Pilsētā

Alvils Kohs, 41
gads:

«Mūsu ģimenē aug trīs bērni
– deviņus, piecus un divus gadus veci. Man kopš pagājušā gada
novembra darba nav vispār, sieva strādā «Maximā» par kasieri.
Pašvaldībai lūdzam palīdzēt, jo ar sievas algu, kas ir ap 200
latiem, iztikt nevaram. Tagad būtu svarīgi trešklasniekam nokārtot
brīvpusdienas un mēnešbiļeti, lai pilsētas autobusos varētu braukt
bez maksas, savukārt mums vajag pabalstu dzīvokļa īres parāda
nomaksāšanai. Tiesa gan – palīdzību pašvaldībai nelūdzam pirmo
reizi, jo pirms diviem gadiem palīdzība bija nepieciešama, lai mēs
varētu segt īres parādu, taču tolaik bērniem nepieciešamo varējām
nodrošināt paši, jo strādāju celtniecībā. Tagad – nekā. Ne darba
vairs, ne naudas. Labi, ka vismaz mazāko bērnu pašlaik pieskata
ome, jo maksāt par bērnudārzu mēs pavisam noteikti atļauties
nevaram.

Līdz Jaunajam gadam
finansiālā ziņā mums viss vēl bija puslīdz normāli, taču tagad mums
dzīvē ir melnā svītra. Turklāt pamatīga. Kā gan citādāk, ja valdība
atņēmusi līdzekļus gan bērniem, gan pensionāriem, bet normālam
cilvēkam atrast darbu nav iespējams. Jā, protams, varbūt tad, ja
man būtu labāka veselība, šo to varētu darīt, taču ārsts man
noteica, ka smagu darbu veikt nedrīkstu. Kaut gan izskatās, ka drīz
šo norādījumu neņemšu vērā, jo ģimenei nepieciešama iztika.

Par kredītiem vispār nemaz
negribu runāt. Tagad zinu vien to, ka esam tā saucamajā «melnajā
sarakstā», taču par summu, kādu esam parādā, vairs pat
neinteresējos – es tāpat parādu tagad nevaru atdot. Cita lieta, ja
man būtu darbs. Savulaik naudu aizņēmāmies «Bigbankā», lai varētu
nosegt parādu par bērnudārzu, ko apmeklēja abi vecākie bērni. Summa
nebija liela – 650 lati, taču kopš gada sākuma tā arī neko neesam
maksājuši, bet procenti aug šausmīgi. Kad ņēmu kredītu, rēķinājos,
ka tas būs jāatdod, un nebija jau tā finansiālā situācija tik
traka, lai to nevarētu izdarīt, taču tas viss juceklis ar darbu, un
tagad esam tur, kur esam. Vai situācija uzlabosies? Nezinu, jo man
ir zudusi ticība it visam.»