Pilsētā

Aiga Leilande-Šlitere, atgriezusies no darba Londonā:

 

 

Kad sāku Londonā meklēt darbu, tieši Nauris bija tas, kas mani
iedrošināja noticēt sev un, zinot, ka vēlos kļūt par viesnīcu
inspektori, nemeklēt vienkārši «kaut kādu» darbu, bet tiekties uz
augstākiem mērķiem. Tā nu es aizgāju uz viesnīcu «One Aldwych» pašā
Londonas sirdī, kas bija atzīta par vienu no labākajām pasaulē. Tā
bija neliela privāta viesnīca, kuru tieši īpašās atmosfēras un
augstā apkalpošanas līmeņa dēļ bija iecienījušas ļoti daudzas
prominences. Personāldaļā iesniedzu savu CV, un mani jau pavisam
drīz uzaicināja uz tikšanos un piedāvāja darbu. 

 

Sākumā strādāju MPD (meeting private dining). Kāpjot pa
karjeras kāpnēm, kļuvu par menedžera asistenti – manā vadībā bija
septiņu cilvēku komanda, kas viesnīcā organizēja privātas tikšanās,
nelielus banketus prominentām personām. Atbildība bija milzīga, jo
visam bija jābūt perfekti, nedrīkstēja pieļaut pat vismazāko kļūmi,
un man tas nozīmēja pastāvīgu spriedzi, garas darba stundas…
Protams, alga man bija ļoti, ļoti laba, taču attapos, ka man pat
neatliek laika nopelnīto iztērēt, tāpēc gluži kā atelpa bija
nākamais solis – darbs viesnīcas veselības klubā. Šī pozīcija man
ļāva paralēli studēt Vestminsteras koledžā projektu menedžmentu, un
caur aģentūru iekārtojos darbā Lielbritānijas Veselības ministrijā
– tie bija mani divi pēdējie gadi Londonā. Šī iespēja man ļāva
samazināt darba stundas un veltīt vairāk laika
pašizaugsmei. 

 

Arī Nauris šo gadu laikā, īstenojot dažādus projektus, bija
krietni pakāpies pa karjeras kāpnēm, un, atzīšos, mēs tur ne dzīves
un darba apstākļu, ne vietējo attieksmes ziņā nejutāmies kā
vienkārši viesstrādnieki. Mēs tur dzīvojām patiešām labi, taču
aizvien biežāk sākām aizdomāties par to, kā dzīvosim turpmāk, kur
veidosim savu ģimeni. 

Nauris Londonā bija pavadījis jau astoņus gadus, es – sešus,
un mums beidzot bija jāpieņem lēmums: iegādāsimies īpašumu tur vai
tomēr dosimies atpakaļ uz Latviju. Apzinājāmies – ja paliksim
dzīvot tur, tad, visticamāk, nekad neuzzināsim, kā būtu dzīvojuši
Latvijā, un tieši tāpēc, lai visu dzīvi mums nebūtu jādomā, kā
būtu, ja būtu, nolēmām atgriezties Latvijā. Galu galā, ja te kaut
kas neizdotos, vienmēr pastāvētu iespēja atgriezties Londonā, taču
šo lēmumu neesam nožēlojuši. Tieši Latvijā piedzima arī mūsu dēliņš
Roberts. 

Jā, Londona ir fantastiska vieta, kur sevi pilnveidot, kamēr
esi viens, kamēr nav ģimenes, bet mums kā ģimenei ir svarīga mājas
sajūta, vide, kurā aug mūsu dēls.

 

Kad atgriezāmies, gribējām dibināt ģimenes uzņēmumu, taču
ekonomiskā situācija lika būt piesardzīgiem. Balstoties uz mūsu
dzīves filozofiju, kuras pamatā ir pašizaugsme, neatkarība,
ceļošanas iespējas un veselīgs dzīvesveids, nonācām līdz
netradicionālam biznesa veidam – tīkla mārketingam. Uz šo brīdi
mums bizness ir jau vienpadsmit pasaules valstīs. Salīdzinājumā ar
klasisko biznesu, kur cilvēkiem tiek maksāta nauda par viņu pūlēm,
tīkla mārketingā, sniedzot sadarbības partneriem identisku iespēju,
kāda ir mums, naudu saņemam par to, ka palīdzam viņiem kļūt
veiksmīgiem!

 

Bieži vien mēs sevi par zemu novērtējam – ja cilvēks dodas
strādāt uz ārzemēm ar domu, ka gan jau kaut kādu darbu dabūs, tad,
visticamāk, to «kaut kādu» viņš arī dabūs. Arī es Londonā varēju
paiet garām viesnīcai, kurā pēc tam strādāju, taču es riskēju un
pieteicu sevi. Un arī pašlaik, par spīti ekonomiskajai situācijai,
mēs esam laimīgi, Latvijā darot lietas, ko lielākā daļa cilvēku
nedara, lai vēlāk saņemtu to, ko lielākā daļa cilvēku palaiž garām.
Ja gribas iedvesmoties, paceļojam, bet mūsu mājas ir un paliek
Latvijā.»

 

Sagatavoja Sintija Čepanone, foto no Aigas
Leilandes-Šliteres personīgā arhīva