14.9 °C, 2.7 m/s, 85.1 %

Pilsētā

Sākumlapa Portāla “Jelgavas Vēstnesis” arhīvsPilsētā«Kultūra ir kā zirgs uz divām kājām»
«Kultūra ir kā zirgs uz divām kājām»
26/02/2009

«Man tētis bērnībā skaitīja pantiņu: «Strādāt ļoti netīk man, laikam dzejnieks kļūšu.» Laikam pierunāja,» smaidot saka dzejnieks Kārlis Vērdiņš, kurš par dzejoļu krājumu «Es» saņēmis «Dienas gada balvu kultūrā 2008». Laikraksts «Jelgavas Vēstnesis» viņu aicina uz sarunu par dzeju, kultūru un valsti.

«Man tētis bērnībā skaitīja
pantiņu: «Strādāt ļoti netīk man, laikam dzejnieks kļūšu.» Laikam
pierunāja,» smaidot saka dzejnieks Kārlis Vērdiņš, kurš par dzejoļu
krājumu «Es» saņēmis «Dienas gada balvu kultūrā 2008». Laikraksts
«Jelgavas Vēstnesis» viņu aicina uz sarunu par dzeju, kultūru un
valsti.
«Nav tā, ka man nepatīk strādāt, es visu laiku kaut ko esmu
strādājis. Šobrīd strādāju Literatūras, folkloras un mākslas
institūtā un nodarbojos ar literatūras pētniecību, kā arī piedalos
dažādos projektos – tulkoju grāmatas, rediģēju Latvijas
enciklopēdijas pēdējo, piekto, sējumu, rakstu operu libretus,» savu
ikdienu raksturo cilvēks, kuru tomēr pazīst kā dzejnieku.
 
Ar skaļiem vārdiem 
nemētājas
«Man visu laiku šķiet, ka dzejnieks ir ļoti skaļš vārds. Ja es
visu laiku ietu apkārt un plātītos, ka esmu baigais dzejnieks, man
ļoti ātri samestos kauns no šī vārda,» uzskata K.Vērdiņš. Lai gan
viņam pašam dzejoļi vērtību sistēmas ziņā šķiet svarīgākā lieta,
viņš raksta maz, kādus padsmit dzejoļus gadā. «Tas ir paradokss –
lieta, kas ir tik nemateriāla, nesaprotama un nedefinējama, ir
daudz svarīgāka nekā visas reālās lietas, par kurām maksā naudiņu.
Teiksim, ja es būtu arhitekts, es strādātu par arhitektu un saņemu
naudu kā arhitekts, bet, ja es rakstu dzejoļus, es nestrādāju par
dzejnieku…» teic K.Vērdiņš, kurš ir pārliecināts – būt dzejniekam
ir aicinājums, nevis darbs. «Pelnīt ar dzeju jau vispār ir ļoti
grūti. Arī lielās valstīs katrā ir tikai daži dzejnieki, kas pelna
ar publikācijām un dzejas lasījumiem. Praktiski visi strādā ko citu
– māca universitātēs, tulko grāmatas. Tāpēc ir ļoti grūti pateikt,
kurš tad ir dzejnieks un kurš nav.»
Šaubīga padarīšana
«Tā dzejnieku būšana ir visai šaubīga padarīšana. Piemēram,
mūziķis Mārtiņš Freimanis izdod dzejoļu grāmatu. Vai viņu var
uzskatīt par dzejnieku? Tas ir grūts jautājums, bet, manuprāt, tas,
ko raksta Mārtiņš Freimanis, ir dziesmu teksti. Ja šiem tekstiem
nav apakšā mūzikas, ja tie ir tikai uzdrukāti uz papīra, pēc manas
saprašanas tie nefunkcionē kā dzeja,» atklāj K.Vērdiņš un ir gatavs
minēt citu piemēru. «Padomju laikos bija atzītie dzejnieki, kas
bija Rakstnieku savienības biedri un publicējās, bet tajā pašā
laikā, kad tiesāja Josifu Brodski un nosauca par liekēdi, kas nekur
nestrādā, viņš teica, ka ir dzejnieks. Viņam prasīja – kā tad jūs
to pierādīsiet, jūs neesat Rakstnieku savienības biedrs, jums tik
pat kā nav publikāciju. Ko jūs, jaunais cilvēk, iedomājaties?! Bet
vēlāk izrādījās, ka J.Brodskis ir viens no izcilākajiem 20.
gadsimta dzejniekiem. Manuprāt, lai katrs, kurš grib, uzskata, ka
raksta dzejoļus, lai sauc sevi par dzejnieku – nekas slikts jau no
tā nenotiks,» pārliecināts K.Vērdiņš, kurš dzeju raksta jau 12
gadus un kuram nav svarīgi, lai viņu sauc par dzejnieku.
 
Izjust brīvību
«Man uzrakstīt dzejoli nozīmē izjust brīvību un uzrakstīt
dzejoli, kādu vien iegribas, neatkarīgi ne no kādiem apstākļiem.
Rakstu, kā gribu un par ko gribu, neviens man neko nepasūta un
neliek. Dažreiz man ir bijusi vēlme uzrakstīt konceptuālu dzejoļu
ciklu par vienu tēmu vai vienā formā, bet parasti tur nekas
nesanāk, jo pietrūkst spontanitātes – ja es sāku baigi domāt, ka
man būs tikai soneti vai tikai dzejoļi par dzimteni, tas uzreiz
kļūst par šķērsli,» dzejnieks ieskicē radošo procesu. Bet ir bijis
arī citādi. «Es rakstīju dzejoļu grāmatu bērniem «Burtiņu zupa».
Man bija kādi 11 dzejolīši un tuvojās grāmatas nodošanas termiņš.
Es sapratu, ka tik mazu grāmatiņu nedrīkst gribēt izdot, un es tad
domāju, par ko vēl varētu uzrakstīt. Bet es neteiktu, ka šie
dzejoļi sanāca sliktāki par citiem. Galvā, man liekas, katram ir
visādas idejas un pusizdomātas domas un dažreiz var piesēsties un
censties tās uzlikt uz papīra.»
Kultūra pastāv tāpēc, 
ka ir kādam svarīga
Jautāts, vai var maz runāt par kultūras telpu, K.Vērdiņš
atbild: «Man patīk domāt, ka ir tāda kultūras telpa un tajā
ietilpst gan literatūra, gan teātris, gan mākslas, gan kino, gan…
aušana. Lai gan tie ir dažādi mākslas veidi, cilvēkiem, kas ar to
nodarbojas, kopīgs ir tas, ka viņiem patīk kaut kā pašizpausties,
domāt mākslas tēlos. Un šī kultūras telpa savā ziņā ir iedomāta, jo
kultūra nemētājas apkārt uz ielas pakās vai pikās. Kultūra pastāv
tāpēc, ka ir cilvēki, kuriem tā ir svarīga, kas ir gatavi iet uz
teātri vai kino vai palasīt grāmatiņu, vai paskatīties gleznu. Bet
tajā pašā laikā šo cilvēku pārdzīvojums ir reāls, ja viņu dzīvi tas
kaut kā izrotā, nevar teikt, ka tie ir māņi vai ilūzija, jo viņiem
tas kaut ko nozīmē. Tas tad arī ir attaisnojums kultūras
pastāvēšanai.»
Viņaprāt, kultūra zināmā mērā ir arī prece, kaut gan, ja tā ir
valsts dotēta, tad no ekonomiskā viedokļa bieži vien nav lielas
jēgas no tā, ka izdos vienu grāmatiņu vai uzņems vienu latviešu
filmu, īpaši, ja tās sevi neatpelnīs. «Tajā pašā laikā jebkurai
valstij ir svarīgi, lai tajā būtu kultūras telpa un cilvēki, kas ar
to nodarbojas. Citādi, ja tā visa nav, nav nekādas starpības, vai
mēs dzīvojam Latvijā, Īrijā vai Krievijā. Ja mēs, teiksim,
skatāmies krievu humora šovus un tā ir mūsu vienīgā saskarsme ar
kultūru, ja tā ir kultūra, ir pilnīgi vienalga, vai mūsu televizors
atrodas Jelgavā vai Daugavpilī, Pleskavā vai Sibīrijā. Latvijas
valsts, es domāju, nevar pastāvēt bez tā, ka tajā notiek
kultūra.»
Vajag valsts atbalstu
K.Vērdiņš uzskata, ka Latvijā jebkura veida māksla var
pastāvēt tikai ar zināmu valsts atbalstu, tāpēc tas, kas notiek ar
kultūru kopumā, ir ļoti bēdīgi. «Redzēju tādu interesantu video –
tur bija auļojošs zirgs, bet tam bija divas kājas. Tāds
ekonomiskais zirga variants, kas izskatījās traģiski – pēc vistas
ar garu asti. Manuprāt, kultūra tagad tiek samazināta uz minimālo
apjomu kā zirgs uz divām kājām,» situāciju raksturo dzejnieks. Viņš
prognozē – ja netiks atrasti līdzekļi, kultūra pagrims. «Kultūra
visu laiku ir jāatjauno, jākopj. Nav iespējams pateikt: desmit
gadus mums nebūs naudiņas, pastāviet tagad klusu, bet pēc tam atkal
turpināsim. Ja nebūs iespējas to visu darīt, tas pagrims un
pazudīs.» K.Vērdiņš ir pārliecināts – jo bagātāka un aktīvāka ir
kultūras vide, jo vairāk iespējams, ka notiks kaut kas interesants.
«Ir bezjēdzīgi pārmest, ka latviešu filmas nav labas, jo šo filmu
ir maz. Ja gadā ir viena, divas vai nevienas filmas, nav kritiskās
masas, uz kuras var parādīties sasniegumi,» pārliecināts
dzejnieks.
Galvenais – 
atstāt brīvu telpu
Arī dzeja ir daļa no kultūras telpas. Dzejai pietiek tikai ar
vārdiem un pauzēm. Ja es uzrakstītu, piemēram, vārdu «māja» četras
reizes vienā rindā un tādas četras rindas, arī tā būtu dzeja. «Tas
būtu konkrētās jeb konceptuālās dzejas paraugs, kādu 20. gadsimtā
ir rakstījuši gan vācu, gan citu valstu dzejnieki. Tās būtība būtu
nevis tajā, ka tur dziļas, smukas domas, bet, ka atkailināts viens
vārds vai grafiskais attēls. Un cilvēks tad pats lai domā tālāk,
kāpēc tieši šis vārds, kāpēc tieši kvadrātiņš,» spriež K.Vērdiņš.
Viņš uzskata, ka jēgu dzejolim piešķir lasītājs, bet arī autoram ir
jāpacenšas kaut ko dzejolī ielikt, un, viņaprāt, svarīgākā ir doma.
«Galvenais, lai būtu atstāta brīva telpa, lai lasītājs vispār kaut
ko varētu pats domāt. Un nav svarīgi, vai viņš saprot tieši to, ko
autors gribējis pateikt, vai viņam radīsies citas asociācijas un
domas. No vienas puses, var nolasīt paņēmienu kopumu, dzejoļa
stilu, konstrukciju, bet var arī paņemt saturu, kas izriet no
dzejoļa, un saistīt ar savām emocijām. Abas šīs pieejas ir
normālas.»
Drīkst turpināt
«Pēdējā laikā man ir iedotas dažas balvas un tas cilvēciski ir
ļoti patīkami. Tas man dod tādu pašpārliecinātības minimumu, ka
tas, ko es daru, ir puslīdz okey un ka es drīkstu to darīt vēl.
Protams, literārajai videi nekas nav jāskaidro un jāpierāda, bet,
ja es aizbraucu uz kādu skolu provincē, kur skolēniem dzeja nemaz
nepatīk un neinteresē, un jūtu auditorijā kaut kādu atsaucību, tad
varbūt es palīdzu viņus ieinteresēt par literatūru un viņi atklās
kaut ko sev.» 
K.Vērdiņš stāsta, ka ikdienā viņam nešķiet svarīgi sevi
apzināties kā dzejnieku. Viņš labāk gribētu bez jebkādām īpašām
pretenzijām iekust un ielipt dzīvē, kas notiek ap viņu. «Pēc
noskaņojuma esmu diezgan kosmopolītisks. Protams, es sevi
identificēju ar Latviju, bet jautājums, tieši kāda ir tā Latvija.
Man gribētos, lai tā Latvija būtu interesanta un aizraujoša vieta,
kur mēs nesēžam tikai pagātnē.
Ar Jelgavu sevi saistu tādā mērā, ka esmu tur uzaudzis un man
tur joprojām dzīvo mamma. Protams, kad aizbraucu uz Jelgavas Valsts
ģimnāziju un ieeju aktu zālē, atceros, ka te esmu dejojis tautas
dejas. Ir sajūta, ka viss pazīstams, bet, manuprāt, telpai nemaz
nav tik lielas nozīmes. Laikam ir nozīme, jo paiet laiks un viss
izmainās.»