19.6 °C, 2.9 m/s, 70.5 %

Pilsētā

Sākumlapa Portāla “Jelgavas Vēstnesis” arhīvsPilsētā«Labdien, esmu jūsu jaunā skolotāja»
«Labdien, esmu jūsu jaunā skolotāja»
11/09/2008

«Neslēpšu – vecāki nepiekrita manai izvēlei. Viņi gribēja, lai meita studē ekonomiku, atrod labi atalgotu darbu un izsitas dzīvē, bet man kaut kur iekšā sēdēja tas bērnības profesionālais sapnītis kļūt par skolotāju. Vai tik tā nebija mana vecmāmiņa, kas teica: «Labāk darīt to, kas patīk un iet pie sirds, nekā to, kur var kaudzi naudas nopelnīt.» Tad nu es pie tā arī turos – nauda nav svarīgākais,» saka 4. vidusskolas vēstures skolotāja Inita Zariņa, kurai šis 1. septembris bija arī viņas pirmā darba diena skolā.

Kristīne Langenfelde
«Neslēpšu – vecāki
nepiekrita manai izvēlei. Viņi gribēja, lai meita studē ekonomiku,
atrod labi atalgotu darbu un izsitas dzīvē, bet man kaut kur iekšā
sēdēja tas bērnības profesionālais sapnītis kļūt par skolotāju. Vai
tik tā nebija mana vecmāmiņa, kas teica: «Labāk darīt to, kas patīk
un iet pie sirds, nekā to, kur var kaudzi naudas nopelnīt.» Tad nu
es pie tā arī turos – nauda nav svarīgākais,» saka 4. vidusskolas
vēstures skolotāja Inita Zariņa, kurai šis 1. septembris bija arī
viņas pirmā darba diena skolā.
Inita nupat beigusi Latvijas Universitātes Vēstures un
filozofijas fakultāti, bet šobrīd iegūst vēstures un kultūras
vēstures skolotājas otrā līmeņa augstāko izglītību. Jelgavas 4.
vidusskolā viņa pasniedz vēsturi 6. – 9. klašu skolēniem.
Tu saki – bērnības profesionālais sapnītis. Kā tad bērnībā
izpaudās tava vēlme kļūt par skolotāju?
Visspilgtāk es atceros sākumu – mācījos 3. klasē, kad jau
skaidri zināju: būšu skolotāja. Manai vecmammai bija liela lauku
māja, kas visa netika apdzīvota. Vienā no istabām es varēju ierīkot
pati savu klasi – ar soliem, skolotāja galdu. Un man bija arī
skolēni! Mācīju savu divus gadus jaunāko brāli un kaimiņu meiteni.
Es šobrīd tiešām tā īsti nevaru aptvert, kāpēc viņi mani toreiz
klausīja, kāpēc bija gatavi nākt sēdēt «stundās» un izpildīt manus
uzdevumus. Bet viņi klausīja! Tā nu es kā vecākā, kas 1. un 2.
klases vielu jau apguvusi, mācīju to viņiem. Un tas notika katru
dienu, regulāri. Vienīgi, kad pienāca ziemas tumšie vakari, tad gan
pārstājām. Bet tas process man tik ļoti patika!
Un tā līdz pat šim brīdim?
Ne gluži. Vidusskolas laikā kaut kā sliecos uz ekonomikas
pusi, varbūt biroja vadītājas darbu, bet tad atkal padomāju – vai
es būtu gatava caurām dienām strādāt tikai «papīru» darbu? Es
gribēju kaut ko radošāku. Patiesībā pēc Auces vidusskolas
absolvēšanas man bija ārkārtīgi grūti izlemt, ko studēt, jo visi
priekšmeti padevās vienlīdz labi. Kad iestājos vēsturniekos, mani
skolotāji bija šokā – kāpēc? kā? Arī tobrīd es vēl mērķtiecīgi
nedevos skolotājas virzienā, bet pēc studijām…
Pēc studijām nonāci 4. vidusskolā.
Jā, bet tas bija visai nejauši. Man piedāvāja skolotājas darbu
Rīgā, taču tur bija milzīga slodze – domāju, ka pirmajā gadā to būs
grūti izturēt, ja tiešām vēlēšos strādāt ar pilnu atdevi un visu
sirdi. Zināju, ka uz savu dzimto pusi arī nedošos – tas tomēr
mazliet par šauru… Un tad piedāvājums Jelgavā. Atzīšos godīgi –
Jelgava tā īsti man nekad nav patikusi: kara laikā nodedzināta, tā
man joprojām šķita tāda drūma pilsēta. Man te pietrūkst
arhitektūras, vēstures liecību. Taču, kad pirmo reizi atbraucu uz
Jelgavas 4. vidusskolu un tikos ar direktoru, skolotājiem, sapratu
– man te patīk. Te ir tik atsaucīgi un labestīgi cilvēki! Rīga ir
bezpersoniska, bet Jelgavā es sajutu tādu ļoti īstu personīgumu. Un
tā es nonācu sev pilnīgi svešā, jaunā vidē, kura mani ļoti silti
sagaidīja.
Sveša vide bija ne tikai Jelgava, bet arī skola. Kāds bija
tavs 2. septembra rīts – brīdis pirms došanās klasē?
Visu nakti nebiju gulējusi. Domāju, prātoju, uztraucos –
zināju, ka tas nebūs viegli: man jāieiet klasē, jānostājas skolēnu
priekšā un jāsaka: «Labdien, esmu jūsu jaunā skolotāja.» Un tad…
jāgaida reakcija. 
Un kāda bija reakcija?
Es laikam pārāk trakas lietas biju dzirdējusi par skolotāju
darbu un mūsdienu skolēniem, taču patiesība izrādījās labāka nekā
pirms tam radītais priekšstats. Vismaz pagaidām es varu teikt, ka
4. vidusskolas audzēkņi ir visnotaļ disciplinēti un labi
bērni. 
Tevi visvairāk baidīja disciplīna?
Laikam jau jā. Cik nav dzirdēts par jauniešiem, kuriem ir
tikai tiesības, bet pienākumu nekādu. Taču vismaz šobrīd es to nu
nekādi nevaru attiecināt uz saviem skolēniem.
Taču diezin vai tu teiksi, ka katram no viņiem vēsture ir
mīļākais priekšmets?
Protams, ka ne! Man šķiet, ka kāda trešā daļa no katras klases
vēsturi mācās tikai atzīmes dēļ, vairāk nekā divas trešdaļas tāpēc,
ka kaut kas tomēr viņus interesē, un tad paliek pavisam neliela
daļiņa, kurus mans priekšmets patiesi saista.
Vai tu jau vari spriest par to, kuri vēstures posmi jauniešiem
šķiet saistošākie?
Ir divi tādi posmi, kas man ir mīļākie, un tagad skatos, ka
arī bērniem: tie ir senie laiki – Senā Roma, Ēģipte, Grieķija, tā
varenība, greznība – un mūsdienas. Jā, jā jauniešiem interesē, kas
notiek šobrīd. Vismaz daļa ļoti regulāri un nopietni seko līdzi
dažādiem notikumiem.
Un uzdod arī jautājumus?
Jā, piemēram, pagājušajā nedēļā skolēni man pat varbūt ne
jautājuma formā, drīzāk fakta konstatācijas līmenī paziņo:
«Skolotāj, jūs zināt, ka sākas trešais pasaules karš?» Un tā ir
pamatskola! Viņi lasa ziņas internetā, klausās radio vai skatās
televizoru, un viņiem rodas savs viedoklis. 
Un kā tu reaģēji uz šādu konstatējumu?
Mēs sākām diskusiju. Es centos paskaidrot radušos apstākļus,
jo saprotu, ka jauniešus šāda varbūtība biedē. Tajā pašā internetā
viņi redz bildes no Gruzijas, un tās šausmina – viņiem jau nav cita
priekšstata par karu. Ar bērniem ir jārunā. 
Tu minēji senos laikus, mūsdienas, bet kur paliek Latvijas
vēsture? Ilgu laiku nerima diskusijas par nepieciešamību Latvijas
vēsturi mācīt atsevišķi. Kā tu uz to raugies?
Ja par piemēru ņem manu skolas laiku, tad tiešām tur sanāca,
ka Latvijas vēsturi tikai apmuļļāja, bet tā īsti neko neiemācīja.
Programma bija izveidota tā, ka Latvijas vēsturi mācīja gada
beigās, kad visbiežāk pietrūka laika, un pat tam mazumiņam tikai
pārskrēja pāri, nevis iemācīja. Šobrīd gan ir citādi – programmā
Latvijas vēsturei ir atvēlēts pietiekami liels bloks: pamatskolā tā
ir viena trešā daļa no vielas, tāpēc es neredzu nepieciešamību
Latvijas vēsturi izdalīt atsevišķi kā vēl vienu stundu. Arī tāpēc,
ka katrā vecuma posmā tomēr ir sava programma un nevar sabāzt 6.
klases bērna galvā tik dziļas detaļas un faktus, ko viņš tik un tā
ne izpratīs, ne atcerēsies. Manuprāt, šobrīd programma ir
sabalansēta. 
Otra lieta, kas šobrīd raisa diskusijas, ir nodrošinājumus ar
mācību grāmatām. Kā tas ir vēsturē?
Grāmatas ir, taču šobrīd ne katrā klasē tās ir jaunākās. Vecās
grāmatas ir tās pašas, no kurām savulaik mācījos es. Un, ja jāsaka
godīgi, tad tās ir diezgan garlaicīgas, tās neveicina bērnu uztvert
jauno vielu. Lai gan programma izveidota tiešām laba, saistoša,
mācību materiāls «pieklibo». Savukārt 8. klasēm tagad ir jaunas
grāmatas, un tās tiešām ir fantastiskas – ilustratīvi materiāli,
kas rada iztēli, palīdz izprast. Ceru, ka drīzumā tādas būs arī
citām klasēm un tad jau vairs nebūs par ko sūdzēties.
Tu jau aprakstīji, kāds bija rīts pirms došanās klasē, bet
kādi ir vakari pēc darbdienas skolā?
Saprotu, kamēr pieradīšu, nebūs viegli – tagad mājās atnāku
pilnīgi iztukšota, nogurusi. Skola paņem ļoti daudz. Taču tad es
nedaudz atvelku elpu un vakarā jau esmu gatava… 
… atpūsties kopā ar draugiem?
Nē, nē, vismaz tuvāko pusgadu tas būs jāaizmirst. Es esmu
gatava ķerties klāt nākamās dienas plānošanai – vakari paiet,
domājot un sastādot plānus, kā interesantākas padarīt nākamās
dienas stundas. Es taču saku – gribu darbu darīt ar visu sirdi.
Draugi, cerams, piedos. Skolotāja darbā ir arī gana daudz
birokrātijas – kamēr pieradīšu, gari vakari noteikti paies, rakstot
tematiskos plānus katrai klasei, katrai stundai, tad vēl katra
skolēna pašnovērtējums, žurnālu ieraksti, metodiskās
lietas…
Bet tu vēl par visiem simts nesaki, ka būsi skolotāja arī
nākamos desmit, divdesmit gadus?
Tik droši apgalvot nevaru – tagad pāris gadu laikā vēlēšos
sajust, vai esmu šim darbam piemērota, tad arī varēšu
spriest.
Kurš būtu tas darbs, kuram vēl tu būtu gatava teikt
jāvārdu?
Studiju laikā bija profesors, kurš man iemācīja mīlēt mūsu
kultūrvēsturisko mantojumu. Tad nu tā varētu būt vēl viena joma,
kurā es spētu sevi iedomāties. Zinu, ka tie kultūras pieminekļu
aizsardzības inspektori katrā pilsētā ir tikai pa vienam diviem un
visas vietas jau «aizsistas», tā kā lielas izredzes strādāt man tur
nebūtu. Taču tā ir lieta, par ko varu aizdegties – mums ir tik
daudz brīnišķīgu ēku, kuru vērtību vai nu neapzināmies, vai
negribam apzināties. Cilvēkiem tik ļoti gribas to komfortu, ka viņi
ir gatavi aizslaucīt gadsimtu vērtības, lai tikai varētu dzīvot
ērtāk. Bet es būtu gatava atteikties no zināmām ērtībām, ja vien
tas ļautu saglabāt mūsu vēstures liecības.