Pilsētā

Daudziem šis lāpu gājiens bijis pirmais, bet viņi visi cer, ka ne pēdējais. «Paši jau laikam nebūtu sasparojušies, bet bērnudārzā vairāku bērnu vecāki ierosināja iet kopā, tāpēc arī piekritām. Patiesībā neko tādu, tik iespaidīgu nebiju gaidījusi – tik daudz cilvēku savākušies, degošās lāpas. Lai gan jau agrāk biju aizdomājusies par Lāčplēša dienu, īsti nezināju, kā lai šo dienu svin, bet tagad mums būs jauna ģimenes tradīcija,» saka divgadīgā Rodrigo mamma Aiga.

Pirmo reizi lāpu gājienā piedalījās arī Ņikita un Paula. Lai gan
puisis stāsta, ka tas esot piespiedu brīvprātīgi, meitene viņu
pārtrauc, sakot: «Nē, tā nebija! Mēs paši varējām izvēlēties!»
Izrādās, Ņikita citus gadus ir piedalījies gājienā, bet tad drīzāk
bijis vērotājs no malas, bet šoreiz arī pats nesis lāpu.
«Piedalīties gājienā pašam ir pavisam kas cits nekā skatīties no
malas,» tagad pārliecināts jaunietis. Viņš teic, ka iešana gājienā
ļauj justies tuvāk tā laika notikumiem un labāk izprast
noskaņojumu.

Ērika Rozenberga lāpu gājienā piedalās trešo vai ceturto gadu,
bet šodien viņai pirmo reizi pievienojās meita, 7. klases skolniece
Maija. «Vēstures notikumus pārrunājam kā mājās, tā skolā, bet,
piedaloties gājienā, jūtos līdzvērtīga ar pārējiem pilsētas
iedzīvotājiem, kuri atzīmē šo dienu un izrāda cieņu karavīriem,» tā
Maija.

Gājiena galamērķī – pie pieminekļa Jelgavas atbrīvotājiem –
skanēja dziesmas un uzrunas teica vairākas amatpersonas.
Zemessardzes 52. kājnieku bataljona komandieris, majors Andris
Kniploks norādīja, ka šodien aprit 91 gads, kopš tika padzīts
Bermonts un atbrīvota Rīga un Latvija. «Toreiz katrs karavīrs
domāja «Es nedrīkstu palikt malā», tāpēc atcerēsimies pagātni, jo
tikai tad mēs varēsim veidot nākotni,» klātesošos uzrunāja
Zemessardzes komandieris.

Jelgavas domes priekšsēdētājs Andris Rāviņš uzsvēra, ka
patiesībā jau nekas nav mainījies un arī šodien mums jādomā par
savu drošību un aizsardzību, par savas valsts neatkarību un
brīvību. «Pirms 91 gada mēs pierādījām, ka spējam pastāvēt par sevi
un uzvarēt pretiniekus. Pirms divdesmit gadiem mēs arī pierādījām,
ka bez ieročiem varam atgūt Latvijas neatkarību. Arī šodien mūsu
karavīri stāv sardzē par Latvijas neatkarību, tāpēc Lāčplēša diena
ir diena, kad katrs savā sirdī un prātā atdod godu karavīriem,» tā
A.Rāviņš. Savukārt Jelgavas novada domes priekšsēdētājs Ziedonis
Caune norādīja, ka armija ir katras valsts vēstures lieciniece un
nākotnes cerība.

Pie pieminekļa portāls www.jelgavasvestnesis.lv novēroja, ka
diezgan liela daļa gājiena dalībnieku ir bērni un jaunieši, turklāt
daļa šajā dienā ne vien iet lāpu gājienā, bet noliek ziedus pie
pieminekļa Jelgavas atbrīvotājiem. Ar ziediem rokās stāvēja arī
Artūrs. «Lāpu gājienā nekad neesmu gājis, bet ziedus pie pieminekļa
gan nolieku. Lāčplēša diena ir tā diena, kad nevar nenolikt
ziedus,» tā Artūrs.

Tomēr ir arī daudz to, kuri gājienā nepiedalās un labākajā
gadījumā vēro to no malas. Diāna gājienu vēro jau vairākus gadus,
jo tajā piedalās viņas vīrs. Vienu gadu sieviete esot viņam arī
pievienojusies, un tagad secina, ka tas ir gandrīz tikpat
interesanti, kā vērot to no malas. Viņa bilst, ka gājienā
nepiedalās tāpēc, ka nedzīvo Jelgavā, un tā tik vien var pagūt
atbraukt, lai pavērotu skaisto procesiju.

Arī Vladimirs nav jelgavnieks – viņš dzīvo Jelgavas novadā –,
bet pilsētā strādā un tieši šovakar steidzās uz vācu valodas
kursiem. «Pirmo reizi redzu šādu gājienu, bet tas ir ļoti skaists.
Es pat to nofotografēju ar mobilo telefonu,» teic Vladimirs,
piebilstot, ka pēc tautības ir vācietis, bet zina, ka latvieši svin
dažādus svētkus, gan valstiskas nozīmes, gan balstītus senču
tradīcijās.

Gājienā nekad nav piedalījusies arī Dace, kura šodien ar savu un
radu bērniem gājienu vēroja no malas. Viņa atzīst, ka izskatās
gājiens ļoti skaisti, tikai ļoti ātri paskrējis garām. Sieviete
atzīst, ka ģimenē vairāk atzīmē 18. novembri – iededz Hercoga
Jēkaba laukumā svecītes, vēro salūtu.

Jāpiebilst, ka īpašo noskaņojumu, kas valda uguns uzvaras
gājienā pār tumsu, izjuta ne tikai tie, kuri paši piedalījās
gājienā un nesa lāpas vai svecītes, bet arī tie, kuri kopā ar
pārējiem gāja vien kādu sprīdi vai vēroja to no malas.

Foto: Ivars Veiliņš