«Šobrīd mēs piedzīvojam kaut ko līdzīgu tam laikam, kad sāka dibināties pirmās nevalstiskās organizācijas (NVO) – cilvēku interese par NVO pēdējā laikā strauji pieaug, viņi gatavi dibināt jaunas organizācijas, meklē iespējas. Tikai šodien tas notiek jau daudz augstākā kvalitātē. Kas ir iemesls? Krīze! Cilvēkiem ir vairāk brīva laika, bet nav zudusi vēlme darboties, un sabiedriska organizācija tam ir labs risinājums,» spriež Zemgales NVO centra valdes priekšsēdētājs Uldis Dūmiņš.
Kristīne Langenfelde
«Iespējas ir – tās tikai jāizmanto,» pārliecināts U.Dūmiņš. Šobrīd vislielāko aktivitāti centrs izjūt no jauniešiem, kuri vēlas doties darbā uz kādu Eiropas valsti, tāpat pēdējā laikā lielāku iniciatīvu izrāda skolotāji, kuri gatavi veidot organizācijas, kas dotu iespēju jauniešiem iesaistīties starptautiskos projektos, realizējot neformālo izglītību. Neatpaliek arī pensionāri, kas uzsākuši apgūt Eiropas finansētos projektus. Taču tajā pašā laikā U.Dūmiņš ieskicē arī vairākus bieži vien pašu radītus šķēršļus, kas pagaidām vēl neļauj organizācijām gūt visu to atbalstu, ko tās spētu.
Jūs sakāt, ka brīvprātīgo darbs šobrīd ir pieprasītākais. Ar ko īsti atšķiras brīvprātīgais, kurš dodas strādāt uz ārzemēm, no cilvēka, kurš bez jebkāda projekta brauc peļņā, piemēram, uz Īriju? Ja mēs skatāmies tā vienkāršoti, tad, protams, kā viens, tā otrs dodas strādāt uz ārzemēm, uz laiku pamet Latviju. Bet būtība tomēr ir cita – brīvprātīgais ir sociāli aktīvs cilvēks, kurš vērsts uz labdarību. Manuprāt, Latvijā jēdziens «brīvprātīgais» netiek pienācīgi novērtēts, bet, piemēram, citās Eiropas valstīs jau viens ieraksts CV par to, ka persona darbojusies kā brīvprātīgā, ir būtisks pluss. Ko cilvēks no peļņas darba ārzemēs atved uz Latviju? Nopelnīto naudu, ar ko nomaksāt kredītus. Bet brīvprātīgais atgriežas ar jaunu pieredzi, zināšanām, ko viņš izmanto, lai attīstītos mūsu valstī. Un tā tas tiešām notiek, jo visi, kas līdz šim ar mūsu starpniecību devušies brīvprātīgo darbā, atgriezušies Latvijā. Kāds uzsācis savu biznesu, kāds strādā kā individuālais komersants, cits iekļaujas sociālajos dienestos, kur arī lieti noder viņa iegūtās prasmes. Es varu droši apgalvot, ka brīvprātīgā darbs noteikti ir nopietns solis karjeras izaugsmē. Piemēram, meitene no Francijas, kas pirms pāris gadiem strādāja Jelgavā kā brīvprātīgā, šobrīd ir pieņemta darbā Eiropas Komisijā – tas apliecina, ka Eiropā šādu pieredzi novērtē.
Tomēr gluži par brīvprātīgu darbu to nosaukt nevar… Arī taisnība, jo patiesībā cilvēks, kurš dodas strādāt kā brīvprātīgais, saņem finansējumu. Pirms pieciem gadiem mums pat ir bijuši tādi paradoksi, ka jaunietis, kurš atbrauc strādāt pie mums uz Jelgavu, ir vislabāk atalgotais darbinieks visā NVO. Kāpēc? Viņš saņem, piemēram, ap 300 latu, kas pilnībā nodrošina ēdināšanas izdevumus un visu ikdienai nepieciešamo, tāpat viņam tiek īrēts dzīvoklis vai istaba. Vēl cilvēks saņem bezmaksas valodas kursus gan pirms braukšanas savās mājās, gan arī valstī, kur ierodas strādāt. Un būtībā viņam jārēķinās ar izdevumiem, kas līdzvērtīgi nullei. Tieši tāpat ir ar jelgavniekiem, kas dodas brīvprātīgajā darbā uz kādu citu valsti – arī viņiem viss tiek apmaksāts.
Varbūt tieši tāpēc interese par šo iespēju patlaban ir tik liela? Tas noteikti varētu būt viens no iemesliem. Taču es tajā nesaskatu neko sliktu. Jā, mums ir krīze, jā, jauniešiem pēc skolas beigšanas tagad darbu atrast grūti, bet varbūt tieši tāpēc šī ir iespēja, kas ļauj uz laiku izrauties, iegūt jaunas prasmes un tad, kad krīze jau būs aiz muguras, atgriezties Latvijā un savas zināšanas likt lietā. Tomēr es gribu uzsvērt, ka šāda migrācija – vēlme pastrādāt citā valstī – šobrīd nav tikai mūsu valsts iezīme. Patiesībā migrē visa Eiropa – tie paši vācieši ir ļoti aktīvi un labprāt izmanto iespēju pastrādāt citur, iepazīt citu kultūru, valodas. Kādi ir tie soļi, kas jāsper jaunietim, kurš vēlas izmēģināt savus spēkus brīvprātīgo darbā? Pamatinformāciju iespējams iegūt mūsu mājas lapā www.zemgalei.lv, sadaļā jauniešiem, kur apkopoti desmit soļi, kas jāzina, pirms doties brīvprātīgo darbā. Tāpat mums ir ļoti plaša datu bāze ar organizācijām, kas piedāvā brīvprātīgo darbu visā pasaulē. Tomēr galvenā problēma ir atrast sadarbības partneri, kas būtu gatavs jaunieti uzņemt. Un tas jau ir katra paša rokās – iespēju var izmantot jaunieši vecumā no 18 līdz 30 gadiem. Viņiem netiek prasīta nekāda pieredze, valodas zināšanas – visu izšķir motivācija, spēja pierādīt, ka patiesi esi gatavs strādāt kā brīvprātīgais. Un, ja cilvēks to spēj, arī šo šķērsli var pārvarēt.
Bet NVO nav tikai jaunieši. Tieši tā. Mums nereti pārmet, ka jauniešiem ir daudzveidīgas iespējas, bet ko darīt pieaugušajiem? Tomēr es tam īsti nepiekrītu – iespējas ir arī pieaugušajiem. Piemēram, plānojam uzsākt projektu, kas nākamgad NVO līderiem paredz piedalīties pieredzes apmaiņā Ziemeļīrijas un Itālijas sabiedriskajās organizācijās. Dosim iespēju aktīvākajiem organizāciju pārstāvjiem veselu mēnesi gūt pieredzi un mācīties valodu abās minētajās valstīs, un arī šajā gadījumā viss būs apmaksāts. Šo iespēju varēs izmantot ne tikai NVO līderi, bet arī bezdarbnieki, kuri savu nākotni saista ar kādu nevalstisko organizāciju. Tāpat joprojām var pieteikties Akadēmisko programmu aģentūras izsludinātajā Grundtvig programmā «Darbnīcas», kur ikviens var iesaistīties kādā no ES valstu rīkotajām darbnīcām un nedēļu piedalīties apmācībās atbilstoši savām interesēm. Arī te visas izmaksas tiek segtas no projekta līdzekļiem. Un šādu «darbnīcu» piedāvājums visā Eiropā ir pieejams uz 300 lappusēm – atliek vien izvēlēties sev piemērotāko. Piemēram, nesen no Polijas radošās darbnīcas atgriezās mūsu Pensionāru biedrība. Pēc šīs kopīgās darbošanās viņiem jau top starptautisks projekts «Kultūras tilti», kurā viņi cieši sastrādāsies ar vairāku citu Eiropas valstu pensionāriem. Šis projekts skaidri pierādīja, ka mūsu pensionāri aktivitātes ziņā neatpaliek no citiem eiropiešiem. Es vispār gribu uzsvērt, ka mūsu Pensionāru biedrība šobrīd ir uzņēmusi ļoti labu kursu un strauji attīstās. Kā ir ar citām Jelgavas sabiedriskajām organizācijām, vai arī to darbībā vērojama attīstība? Noteikti. It sevišķi jau ilggadējās organizācijās – tās kļūst arvien spēcīgākas. Ja mūsu lielākajos pasākumos, kas ir Informācijas dienas divreiz gadā, kā arī regulārie semināri un apmācības, piedalās vidēji 60 aktīvas organizācijas, manuprāt, tas ir ļoti labs rādītājs. Jelgavā ir ap 80 šādu aktīvu sabiedrisko organizāciju, un tas liecina par vēlmi augt un nostiprināt prasmes.
Tomēr kopējais organizāciju skaits ir krietni lielāks. Jā, Jelgavā reģistrētas ap 300 organizācijas. Un te es saskatu būtiskāko klupšanas akmeni. Var jau būt – tā ir latviešu īpatnība, ka mums gribas būt savrupiem, katram kaut ko savu, bet sabiedriskajā sektorā tas nestrādā. Organizācijas joprojām nav iemācījušās sadarboties, veidot partnerību. Taču tieši tas ļautu tām apgūt lielākus līdzekļus, startēt nopietnākos projektos. Tagad nereti dzirdam, ka viens vai otrs atbalsta fonds, kas piešķir līdzekļus, tiek saukts par korumpētu, jo neatbalsta vienu vai otru projektu. Tā nu gan nav. Iedomājieties, ja, piemēram, Sabiedrības integrācijas fonds saņem milzīgu skaitu projektu pieteikumu un no tās gūzmas ir jāizvēlas labākie, ko atbalstīt, tad nešaubīgi priekšroka tiek dota lielākiem projektiem, kas aptver vairāk cilvēku, plašāku reģionu. Es nesaku, ka organizācijām būtu jāapvienojas, bet tās varētu vismaz veidot partnerību, projektos startēt kopā. Mēs to lieliski izjūtam Zemgales NVO centrā. Piemēram, pirms pāris gadiem, startējot Norvēģijas finanšu instrumenta projektā, guvām atbalstu 56 000 eiro apmērā savu administratīvo izmaksu segšanai trīs gadu garumā. Ja mēs nebūtu Zemgales organizācija, kas apvieno piecus rajonus, un projektā nebūtu iekļauts Jēkabpils NVO centrs, noteikti atbalstu nesaņemtu. Un tāpat ir ar katru sabiedrisko organizāciju. Kāpēc šobrīd Eiropas projektu finansējuma galvenā daļa tiek sadalīta starp vecajām dalībvalstīm? Vai tāpēc, ka viņi ir gudrāki? Nē! Mēs arī esam pietiekami zinoši. It sevišķi šobrīd, kad organizācijās gatavi iesaistīties ļoti daudz augsti kvalificēto speciālistu, kas līdz šim strādājuši valsts un pašvaldības iestādēs, bet līdz ar optimizāciju zaudējuši darbu. Viņu zināšanas tagad daudzviet ir papildu ieguvums. Vienkārši mēs bieži vien baidāmies spert nākamo soli, un šajā gadījumā liels solis jau būtu spēja sadarboties savā starpā. Un tad mēs ātri saprastu, ka arī šī projektu nauda mums ir paņemama.
Cik liela loma, atbalstot sabiedriskās organizācijas, būtu jāieņem pašvaldībai? Ja runājam par Jelgavu, tad es teiktu, ka tas būtu jādara līdzšinējā apmērā. Pozitīvākais mūsu pilsētā ir pašvaldības rīkotais atklātais projektu konkurss sabiedriskajām organizācijām. Es uzskatu, ka tas ir viens no labākajiem piemēriem visā valstī. Citviet vai nu šāda atbalsta nav vispār, vai tas notiek pilnīgi nepārskatāmi – kāds palūdza, kādam iedeva, bet kāpēc? Kritēriju nav. Tāpēc uzskatu, ka šajā ziņā Jelgavā viss ir kārtībā. Savukārt tas, ko no pašvaldības puses vēl varētu vēlēties, ir līdzfinansējums tiešām lielu Eiropas projektu realizēšanai. Ja tie ir vairāki desmiti tūkstoši latu, ko viena organizācija piesaista projektos, līdz ar to nodrošina arī darbu jelgavniekiem kaut vai uz projekta laiku, tad būtu patīkami redzēt, ka pašvaldība gatava to līdzfinansēt. Tas noteikti ir jautājums, kas vēl pārrunājams, taču katrā ziņā sapratni no pašvaldības esam saņēmuši, taču tai būtu nepieciešams veikt konkrētus pasākumus un izstrādāt skaidri noteiktus kritērijus to organizāciju atbalstam, kuras spēj nodrošināt darba vietas un piesaista finansējumu pilsētai.
26.9 °C,
3.8 m/s,
76 % 
26.9 °C,
3.8 m/s,
76 %