19.1 °C, 4.3 m/s, 74.3 %

Izglītība

«Kofeīns» dodas izsaukumā
24/01/2008

Vai jūs zinājāt, ka katrai ātrās palīdzības brigādei ir savs segvārds – «Kofeīns», «Plāksteris»; vai jūs zinājāt, ka ir feldšeri, kas kabatā nēsā krītu, lai uz to māju durvīm, kur iztrūkst ielu nosaukumu un numerācijas, to uzrakstītu un nākamreiz nemaldītos; vai jūs zinājāt, ka teju katrs ārsts un viņa palīgs sirgst ar sāpošu muguru, jo ik dienas jāpārnēsā vairākus pacientus no mājas uz mašīnu, no mašīnas uz slimnīcas uzņemšanas telpām. «Jelgavas Vēstnesis» to visu uzzināja, vienu dienu pavadot kopā ar Jelgavas Neatliekamās medicīniskās palīdzības brigādi.

Kristīne Pētersone

Vai jūs zinājāt, ka katrai ātrās palīdzības brigādei ir savs
segvārds – «Kofeīns», «Plāksteris»; vai jūs zinājāt, ka ir
feldšeri, kas kabatā nēsā krītu, lai uz to māju durvīm, kur
iztrūkst ielu nosaukumu un numerācijas, to uzrakstītu un nākamreiz
nemaldītos; vai jūs zinājāt, ka teju katrs ārsts un viņa palīgs
sirgst ar sāpošu muguru, jo ik dienas jāpārnēsā vairākus pacientus
no mājas uz mašīnu, no mašīnas uz slimnīcas uzņemšanas telpām.
«Jelgavas Vēstnesis» to visu uzzināja, vienu dienu pavadot kopā ar
Jelgavas Neatliekamās medicīniskās palīdzības brigādi.

Izrādās, katru dienu par jelgavnieku pēkšņām sāpēm un slimībām gādā
piecas ātrās palīdzības brigādes – vienā ir ārstu komanda, kas
dodas pie ļoti «smagiem» slimniekiem, bet pārējās – ārstu palīgi
jeb tautā saukti feldšeri un māsiņas. «Jelgavas Vēstnesis» šoreiz
dienas gaitās devās kopā ar brigādi «Kofeīns» – ārsta palīgu Jāni
Šusteru, praktikanti Sandru Uzuliņi un šoferi Haraldu Uvenu.

Pati svarīgākā –
«narkotiku»
kastīte
Rīts sākas pulksten 9, kad ierodas maiņa un pieņem darbu no
iepriekšējās komandas. Jānis steidzīgi pulksten 9 ienāk ātrās
palīdzības ēkā, jau vestibilā satiek savu kolēģi, kas viņam nodod
svarīgākās lietas – rāciju un metāla kastīti ar īpaši uzmanāmajiem
medikamentiem: morfiju, fentanilu un diazepāmu. Izrādās, ka tieši
šī kastīte ir visrūpīgāk glabājamā lieta – šie spēcīgie medikamenti
ir stingrā uzskaitē. Kastītē ir deviņas ampulas, ja kādu no tām
izlieto, tas ne tikai stingri jāfiksē, bet jānodod arī izlietotā
ampula – lai būtu pilnīga drošība, ka nekas nekur nav noklīdis. Un
nenoklīstot ar’.

Pirmais izsaukums – uzreiz
Jānis knapi paspējis doties uz atpūtas telpu, kur steigšus
jāpārģērbjas, lai būtu gatavs darbam, kad pa rācijām jau tiek
saņemts izsaukums. Laika apdomāties nav – visa brigāde raitā solī
dodas uz mašīnu un brauc pie pacienta. Jau mašīnā Jānis paskaidro,
ka braucam uz Platones pagastu – tur 69 gadus vecam vīrietim gūžas
trauma.
Šoferītis stāsta – skaidrs, ka šāda trauma nerada dzīvības
briesmas, tāpēc bākugunis paliek neieslēgtas un arī ar ātrumu viņš
lieki neriskē. «Mums jau svarīgākais ir aizbraukt līdz galam – nav
nozīmes pār mēru trakot,» nosaka Haralds.
Kad esam izbraukuši cauri Platones ciematam, kādā meža stūrī
šoferis nobremzē – izrādās, viņš jautās ceļu garāmgājējam. Jā, arī
tā ir šoferu ikdiena. «Mums diemžēl pagaidām vēl nav GPRS un katru
attālāko lauku māju nepārzinām kā savu kabatu. Cilvēki jau arī, kad
mūs izsauc, bieži ir sanervozējušies, tāpēc rodas dažādi pārpratumi
– viņš ceļu pasaka no sava skatu punkta, bet nepadomā, ka mēs
braucam no otras puses. Tad nu sanāk – tas, kas viņam pa labi, mums
pa kreisi. Gadās visādi, tāpēc labāk tās piecas sekundes iztērēju,
precizējot ceļu, nekā maldos. Gadījumi bijuši visādi – ziemā viss
aizputināts, nakts, un cilvēks kā vienīgo norādi pasaka, ka mājas
ceļa galā stāv akmeņu kaudze. Nu, protams, ka sniegs visus akmeņus
apklājis un nekas nav redzams – mēs maldāmies,» stāsta šoferis,
kuram ātrajā palīdzībā jau ir 14 gadu darba stāžs.
Pilsētā esot tas pats – mājām numuru nav, ielas nosaukums arī šur
tur jau sen pazudis, daudzstāvu mājās jāizskrien visas kāpņu
telpas, lai atrastu īstos dzīvokļus – uz ārdurvīm jau tos reti kur
norāda, un tas viss prasa laiku. «Mēs jau smejamies – ja kaut kur
aizbraucam un redzam, ka numurs ar krītu uz durvīm uzrakstīts,
zinām – te bijusi mūsu kolēģe. Viņai vienmēr krīts kabatā – pati
raksta numurus uz durvīm, lai citreiz nav lieki jātērē laiks
maldoties,» atklāj Jānis.
Šoreiz gan paveicās – braucam pareizā virzienā un nekāda maldīšanās
nedraud: galamērķi sasniedzam laikus.

Par katru soli atskaitīties
Tiklīdz brigāde no ātrās palīdzības mājas izbrauc, tā fiksē laiku,
tāpat laiku fiksē, kad ierodas notikuma vietā, kad to atstāj, kad
pacientu nogādā slimnīcā, ja tas nepieciešams, un kad atgriežas
«ātrajos». Tas tiek fiksēts gan dokumentāli – veidlapās, gan ziņots
pa rāciju dispečeram.
Šoreiz izrādās, ka pacients būs jāved uz slimnīcu – visticamāk,
lauzts gūžas kauls. Dzīvo divi vecīši lauku mājā – vīrs gājis uz
veikalu pēc maizes, paslīdējis uz slidenā ceļa un… liktenīgs
kritiens. «Oi, tā jau jūs tur pilsētnieki varat par katru
nenotīrītu un nenokaisītu ietves gabaliņu sūdzēties – mums te
laukos tādus brīnumus vispār nesagaidīt,» nosaka sirmā vīra māsa un
piebilst, ka lauciniekiem pat prātā nenāktu kādam sūdzēties par
nenokaisītu celiņu. «Mēs taču zinām, ka pašvaldībai naudas nav.
Sūdzies vai ne, tik un tā nekaisīs.» Bet sirmajam vīram nekaisītais
ceļš lauzis gūžu, tāpēc nu ilgstoši būs jāārstējas slimnīcā.

Ātrā palīdzībā –
nemūžam
Kamēr tā braucam no viena izsaukuma uz nākamo, ir laiks parunāties.
Tagad ar praktikanti Sandru. Viņa martā beigs Rīgas 1. medicīnas
koledžu. Šobrīd jau trešo nedēļu ir praksē Jelgavā «ātrajos». «Es
jau bērnībā lelles ārstēju. Vienmēr esmu zinājusi, ka gribu strādāt
medicīnā. Arī vecmāmiņa bija medmāsa,» atklāj Sandra, taču jaunā
meitene ne mirkli nav domājusi savu darbu saistīt ar «ātrajiem».
«Nu nē, tas ir pārāk smagi… Es pat nebiju domājusi, ka tas ir tik
smags darbs – ne tikai morāli, bet arī fiziski. Te taču mums pašiem
ir jānes pacienti – ja nu brigādē ir divas tādas trauslas
sievietes, vienalga jātiek galā. Arī tad, kad pacienti narkomāni
sāk trakot, jātiek galā. Nē, nē, tas man ir par smagu. Pašai ir
mazs bērniņš, negribas arī pa naktīm strādāt. Es savu nākotni
saistu ar darbu pie ģimenes ārsta – mierīgāk,» atzīst Sandra.
Jānis viņai piekrīt un uzskata, ka sievietēm vispār ātrajā
palīdzībā nav vietas. «Var jau būt, ka feministes tagad uz mani
kļūs niknas, bet tas nav darbs sievietei. Paradokss, bet tieši
sieviešu šajā jomā strādā visvairāk, taču tam tā nevajadzētu būt.
Protams, savu daļu jau nosaka vīrieša vēlme būt sociāli
nodrošinātākam, un šis darbs nav tas, kas materiālā ziņā
darbiniekus lutina, bet tomēr es palieku pie sava – sievietes ir
jāpasaudzē, nevar viņām likt no 5. stāva stiept lejā smagu vīru,»
piebilst Jānis.

Rīga, salīdzinot
ar Jelgavu,
ir trakomāja
Kamēr atkal mērojam ceļu no viena izsaukuma uz otru, izdodas
parunāties arī ar Jāni. Izrādās viņš Jelgavā ir jauniņais – tikai
pagājušajā vasarā šurp atnācis strādāt no Rīgas. «Jā, kādu laiku
nostrādāju «ātrajos» Rīgā un tagad, mainot savu dzīvi, atnācu uz
Jelgavu. To jau nevar salīdzināt – šeit ir daudz mierīgāk. Rīgā ir
īsta trakomāja: starp vienu un otru izsaukumu nepaiet pat minūte.
Jelgavā tomēr tā steiga nav tik milzīga – ir brīži, kad var arī
atvilkt elpu, diennakts dežūras laikā. Protams, Rīgā arī maksā
vairāk, bet tas jau nav galvenais,» tā Jānis.
Arī Jānis nav nekāds izņēmums – arī viņš jau vairākkārt ir centies
pamest darbu «ātrajos». «Nav tas viegls darbs, arī psiholoģiski tas
prasa milzīgu enerģiju, bet man patīk – nu nevaru es aiziet, velk
atpakaļ. Protams, es tāpat kā mani kolēģi strādāju arī citā vietā,
lai varētu nopelnīt – tas nav nekāds noslēpums, jādzīvo jau ir,»
saka Jānis.

Pliks uz Lielupes
Tas, ko ikdienā redz ātrās palīdzības darbinieki, vienam izraisītu
šausmas, citam paniku, bet viņiem tas ir ikdienas darbs. Arī šoreiz
Jāņa dežūra neiztika bez visai dīvaina izsaukuma – palīdzību lūdza
policija, kas uz Lielupes bija pamanījusi kailu vīrieti. Izrādījās,
ka vīrietis narkotisko vielu reibumā vienkārši neapzinājās, ko dara
– izģērbies kails, viņš staigāja pa trauslo ledu. Ātrie nogādāja
viņu «Ģintermuižā». Taču kopumā diena, ko bijām izvēlējušies
pavadīt ar ātrajiem, bija salīdzinoši mierīga – sācies vīrusa
laiks, tāpēc vairāki izsaukumi pie šādiem pacientiem, bet naktī
izdevās pat trīs četras stundiņas pagulēt.

Lēnā braukšana
un sliktās vēnas
Šādos uztraukuma apstākļos bieži vien cilvēki mēdz būt neiecietīgi
un pat dusmīgi uz ātrās palīdzības darbiniekiem. Jānis atklāj tās
lietas, par ko iedzīvotāji sūdzas visbiežāk. «Protams, galvenais –
pārāk vēla ierašanās, taču visbiežāk tas ir saistīts ar to, ka
uztraukumā cilvēkam šķiet – laiks velkas bezgalīgi,» saka
Jānis.
Arī šoferītis Haralds atceras, ka reiz saucis «ātros» savai mammai.
«Man šķita, ka viņi tiešām brauc nejēdzīgi ilgi, bet, kad
parēķināju, – kamēr salec mašīnā, izbrauc pa īsāko maršrutu: tieši
tāds laiks arī sanāk. Vienkārši tādos brīžos sajūta ir cita. Te
neviens speciāli neko necenšas novilcināt. Ticiet man!»
Otra lieta, kas nereti kādu var neapmierināt, duršana vēnā. «Nu
diemžēl ir tādas sliktās vēnas, kur ar pirmo reizi trāpīt nevar.
Tas jau nav ārsta nemākulības dēļ. Mēs taču cenšamies strādāt pēc
labākās sirdsapziņas,» nosaka Jānis.