Pilsētā

Konstantīns Popiks, SIA «Uavfactory»
īpašnieks:
«Šim laikam biznesā ir divas puses – viena tā, ko mēs visbiežāk
dzirdam izskanam sabiedrībā: ekonomiskā situācija slikta, nevienam
neko nevajag; bet otra ir mans redzējums: šis ir īstais laiks sākt
kaut ko jaunu. Un es varu arī argumentēt, kāpēc šis ir īstais laiks
biznesa uzsākšanai, – darbaspēks izmaksā lētāk; telpas
uzņēmējdarbībai var atrast par zemāku maksu un arī nepieciešamo
aprīkojumu var iegādāties par ļoti izdevīgām cenām. Un kas tad vēl
ir vajadzīgs jaunam uzņēmējam, kuram ir sava ideja un plāns, kā to
attīstīt?! Jā, protams, nodokļu slogs pieaug un valsts politika nav
tā labākā, taču es tik un tā uzskatu – ja cilvēkam ir uzņēmība, tad
tagad ir īstais laiks sākt.
Nezinu, vai mūsu ideju var saukt par inovatīvu. Varbūt Latvijā –
jā, bet citur pasaulē tā jau ir pazīstama. Mans uzņēmums izstrādā
bezpilota lidaparātu platformas. Tas nav galaprodukts – mēs
paredzam ražot tā saukto pusfabrikātu, ko pasūtītājs var pielāgot
savām vajadzībām. Pasūtītājs, zinot, kādu mērķi vēlas sasniegt, var
aprīkot mūsu ražoto platformu, lai veiktu sev nepieciešamo darbu.
Piemēram, šobrīd par mūsu bezpilota lidaparāta platformām interesi
izrādījis kāds uzņēmums, kurš vēlas veikt ģeodēzijas pētījumus –
tas grib mūsu izstrādātās platformas aprīkot ar kamerām, lai lidotu
virs laukiem un iegūtu precīzus mērījumus, ko pēc tam iespējams
analizēt. Mūsu lidaparātu ar zemi sasaista radiolinks, to vada ar
GPS koordinātām.
Ir skaidrs, ka Latvijā pieprasījums pēc tik specifiska produkta
varētu būt ļoti minimāls, tāpēc arī mēs domājam par eksportu. Tā
nav nejaušība, ka esmu uzsācis tieši šādu biznesu – Anglijā
inženiertehniskajā universitātē esmu apguvis avioinženiera
specialitāti un šobrīd savas zināšanas mērķtiecīgi lieku lietā.
Diemžēl man jāatzīst, ka Latvijā joprojām tik specifisku
specialitāšu inženierus negatavo un tā varētu būt viena no
lielākajām problēmām – atrast labu inženieri Latvijā. Jā, protams,
ir atsevišķi cilvēki, kuri šo izglītību ieguvuši ārvalstīs, bet tad
visbiežāk viņi mūsu valstī neatgriežas un paliek strādāt ārzemēs.
Kāpēc es atgriezos? Droši vien esmu viens no retajiem, kas par to
izšķīries, taču es uzskatīju, ka tas ir pareizais solis – it
sevišķi iesākumam, ja cilvēks ir nolēmis veidot savu biznesu. Svešā
valstī sākot uzņēmējdarbību, pieļauju, varētu nākties saskarties ar
mentālu barjeru, arī pati biznesa uzsākšana – dokumentācijas
kārtošana, grāmatvedība – varētu būt sarežģīta. Tāpēc nolēmu, ka
jāsāk ar Latviju. Kāpēc ar Jelgavas inkubatoru? Jā, esmu
rīdzinieks, taču, papētot inkubatoru piedāvājumus, sapratu, ka
manai idejai visatbilstošākais ir Jelgavas inkubators. Pieļauju, ka
citam uzņēmumam ir citas prasības un to varbūt daudz labāk
apmierinās Rīgas piedāvājums, bet mūsu specifikai atbilstošāka ir
Jelgava. Es neuzskatu, ka inkubatora sniegtais atbalsts ir
noteicošais faktors tam, lai jaunais uzņēmums varētu izdzīvot –
vismaz mūsu gadījumā ne. Tās nav tādas finanses, ko mēs te
iegūstam, lai varētu teikt, ka no tā atkarīga mūsu dzīvotspēja.
Labi nostādītai biznesa idejai ir jādzīvo ar vai bez inkubatora
atbalsta, taču šā brīža apstākļos, protams, ir patīkami, ja ar
inkubatora starpniecību varam ieekonomēt un iegūt arī konsultācijas
uzņēmējdarbības sākšanai.
Šobrīd vēl ir grūti spriest, kā uzņēmums attīstīsies trīs gadu
laikā, ko pavadīsim inkubatorā, tāpēc arī pāragri secināt, vai pēc
tam uzņēmums bāzēsies Jelgavā, Rīgā vai varbūt ārpus valsts
robežām, taču pašlaik mūsu mājvieta ir Jelgava – jau tuvāko mēnešu
laikā esam plānojuši radīt piecas darba vietas.»