nav bijusi strikti reglamentēta, lai gan 2002. gadā to izveidoja rajona padome, pilsētas dome un Tūrisma attīstības valsts aģentūra, kur galvenās funkcijas tolaik uzņēmās rajona padome. Es, protams, arī piekrītu, ka centra kapacitāte nav bijusi tik augsta, kā to varētu vēlēties, bet jāsaprot, ka mēs, divas speciālistes, kuras līdz šim centrā strādājām (no pagājušā gada vairs tikai viena speciāliste – red.), faktiski esam novada domes Projektu nodaļas darbinieces, kurām tūrisma joma ir tikai viena ceturtā daļa no visiem darba pienākumiem. Centram nav bijis arī patstāvīgs budžets, un tā darbs nav orientēts uz peļņu. Katrā ziņā savu iespēju robežās esam centušies popularizēt pilsētas un novadu tūrisma objektus – izdevuši bukletus, rīkojuši seminārus uzņēmējiem, informējuši tūristus par iespējām pilsētā un abos novados. Tomēr ir virkne jautājumu, kas mums nav bijuši pa spēkam, – galvenokārt cilvēkresursu trūkuma dēļ. Tieši tāpēc no rekonstruētā torņa un tur izveidotās iestādes sagaidām ļoti daudz. Mēs neizbēgami savienosimies ar šo iestādi, un visticamāk, ka turpmāk tieši pilsēta uzņemsies tūrisma attīstības koordinatora lomu. Šis varētu būt īstais brīdis tādam kārtīgam grūdienam, lai beidzot tūrisms tiktu vienoti koordinēts un tā būtu ne tikai informatīvu materiālu izdošana un cilvēku informēšana, bet jau nopietna attīstība, kas balstīta uz ilgtermiņa stratēģiju.
Taču tai pat laikā jāatzīst, ka ne tikai šāda vienota koordinatora trūkums ir radījis šķēršļus līdz šim. Arī paši uzņēmēji bieži vien nav izrādījuši pietiekamu interesi. Jā, viņi izsaka pārmetumus par nepietiekamu atbalstu tūrismam un gaida, ka kāds nāks un šo jomu sakārtos, taču paši ir kūtri. Mēs jau savā darbā saskārāmies ar to, ka uzņēmējs pat nav ieinteresēts painformēt mūs, piemēram, par savas kafejnīcas darba laiku maiņu, par jaunumiem savā viesu namā. Reti kurā pilsētā kāds tūrisma speciālists nodarbojas ar to, ka apzvana katru viesu namu, atpūtas vietu, lai precizētu un atjaunotu informāciju, – tā būtu uzņēmēju atbildība, ieinteresētība. Taču mēs līdz šim ne tikai apzvanījām katru, bet arī tūrisma bukletā šo informāciju publicējām bez maksas, kas arī citviet jau sen kā ir maksas pakalpojums. Tas tikai skaidri pierāda, ka Jelgavai patiesi ir nepieciešams tāds kārtīgs pavērsiens tūrisma jomā, lai beidzot visas ieinteresētās puses sāktu sadarboties un kopīgi virzītos uz mērķi. Ceram, ka jaunizveidotais centrs šo funkciju spēs īstenot.»
«Līdz šim vairāk darbojās privātie kontakti»
Ginta Linīte, LLU muzeja vadītāja: «Es varu piekrist, ka šobrīd trūkst tādas vienotas tūrisma attīstības pilsētā, taču tajā pašā laikā pils ļoti veiksmīgi sadarbojas ar pilsētas un novada Tūrisma informācijas centru, kas atrodas novada domē, ar Ģederta Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzeju, Alunāna muzeju, viesnīcu «Jelgava». Tie vairāk ir personīgie kontakti – mēs kopīgi startējam dažādās izstādēs, iesakām tūristiem, kas ierodas pilī, apmeklēt citus pilsētas muzejus, jo zinām, kas tajā brīdī tur notiek, ko ir vērts aplūkot. Tomēr, ja mēs skatāmies plašāk, ar to vien ir par maz – visas tūrisma jomā iesaistītās puses, tā arī nav sēdušās pie viena galda, un šis process pilsētā vienoti koordinēts netiek. Katrā ziņā man ir milzīgs prieks par torņa atjaunošanu un es ceru, ka arī ar jaunizveidoto iestādi mēs cieši sadarbosimies. Iespējams, ka viņi tiešām beidzot būs tie, kas vadīs tūrisma attīstību pilsētā, un līdz ar to ieguvējs būs ikviens. Līdz šim, šķiet, ik pa laikam ir uzpeldējusi kāda tūrisma attīstības biedrība, kas it kā ir gatava šādu funkciju uzņemties, bet, cik ātri tā uzradās, tik ātri arī pazuda. Tāpēc gribas ticēt, ka šī iestāde būs nopietns veidojums, kas strādās ilgtermiņā. Katrā ziņā šāda koordinācija un ilgtermiņa attīstība ir ļoti nepieciešama. Protams, pils ir tā, kas tūristiem gan Latvijā, gan ārpus tās ir plašāk zināma, tomēr mums vieniem pašiem trūkst tādu resursu, lai uzsāktu vērienīgas informatīvas kampaņas, ārpus valsts veicinātu savu atpazīstamību, piesaistītu tūristus pilsētai. Tieši tas būtu šāda centra uzdevums – izstrādāt tūristiem saistošu programmu un piedāvāt to gan Latvijas apceļotājiem, gan ārvalstu viesiem.»
«Jelgavas potenciāls ir vairākos aspektos»
Ojārs Spārītis, mākslas zinātņu doktors: «Drosmīgi pasniegt savu tūrisma produktu var tas, kurš to spēj darīt profesionāli. Agrāk pie ciema kalēja visi zināja ceļu, jo visiem bija zirgi un visiem vajadzēja tos apkalt. Kalējs iztika bez reklāmas, un viņu uzmeklēja tāpēc, ka viņš bija labs meistars. Tagad, ja skaļi nereklamēsiet, ka šajās mājās cep visgaršīgākos pīrāgus, to neviens neuzzinās. Turklāt ar pīrāgiem vēl ir par maz – vajag arī alu un pirti, un puķes dārzā, un atsevišķu istabu ar duškabīni un WC. Palūkojieties, kā «Lauku ceļotājs» pa šiem gadiem ir izaudzinājis savus pakalpojumu piedāvātājus. Visi zina, kā piedāvāt kaut ko saistošu, neparastu vai kā mārketēt pat to, kas ir arī kaimiņam. Taču tai pat laikā nevar sagaidīt, lai katrā lauku mājā, kur aug ābeles, būtu arī profesionāls tirdzniecības menedžeris, kas pratīs pārdot ābolus. Tā vienkārši nenotiek!
Problēmas tūrisma jomā Latvijā? Vienīgā un galvenā problēma neatkarīgajā Latvijā pēc 1991. gada bija un ir tā, ka valstiski tūrisms netika atzīts kā pelnoša tautsaimniecības nozare, netika subsidēts, Latvijas tūrisma produkts netiek pienācīgi reklamēts un pārdots uz āru, netiek atbalstīts sīkais uzņēmējs – tas, kurš piešķir zemei krāsainību un rada tās neatkārtojamo identitāti. Mums tagad ir neinteresanti, eiroremontus pieredzējušu viesnīcu blāķi. It visur Latvijā par kredītu naudu ir sacelts vezumiem baļķu namiņu kā viesu mājas, ēdināšanas uzņēmumi, mazas «Lido» kopijas, bet daudzas no tām saimniekiem ir nācies slēgt, jo kredītu atdot nebija iespējams lēnās aprites un mazās peļņas dēļ. Bet valsts varēja šo tautsaimniecības nozari balstīt, glābt mazo uzņēmēju, kurš tieši attālākos lauku nostūrus atdzīvina un dara pievilcīgus. Ventspils un Liepāja izdzīvos pašas, jo tur ir pelnoša infrastruktūra, bet kas palīdzēs vientuļam uzņēmējam savest kārtībā Ezerniekus, Sauleskalnu, Embūtes Joda dambi, Bramberģes pili pie Jelgavas? Tāpēc atbildība prasāma no tuvredzīgās valdības, kas 20 gadus nav ieraudzījusi tūrismā pelnošu tautsaimniecības nozari, kuras attīstīšana palīdzētu noturēt pie šīs zemes cilvēkus, dodot tiem darbu un ļaujot īstenot savu mīlestību pret savu zemi un kultūras pieminekli. Jelgavas potenciāls ir vairākos aspektos, kurus, es ceru, Sv. Trīsvienības tornī sēdošie tūrisma speciālisti spēs labāk saredzēt un pēc problēmas definēšanas atradīs veidus, kā nokļūt pie risinājuma, peļņas un interesanta tūrisma piedāvājuma.
Jelgava var piedāvāt un jau sekmīgi piedāvā Kurzemes hercogistes galvaspilsētas, hercogu dinastijas, to kultūras un vēstures tēmu.
Tomēr tai pat laikā jāatzīst, ka Jelgava kā kontrastu pilsēta nav pietiekami novērtējusi savus dažus pēc kara posta atlikušos arhitektūras objektus – koka mājas, pildrežģa būves –, ļaujot tām sagrūt. Bet tie bija un ir vienīgie hercogu laika liecinieki. Eksotiska ir Jelgavas ievērojamo viesu tēma, karaļus, blēžus un valstsvīrus ieskaitot. Kādēļ netiek runāts par Kārli XII Jelgavā, par Vilhelmu II un Hindenburgu, kaut vai par to pašu Bermontu. Kur ir saraksts ar ievērojamiem baltvāciešiem – muižniekiem, ierēdņiem, mācītājiem, amatniekiem, slavenām un talantīgām sievietēm, kas darīja Jelgavu slavenu un skaistu? Arī Pirmais un Otrais pasaules karš būtu tēma, kas ļautu kā pāri robežšķirtnei redzēt, kas Jelgavā ir bijis un kas palicis. Jā, karš nopostīja Jelgavu līdz pamatiem. Bet tagad – 70 gadu pēc kara – vairs nevar aizbildināties ar to, ka vēsture Jelgavā sākas tikai ar 1945. gadu. Arī 1940. – 1960. gadi ar drupu novākšanu, jauno dzīvokļu ēku celtniecību, pirmo ūdensvadu, kanalizāciju, elektrību un cilvēciska komforta atjaunošanās prieku ir saistoša vēsture, par kuru es un vēl daudzi labprāt vēlētos ko uzzināt. Ja reiz Jelgava ir industrijas pilsēta, tad arī šos panākumus gribētos saistošā veidā redzēt piedāvātus kā tūrisma produktu, bet dzelzceļš nīkuļo, pirmā Ulmaņa laikā celtā cukurfabrika – beigusi pastāvēt, un, vai apskatot kaut vienu saglabātu RAF autobusiņu, ir iespējams dzirdēt stāstu par Jelgavu kā autoindustrijas gigantu?
Bet vēl ir cilvēki, kas Jelgavu ir veidojuši pēdējos 50 – 70 gados. Vai viņu dzīves vietas, viņu darbi, veikums un domas ir dokumentētas, lai kļūtu par pilsētas vēstures un vienlaikus tūrisma produktu?»
«Jāmaina stereotips, ka Jelgavā tūrists piestāj tikai divas stundas caurbraucot»
Ināra Ozola, ceļojumu aģentūras «Star Tours» direktore: «Ja godīgi, tad man ir jāatzīst, ka līdz šim tā arī neesmu sapratusi, vai pilsētā ir kāds speciālists vai organizācija, kas koordinē tūrisma attīstību. It kā ir dzirdēts, ka pastāv tāda Zemgales Tūrisma attīstības biedrība, ko vada Andris Tomašūns, bet tā arī neesmu izjutusi, ar ko tā nodarbojas un vai vispār vēl eksistē. Tāpat arī Tūrisma informācijas centrs, kas atrodas Jelgavas novada domē, – šķiet, ka viņu galvenā funkcija ir tūrisma bukletu izdošana. Nenoliedzu, ka tas ir svarīgi, taču ir virkne attīstības, sadarbības jautājumu, kas nekādi netiek virzīti. Tāpēc arī mēs kā tūrisma aģentūra līdz šim esam darbojušies, tikai izmantojot savu potenciālu. Jā, mums ir arī piedāvājums Jelgavas apskatei, bet nevar noliegt, ka pilsētā zinu tikai vienu profesionālu gidu, tāpēc, ja ierodas vairākas grupas ārzemnieku, tad pat gidu nākas algot no Rīgas. Taču tai pat laikā esam secinājuši, ka ne tikai ārzemniekus interesē Jelgava kā tūrisma objekts – labprāt iespēju apskatīt ievērojamākās vietas pilsētā izmanto arī jelgavnieki. Esam rīkojuši ekskursijas pa Jelgavu Piena, maizes un medus svētkos, tāpat arī Pilsētas svētkos, un gribētāju netrūka. Tas tikai nozīmē, ka ir jāattīsta piedāvājums.
Pagaidām esmu diezgan rezervēta pret jaunizveidoto Jelgavas reģionālo Tūrisma centru, kas darbosies atjaunotajā Trīsvienības baznīcas tornī. Kāpēc? Tāpēc, ka tas ir tikai pats sākums – ir izveidota iestāde, bet nav vēl tapusi tās darbības stratēģija, lai varētu izdarīt secinājumus, kā un kurā virzienā tā strādās. Kad darbs sāksies, varēs arī vērtēt, tāpēc es saku: laiks rādīs. Katrā ziņā saskatu, ka būtiskākais uzdevums ir mainīt sabiedrības viedokli par to, ka Jelgavā tūrists piestāj tikai divas stundas caurbraucot. Nav iespējams, ka būtu pilsēta, kurā nav, ko parādīt! Tas ir stereotips, kas jāmaina. Mums ir pietiekami daudz bagātību, kas tikai jāizceļ. Kaut vai vecpilsēta – pašvaldība tajā ir ieguldījusi vērienīgus līdzekļus, tagad tikai nepieciešams saistošs stāstījums, un mums atkal ir, ko izcelt. Ja šis process tiktu koordinēts un virzīts, es noteikti redzu iespēju tūrismu veidot kā būtisku Jelgavas daļu. Tāpēc jaunas iestādes izveidošana noteikti ir ieguvums, atliek vien cerēt, ka tā sevi pierādīs arī darbībā.»
Sagatavoja Kristīne Langenfelde, foto Ivars Veiliņš
9.1 °C,
3.7 m/s,
76.6 % 
9.1 °C,
3.7 m/s,
76.6 %