Pilsētā

«Mēs domājām, ka viņa paģība, bet… izrādījās, viņa aizmiga stāvot.» Jā, arī tā var gadīties pēc lielām svinībām. Tas gan ne par svinētājiem, bet svinību rīkotājiem – kas no malas var šķist vilinošs darbs ar nebeidzamām ballītēm, patiesībā ir smags darbs, kas pamatīgi nogurdina.

Kristīne Langenfelde

«Mēs domājām, ka viņa paģība, bet… izrādījās, viņa
aizmiga stāvot.» Jā, arī tā var gadīties pēc lielām svinībām. Tas
gan ne par svinētājiem, bet svinību rīkotājiem – kas no malas var
šķist vilinošs darbs ar nebeidzamām ballītēm, patiesībā ir smags
darbs, kas pamatīgi nogurdina.

Izklaides pasākumu rīkotāji Ingus Vidiņš un svinību aģentūras
«Balle» valdes loceklis Raimonds Luka-Indāns neslēpj – šā brīža
ekonomiskā situācija jūtama arī viņu biznesā: uzņēmēji sākuši
vairāk taupīt un svētkus rīkot mazāk vērienīgus, taču no tiem
atteikties tomēr nav gatavi.

Latiņu pie algas
vai kopīgus svētkus
Ne reizi vien dzirdēts darba ņēmējus sakām: «Būtu labāk pie algas
tos latus pielikuši, nevis kārtējo ballīti rīkojuši.» Savukārt
darba devēji visbiežāk šādus kopīgus pasākumus uzskata par
nepieciešamiem un pat zināmu bonusu saviem darbiniekiem. I.Vidiņš
un R.Luka-Indāns gan spriež, ka patiesībā jebkuram vajadzētu gan to
latiņu pie algas pielikt, gan kopīgus pasākumus rīkot.
«Katram pasākumam ir savs mērķis, un, ja reiz tas tiek rīkots darba
kolektīvam, tad galvenā doma ir dot iespēju darbiniekiem kļūt
saliedētākiem. Tāpēc, manuprāt, labi pārdomāts un saplānots
pasākums ik pa laikam noteikti ir nepieciešams, jo ikdienas darbā
bieži vien visi darbinieki pat nesatiekas, neiepazīst cits citu, un
tad nu šī ir tā iespēja,» spriež I.Vidiņš.
Ja agrāk teju katrā kolektīvā pasākumi notika vismaz trīs reizes
gadā – ap Ziemassvētkiem, sporta spēles vasarā un tad vēl uzņēmuma
jubilejā –, tad šobrīd esot jūtams, ka iestājusies taupība.
«No viena vai otra pasākuma sāk atteikties, tā vietā darbiniekiem
vienkārši pasniedzot kādu dāvanu,» tā R.Luka-Indāns. Taču, ja arī
neatsakās, ekonomēšana jūtama citādi. «Daudzi tomēr skatās – šo to
no ēdienkartes izņem, «dzīvo» mūziku aizstāj ar dīdžeju, vēl kaut
kur pakaulējas.»
Svētku rīkotāji gan atzīst, ka arī viņu pakalpojumi lētāki nekļūst,
jo gandrīz katrā sadaļā izmaksas aug. «Nevar vairs šodien galdu
uzklāt par 2,50 latiem cilvēkam, arī muzikanti prasa vairāk, telpu
īres izmaksas aug – ar to ir jārēķinās,» spriež R.Luka-Indāns.

Cik ieinteresēts ir uzņēmējs?
Pa lielai daļai tomēr uzņēmēji esot ieinteresēti darbiniekiem
sarīkot īstus svētkus, taču dažkārt tomēr kļūdiņas tiek pieļautas.
«Nedomāju, ka to galvenais iemesls ir vienaldzība no uzņēmēja puses
– drīzāk tā ir nespēja iedziļināties savu darbinieku vēlmēs, visu
mērot pēc savas mērauklas,» uzskata I.Vidiņš.
Kā spilgtāko piemēru, kad tiešām varbūt lietderīgāk būtu bijis
iztērēto naudiņu pielikt darbiniekiem pie algas, I.Vidiņš min kāda
uzņēmēja vēlmi sarīkot nu ļoti šikus svētkus. «Ideja jau nebija
peļama – uzņēmējs, saprotot, ka darbinieki nekad paši nespēs sevi
tā palutināt, nolēma viņiem sarīkot smalku balli viesnīcas
«Latvija» jumta stāvā. Viss visaugstākajā līmenī! Bet rezultāts –
strādnieki ieradās un jutās vairāk nekā neveikli. Viņi nezināja, kā
tādā vidē uzvesties, kas ir atļauts, kas nav. Un tad vēl galds – ej
nu sazini, kas no tām delikatesēm ēdamas un kas – tikai dekorācija.
Nauda iztērēta, bet apmierināts nav ne viens, ne otrs. Tāpēc es
ieteiktu ņemt vērā un uzklausīt speciālistu viedokli, lai nenošautu
greizi. Svētku rīkotājs sliktu neieteiks – mums jau galvenais ir ne
tikai nopelnīt, bet arī sajust, ka pasākuma dalībnieki mājās dodas
apmierināti,» saka I.Vidiņš.
Arī R.Luka-Indāns atzīst, ka biežākā kļūda varētu būt vēlme pēc
pārāk smalkiem svētkiem. «Jā, varbūt uzņēmējam tā ir ikdiena, bet
tam vienkāršajam darbiniekam tas var izrādīties pat pietiekams
iemesls, lai no šāda pasākuma vispār atteiktos. Viens piemērs –
uzņēmējs nolemj sarīkot saviem darbiniekiem īstu Ziemassvētku balli
vakartērpos pilī. Kaut kas nebijis, grandiozs, īsti svētki! Pirmajā
brīdī tiešām varbūt tās nianses nemaz nepamana, bet, ja tā padomā,
cik no šiem darbiniekiem mājās skapī ir grezna vakarkleita vai
smokings? Tātad jāpērk! Cik tas maksā? Vai ar darbinieka mēnešalgu
tam vispār pietiek? Un tad cilvēks sāk domāt, vai iet uz to
pasākumu. Labi gribēti svētki tā var kļūt tikai par apgrūtinājumu
darbiniekiem,» piebilst R.Luka-Indāns.
Ir arī sīkumi, kas nepārdomāti var izrādīties liktenīgi. «Atceros,
ka reiz kāds uzņēmējs pa visu varu gribēja, lai svētki naktī
pulksten trijos noslēgtos ar salūtu. Visādi centos viņu atrunāt.
Kāda gan jēga uguņošanai pulksten trijos naktī, kad daļa cilvēku
jau būs sasvinējušies vai devušies pie miera?! Tad jau labāk no šīs
idejas atteikties,» saka I.Vidiņš.

Pirts, mūzika
un vakara vadītājs
I.Vidiņš neslēpj, ka Jelgavas pusē reti kurš uzņēmējs savam
kolektīvam var atļauties sarīkot īpaši grandiozus svētkus – tā
vietā ierastākais risinājums ir noīrēta pirts, mūzika un vakara
vadītājs. Taču arī tas nemaz neesot tik vienkārši – mūsu pusē visai
trūcīgs joprojām esot norises vietu piedāvājums. «Tādu labu telpu
reāli trūkst,» neslēpj I.Vidiņš.
R.Luka-Indāns papildina, ka telpas jau it kā būtu, taču trūkst
oriģinalitātes. «Kas mums notiek – viena pēc otras sablieztas
neskaitāmas pirtis, taču tās pat grūti atšķirt! Visas vienādas
guļbūves, ar bēšām flīzēm, reģipša numuriņiem un tā tālāk… Tu
vienu gadu uz tādu aizbrauc, nākamo, līdz saproti, ka patiesībā
vietu jau var nemainīt, vienalga atšķirību nejūt. Es nesaprotu,
kāpēc šī biznesa attīstītāji nespēj piedomāt un radīt kaut ko
atšķirīgu. Pieprasījums noteikti būtu. Tiesa, šis tas jau parādās.
Piemēram, Rīgā pārveidota bijusī katlumāja – apkārt kārtīga
industriālā zona, bet pa vidu – forša vieta atpūtai. Taču te arī
jāskatās, ne katram to ieteiksi. Padomājiet, kas būtu, ja uz to
aizvestu kādu šūšanas uzņēmumu – viņi jau tā ikdienā angārā strādā,
bet viņus vēl uz svētkiem tādā «iešķūrē»,» piebilst
R.Luka-Indāns.

Vai latvieši prot svinēt?
Bez lielas vilcināšanās kā R.Luka-Indāns, tā I.Vidiņš saka:
«Latvieši prot svinēt!» Mazliet iekustini, un viss aiziet. Protams,
esot gadījumi, kad publika kūtrāka vai vispār kopā saaicināti
cilvēki, kas pārstāv dažādus slāņus, dažādas «frontes». Lūk, tad
gan esot grūtāk, bet kopumā latvieši tomēr protot atpūsties,
priecāties.
Jautāti, cik liela loma šādās «priecāšanās» ir alkoholam, I.Vidiņš
saka: «Galvenais ir situāciju kontrolēt. Tas vienmēr ar uzņēmuma
vadību tiek pārrunāts – viņi jau zina, kuram var kāja paslīdēt, tad
nu mūsu uzdevums ir pieskatīt. Protams, tā neuzkrītoši…»
«Es ieteiktu lielākos pasākumos tomēr tikai daļu alkohola dot par
brīvu, pārējais – bārā par maksu. Citādi, ja viss ir par brīvu,
cilvēks var sākt izjust eiforiju un zaudēt mēra sajūtu,» tā
R.Luka-Indāns.
Tomēr I.Vidiņš uzskata, ka pilnīgi aizliegt alkohola lietošanu arī
ir neprāts. «Bija viens pasākums, kur organizatori nolēma no
alkohola atteikties, bet vakara gaitā visi pazuda pa krūmiem –
nebija vēl pusnakts, kad lielākā daļa tiešām bija tādā reibumā,
kādā nebūtu, ja alkohols vienkārši stāvētu uz galda…»
Visa dzīve vienos priekos?
«Tas ir maldīgs priekšstats. Pasākumu organizatoru ikdiena
patiesībā ir ļoti nogurdinoša. Ne velti zinu vakaru vadītājus, kas
gadu strādā un tad gadu ņem pauzīti. Tas no cilvēka prasa ļoti
daudz, burtiski iztukšo, tāpēc, ja gribi būt līmenī,
nenotrulināties, tad atslodze ir pat nepieciešama. Cilvēks jau
nevar visu laiku izklaidēt citus – viņam ir arī savas emocijas,
vajadzības,» saka I.Vidiņš.
Savukārt R.Luka-Indāns neslēpj, ka pasākumu gatavošana arī ir viens
pamatīgs un darbietilpīgs process. «Cilvēki jau redz to fasādi –
labu izklaides pasākumu, svētkus līdz rīta gaismai, mūziku, dejas,
bet mēs jau nedejojam, neizklaidējamies, mēs strādājam. Visu
atrast, piemeklēt, lai klients apmierināts, saklāt, izdekorēt,
novadīt… Un tad, kad visi jau dodas pie miera, mēs turpinām:
galdi jānovāc, telpas jāatbrīvo – tā līdz rīta gaismai. Nav
brīnums, ja kāds aizmieg stāvus,» smaidot saka R.Luka-Indāns.
Taču tā ir pasākumu rīkotāju joma, viņiem patīk tas, ko dara, un
nav pat nepieciešams, lai citi ielūkotos aizkulisēs. Tomēr ir
nianses, ko derētu zināt arī plašākam lokam. R.Luka-Indāns spriež,
ka birokrātija nu jau pārmēru ienāk lielāko pasākumu organizēšanā.
«Tagad vai katrs uzņēmējs rīko konkursu, lai atrastu labāko
organizētāju. Tas, protams, nav nekas slikts, taču diezin vai
daudzi aizdomājas, kā tas praktiski notiek. Nu, piemēram, uzņēmējs
izsludina konkursu un liek katram pretendentam iesūtīt trīs vakara
scenārijus. Tad padomājiet – piesakās 28 vakara rīkotāji, katram no
tiem ir trīs scenāriji, tātad kopā jau gandrīz 90… Un aiz katra
scenārija ir rezervētas telpas, ēdinātāji, vakara vadītāji, jo tu
nevari piedāvāt uzņēmējam to, par ko nezini, vai varēsi dabūt –
visam jābūt rezervētam. Un tātad, ja kāds cits šajā brīdī meklē
sava pasākuma norisei telpas, ēdinātāju vai vakara vadītāju,
apmēram 90 varianti būs aizņemti, lai gan patiesībā uzvarēs tikai
viens, bet visi pārējie pa to laiku būs spiesti atteikt citiem
klientiem…»