Vakar, 11. maijā, pilsētā noslēdzās domes izsludinātais Spodrības mēnesis – dažādās talkās piedalījās vairāk nekā 2000 jelgavnieku, sakopjot gan savas mājas apkārtni, gan citas piedrazotas vietas pilsētā. Paradoksāli, bet vislabprātāk talkās iesaistās tie, kuri paši nemēslo, cilvēki, kuri vienkārši vēlas dzīvot sakoptā vidē. Lielās talkas laikā bija manāma ne viena vien iedzīvotāju grupa, kas izrādīja iniciatīvu un sakopa svešas, citu piemēslotas teritorijas. Taču tajā pašā laikā pilsētā ir pietiekami daudz konkrētu saimnieku īpašumu, kurus rotā atkritumi un apkārtējiem bīstami grausti, bet viņiem nedz Spodrības mēnesis, nedz kāds cits datums nav pamudinājums savest kārtībā sev piederošo teritoriju – šie grausti jau gadiem bojā pilsētas skatu, un vienīgais, ar ko atrunājas to īpašnieki, – sakopšana ir pārāk dārga un šobrīd viņi to atļauties nevarot.
www.jelgavasvestnesis.lv
Pavasara ielā 22 degusī koka māja jau vairākus gadus stāv tukša – logi izsisti, durvis vaļā, pagalms – viena liela atkritumu izgāztuve. Taču, neraugoties uz šādu ainu, sarunā ar «Jelgavas Vēstnesi» tās saimniece Nadežda Kočkina šķiet pat apmierināta: «Jā, pagaidām jau vēl tas ir mans īpašums un mana problēma, bet tas ir tikai laika jautājums – jau pēc mēneša vai diviem šis grausts būs bankas problēma, tad lai banka arī ar to tiek galā. Kāpēc banka pārņem? Ko tur iedziļināties?! Tāpat kā visiem – atņem, un viss. Šī māja man pieder trīs gadus – pirkām ar domu nojaukt un vietā celt privātmāju, bet situācija tā pavērsās, ka uzcelt nepaspējām. Tagad jau nevienam vairs naudas nav! Sakopt? Kā to var sakopt – jūs zināt, cik tas maksā?! Pāris reižu jau biju noalgojusi cilvēkus, lai par 50 latiem to musaru savāc, bet kāds no tā labums – tikko savāc, tā tūlīt atkritumi parādās no jauna. Jūs domājat, ka es tur mēsloju? Tie ir kaimiņi no citām privātmājām blakus. Vajag tikai paskatīties, cik no viņiem ir noslēgti līgumi par atkritumu izvešanu un cik bieži viņi tos izved. Neviens jau negrib maksāt par atkritumu izvešanu, tāpēc vieglāk ir atvest uz manu sētu un izgāzt. Jā, zinu, likums nosaka – šādu bīstamu ēku teritorija ir jānožogo, lai tai nepiekļūtu sveši cilvēki, bet tā atkal ir nauda, turklāt liela nauda, lai visu šo teritoriju nožogotu. Nu, nevaru es to izdarīt! Paskatīsimies, kā banka tiks ar to galā.»
Astoņdesmito gadu beigās celtā ēka Institūta ielā 1 bija vienīgā no pilsētas graustiem, kurai saskaņā ar likumu saimnieks apkārt apvilcis žogu, pamanīja «Jelgavas Vēstnesis». Taču, izrādās, arī tas nav šķērslis, lai objekts būtu gana bīstams – žogu regulāri kāds pacenšas sabojāt un teritoriju – piemēslot. Īpašniece Ilva Ciniņa atzīst, ka jūtas teju vai bezspēcīga:
«Mans mērs ir pilns – šodien pat došos uz policiju. Mēs cenšamies ievērot visus Būvvaldes norādījumus, kā to nosaka likums, gādājot, lai nepabeigtā būve būtu norobežota, sakopta, taču kāds nemitīgi mūsu darbu nenovērtē un turpina bojāt īpašumu. Pirms diviem gadiem teritoriju apvilkām ar žogu, bet tas nelīdzēja – žogu salauž… Man ir radies priekšstats, ka apkārt dzīvo nevis iecietīgi cilvēki, kuriem rūp apkārtējā vide, bet gan barbari, kuru vienīgais mērķis ir visu postīt. Pieļauju, ka daļa no tiem, kas vēlas iekļūt šajā privātīpašumā, ir mazgadīgie narkomāni un alkohola lietotāji – to var spriest pēc tā, ko viņi aiz sevis atstāj, taču tur arī regulāri tiek vesti un izgāzti atkritumi, un to jau dara pieauguši cilvēki. Divas reizes nedēļā sūtu uz turieni cilvēkus, kas vāc citu ļaunprātīgi izmestos atkritumus. Man jau šķiet, ka teritorijas uzturēšana man izmaksā dārgāk nekā nekustamā īpašuma nodoklis, kas arī nebūt nav mazs. Protams, nezinu, vai policija līdzēs, bet vismaz es būšu izmantojusi savas iespējas – varbūt tomēr policija patrulēšanas laikā pievērsīs lielāku uzmanību arī šai vietai, jo saskaņā ar likumu tā ir prettiesiska iekļūšana privātā norobežotā īpašumā. Esmu ģimenes cilvēks un diemžēl nevaru 24 stundas diennaktī uzraudzīt šo vietu – jau tā cenšos maksimāli gādāt, lai objekts neradītu bīstamību, bet ar tādu sabiedrību cīnīties ir ļoti grūti.
Šajos ekonomiskajos apstākļos ēku atjaunot ir nereāli, bet joprojām ceru, ka paies laiks un tas tomēr izdosies. Šī noteikti varētu būt laba sabiedriskā ēka, jo kā tāda tā arī celta. Teikšu godīgi – šo gadu laikā idejas ir bijušas dažādas, esam pat izstrādājuši projektu ēkas nojaukšanai, bet, apjaušot, cik tas ir dārgi, sapratu, ka tomēr jāmeklē iespēja ēku atjaunot.»
Nameja ielā 6 jau gadus trīsdesmit stāv nepabeigta daudzdzīvokļu ēka. To savulaik cēla agrokombināts «Jelgava», bet tā arī neuzcēla. Tagad ēku mantojusi agrofirma «Jelgava», kas gan sakās iespēju robežās kopjam savu īpašumu, lai gan likuma normas ievērotas nav tik un tā – bīstamais objekts nav norobežots, un tajā viegli var iekļūt ikviens. Tās valdes loceklis Edgars Silakalns atzīst, ka saprotot – pašiem vien būs tas vezums jāvelk:
«Saprotiet, mūsu pamatnodarbošanās ir lauksaimniecība – šobrīd naudu ieguldām fermu rekonstrukcijā. Tur vismaz ir cerība kaut ko dabūt atpakaļ! Tagad nav brīvu līdzekļu, lai savestu kārtībā šo māju, bet cerību neatmetam. Pirms krīzes – 2007. gadā – jau sākām kaut ko darīt, taisījām pārprojektēšanu, salikām jaunus elektrības skapjus, bet tā arī palika. Ēka noteikti ir atjaunojama, tā nav tik bēdīgā stāvoklī, lai vajadzētu nojaukt. Vienīgi pirmām kārtām tai ir jānomaina jumts – jāizveido slīpais –, bet citādi ēka ir normālā stāvoklī. Tas, ko šobrīd saviem spēkiem esam spējīgi izdarīt, – regulāri cenšamies appļaut teritoriju, lai tā neaizaug. Protams, iespēju robežās katru gadu arī pārskatām, kur atkal vajag aiznaglot durvis, logus, lai jaunieši nelien iekšā. Bet diemžēl realitāte ir tāda: mēs aiznaglojam, bet pēc laika kāds jau atkal ir atlauzis dēļus un mēģinājis īpašumā iekļūt. Saprotam, ka tas var būt bīstami, it sevišķi, ja tur ložņā bērni, bet nevaram arī mēs katru dienu tikai vaktēt, vai atkal kāds dēlis nav atlauzts. Zinu, ka mūs par to var sodīt, bet ar sodu jau neko neatrisinās. Man jau šķiet, ka pilsētā ir daudz citu objektu, kas ir krietni sliktākā stāvoklī un rada daudz lielāku bīstamību, – lūk, viņus gan vajadzētu sodīt! Mēs vismaz apzināmies, ka tas ir mūsu īpašums, un cenšamies par to rūpēties – gribot negribot kaut kad jau tā ēka būs jāatjauno, jo jaukt nost nav jēgas, tas izmaksā vēl dārgāk!»
Žoga vārti vaļā, atkritumi pamestajā un bīstamajā teritorijā mētājas visur, bet vismaz cerību rada fakts, ka pašā malā sakrauti vairāki melni plēves maisi. Pirmā doma – saimnieks teritoriju vismaz ir kopis, tik vien kā nav paspējis savāktos maisus izvest, taču izrādās, ka tā ir alošanās. Veco tenisa kortu saimnieks SIA «Prestižs» komercdirektors Ivars Krastiņš atzīst, ka šos maisus gan nav piepildījuši teritorijas saimnieki, visticamāk, tos te kāds vienkārši atvedis un izmetis:
«Pēc mūsu sarunas pats biju aizbraucis apskatīt šo īpašumu. Jāsaka, ka teritorijā atstātie maisi ar atkritumiem nav mūsu – visdrīzāk, tumsas aizsegā tie atvesti no kādas privātmājas. Ar to mums nākas saskarties samērā bieži, to apliecina arī blakus esošās autostāvvietas SIA «Auto nams» dežuranti. Ja pēcpusdienā teritoriju satīra, nākamajā rītā bieži vien paveras jaunas drazu kaudzes. Šo vietu nereti apmeklē arī tā saucamie bomži, atnes no atkritumu tvertnēm krāmus, tos pārrevidē, bet to, kas nav derīgs, atstāj mūsu īpašumā. Diemžēl apsardzi pa teritorijas perimetru izvietot būtu pārāk dārgi. Iespēju robežās mēs cenšamies savu īpašumu sakopt…»
Basketbolistam Kasparam Kambalam īpašums Garozas ielā 3 pieder jau ilgāku laiku, taču visus šos gadus, neraugoties uz to, kurā valstī vai pilsētā viņš mitinās, par savu īpašumu interesi K.Kambala nav izrādījis. Arī šodien pa bīstamo graustu brīvi ložņāt var ikviens – logi un durvis izsisti, apkārtne nolaista, pagalmā valda pamatīga smaka. Pēc trīs nedēļām K.Kambala varētu atgriezties no Irānas, kur, pēc pēdējām ziņām, šobrīd spēlē šīs valsts čempionātā – iespējams, tad varētu arī uzzināt paša sportista viedokli par viņa nesakopto īpašumu Jelgavā.
Sagatavoja Kristīne Langenfelde, foto Ivars Veiliņš