22.8 °C, 1.3 m/s, 61.4 %

Pilsētā

Sākumlapa Portāla “Jelgavas Vēstnesis” arhīvsPilsētā«Lai paņemtu Eiropas naudu, NVO jāiemācās sadarboties»
«Lai paņemtu Eiropas naudu, NVO jāiemācās sadarboties»
28/11/2009

«Šobrīd mēs piedzīvojam kaut ko līdzīgu tam laikam, kad sāka dibināties pirmās nevalstiskās organizācijas (NVO) – cilvēku interese par NVO pēdējā laikā strauji pieaug, viņi gatavi dibināt jaunas organizācijas, meklē iespējas. Tikai šodien tas notiek jau daudz augstākā kvalitātē. Kas ir iemesls? Krīze! Cilvēkiem ir vairāk brīva laika, bet nav zudusi vēlme darboties, un sabiedriska organizācija tam ir labs risinājums,» spriež Zemgales NVO centra valdes priekšsēdētājs Uldis Dūmiņš.

Kristīne Langenfelde

«Šobrīd mēs piedzīvojam kaut ko līdzīgu tam laikam, kad
sāka dibināties pirmās nevalstiskās organizācijas (NVO) – cilvēku
interese par NVO pēdējā laikā strauji pieaug, viņi gatavi dibināt
jaunas organizācijas, meklē iespējas. Tikai šodien tas notiek jau
daudz augstākā kvalitātē. Kas ir iemesls? Krīze! Cilvēkiem ir
vairāk brīva laika, bet nav zudusi vēlme darboties, un sabiedriska
organizācija tam ir labs risinājums,» spriež Zemgales NVO centra
valdes priekšsēdētājs Uldis Dūmiņš.

«Iespējas ir – tās tikai jāizmanto,» pārliecināts U.Dūmiņš. Šobrīd
vislielāko aktivitāti centrs izjūt no jauniešiem, kuri vēlas doties
darbā uz kādu Eiropas valsti, tāpat pēdējā laikā lielāku iniciatīvu
izrāda skolotāji, kuri gatavi veidot organizācijas, kas dotu
iespēju jauniešiem iesaistīties starptautiskos projektos,
realizējot neformālo izglītību. Neatpaliek arī pensionāri, kas
uzsākuši apgūt Eiropas finansētos projektus. Taču tajā pašā laikā
U.Dūmiņš ieskicē arī vairākus bieži vien pašu radītus šķēršļus, kas
pagaidām vēl neļauj organizācijām gūt visu to atbalstu, ko tās
spētu.

Jūs sakāt, ka brīvprātīgo darbs šobrīd ir pieprasītākais.
Ar ko īsti atšķiras brīvprātīgais, kurš dodas strādāt uz ārzemēm,
no cilvēka, kurš bez jebkāda projekta brauc peļņā, piemēram, uz
Īriju?

Ja mēs skatāmies tā vienkāršoti, tad, protams, kā viens, tā otrs
dodas strādāt uz ārzemēm, uz laiku pamet Latviju. Bet būtība tomēr
ir cita – brīvprātīgais ir sociāli aktīvs cilvēks, kurš vērsts uz
labdarību. Manuprāt, Latvijā jēdziens «brīvprātīgais» netiek
pienācīgi novērtēts, bet, piemēram, citās Eiropas valstīs jau viens
ieraksts CV par to, ka persona darbojusies kā brīvprātīgā, ir
būtisks pluss. Ko cilvēks no peļņas darba ārzemēs atved uz Latviju?
Nopelnīto naudu, ar ko nomaksāt kredītus. Bet brīvprātīgais
atgriežas ar jaunu pieredzi, zināšanām, ko viņš izmanto, lai
attīstītos mūsu valstī. Un tā tas tiešām notiek, jo visi, kas līdz
šim ar mūsu starpniecību devušies brīvprātīgo darbā, atgriezušies
Latvijā. Kāds uzsācis savu biznesu, kāds strādā kā individuālais
komersants, cits iekļaujas sociālajos dienestos, kur arī lieti
noder viņa iegūtās prasmes. Es varu droši apgalvot, ka brīvprātīgā
darbs noteikti ir nopietns solis karjeras izaugsmē. Piemēram,
meitene no Francijas, kas pirms pāris gadiem strādāja Jelgavā kā
brīvprātīgā, šobrīd ir pieņemta darbā Eiropas Komisijā – tas
apliecina, ka Eiropā šādu pieredzi novērtē.

Tomēr gluži par brīvprātīgu darbu to nosaukt
nevar…

Arī taisnība, jo patiesībā cilvēks, kurš dodas strādāt kā
brīvprātīgais, saņem finansējumu. Pirms pieciem gadiem mums pat ir
bijuši tādi paradoksi, ka jaunietis, kurš atbrauc strādāt pie mums
uz Jelgavu, ir vislabāk atalgotais darbinieks visā NVO. Kāpēc? Viņš
saņem, piemēram, ap 300 latu, kas pilnībā nodrošina ēdināšanas
izdevumus un visu ikdienai nepieciešamo, tāpat viņam tiek īrēts
dzīvoklis vai istaba. Vēl cilvēks saņem bezmaksas valodas kursus
gan pirms braukšanas savās mājās, gan arī valstī, kur ierodas
strādāt. Un būtībā viņam jārēķinās ar izdevumiem, kas līdzvērtīgi
nullei. Tieši tāpat ir ar jelgavniekiem, kas dodas brīvprātīgajā
darbā uz kādu citu valsti – arī viņiem viss tiek apmaksāts.

Varbūt tieši tāpēc interese par šo iespēju patlaban ir tik
liela?

Tas noteikti varētu būt viens no iemesliem. Taču es tajā nesaskatu
neko sliktu. Jā, mums ir krīze, jā, jauniešiem pēc skolas beigšanas
tagad darbu atrast grūti, bet varbūt tieši tāpēc šī ir iespēja, kas
ļauj uz laiku izrauties, iegūt jaunas prasmes un tad, kad krīze jau
būs aiz muguras, atgriezties Latvijā un savas zināšanas likt lietā.
Tomēr es gribu uzsvērt, ka šāda migrācija – vēlme pastrādāt citā
valstī – šobrīd nav tikai mūsu valsts iezīme. Patiesībā migrē visa
Eiropa – tie paši vācieši ir ļoti aktīvi un labprāt izmanto iespēju
pastrādāt citur, iepazīt citu kultūru, valodas.

Kādi ir tie soļi, kas jāsper jaunietim, kurš vēlas izmēģināt savus
spēkus brīvprātīgo darbā?

Pamatinformāciju iespējams iegūt mūsu mājas lapā www.zemgalei.lv,
sadaļā jauniešiem, kur apkopoti desmit soļi, kas jāzina, pirms
doties brīvprātīgo darbā. Tāpat mums ir ļoti plaša datu bāze ar
organizācijām, kas piedāvā brīvprātīgo darbu visā pasaulē. Tomēr
galvenā problēma ir atrast sadarbības partneri, kas būtu gatavs
jaunieti uzņemt. Un tas jau ir katra paša rokās – iespēju var
izmantot jaunieši vecumā no 18 līdz 30 gadiem. Viņiem netiek
prasīta nekāda pieredze, valodas zināšanas – visu izšķir
motivācija, spēja pierādīt, ka patiesi esi gatavs strādāt kā
brīvprātīgais. Un, ja cilvēks to spēj, arī šo šķērsli var
pārvarēt.

Bet NVO nav tikai jaunieši.
Tieši tā. Mums nereti pārmet, ka jauniešiem ir daudzveidīgas
iespējas, bet ko darīt pieaugušajiem? Tomēr es tam īsti nepiekrītu
– iespējas ir arī pieaugušajiem. Piemēram, plānojam uzsākt
projektu, kas nākamgad NVO līderiem paredz piedalīties pieredzes
apmaiņā Ziemeļīrijas un Itālijas sabiedriskajās organizācijās.
Dosim iespēju aktīvākajiem organizāciju pārstāvjiem veselu mēnesi
gūt pieredzi un mācīties valodu abās minētajās valstīs, un arī šajā
gadījumā viss būs apmaksāts. Šo iespēju varēs izmantot ne tikai NVO
līderi, bet arī bezdarbnieki, kuri savu nākotni saista ar kādu
nevalstisko organizāciju.
Tāpat joprojām var pieteikties Akadēmisko programmu aģentūras
izsludinātajā Grundtvig programmā «Darbnīcas», kur ikviens var
iesaistīties kādā no ES valstu rīkotajām darbnīcām un nedēļu
piedalīties apmācībās atbilstoši savām interesēm. Arī te visas
izmaksas tiek segtas no projekta līdzekļiem. Un šādu «darbnīcu»
piedāvājums visā Eiropā ir pieejams uz 300 lappusēm – atliek vien
izvēlēties sev piemērotāko. Piemēram, nesen no Polijas radošās
darbnīcas atgriezās mūsu Pensionāru biedrība. Pēc šīs kopīgās
darbošanās viņiem jau top starptautisks projekts «Kultūras tilti»,
kurā viņi cieši sastrādāsies ar vairāku citu Eiropas valstu
pensionāriem. Šis projekts skaidri pierādīja, ka mūsu pensionāri
aktivitātes ziņā neatpaliek no citiem eiropiešiem. Es vispār gribu
uzsvērt, ka mūsu Pensionāru biedrība šobrīd ir uzņēmusi ļoti labu
kursu un strauji attīstās.

Kā ir ar citām Jelgavas sabiedriskajām organizācijām, vai arī to
darbībā vērojama attīstība?

Noteikti. It sevišķi jau ilggadējās organizācijās – tās kļūst
arvien spēcīgākas. Ja mūsu lielākajos pasākumos, kas ir
Informācijas dienas divreiz gadā, kā arī regulārie semināri un
apmācības, piedalās vidēji 60 aktīvas organizācijas, manuprāt, tas
ir ļoti labs rādītājs. Jelgavā ir ap 80 šādu aktīvu sabiedrisko
organizāciju, un tas liecina par vēlmi augt un nostiprināt
prasmes.

Tomēr kopējais organizāciju skaits ir krietni
lielāks.

Jā, Jelgavā reģistrētas ap 300 organizācijas. Un te es saskatu
būtiskāko klupšanas akmeni. Var jau būt – tā ir latviešu īpatnība,
ka mums gribas būt savrupiem, katram kaut ko savu, bet
sabiedriskajā sektorā tas nestrādā. Organizācijas joprojām nav
iemācījušās sadarboties, veidot partnerību. Taču tieši tas ļautu
tām apgūt lielākus līdzekļus, startēt nopietnākos projektos. Tagad
nereti dzirdam, ka viens vai otrs atbalsta fonds, kas piešķir
līdzekļus, tiek saukts par korumpētu, jo neatbalsta vienu vai otru
projektu. Tā nu gan nav. Iedomājieties, ja, piemēram, Sabiedrības
integrācijas fonds saņem milzīgu skaitu projektu pieteikumu un no
tās gūzmas ir jāizvēlas labākie, ko atbalstīt, tad nešaubīgi
priekšroka tiek dota lielākiem projektiem, kas aptver vairāk
cilvēku, plašāku reģionu. Es nesaku, ka organizācijām būtu
jāapvienojas, bet tās varētu vismaz veidot partnerību, projektos
startēt kopā. Mēs to lieliski izjūtam Zemgales NVO centrā.
Piemēram, pirms pāris gadiem, startējot Norvēģijas finanšu
instrumenta projektā, guvām atbalstu 56 000 eiro apmērā savu
administratīvo izmaksu segšanai trīs gadu garumā. Ja mēs nebūtu
Zemgales organizācija, kas apvieno piecus rajonus, un projektā
nebūtu iekļauts Jēkabpils NVO centrs, noteikti atbalstu nesaņemtu.
Un tāpat ir ar katru sabiedrisko organizāciju. Kāpēc šobrīd Eiropas
projektu finansējuma galvenā daļa tiek sadalīta starp vecajām
dalībvalstīm? Vai tāpēc, ka viņi ir gudrāki? Nē! Mēs arī esam
pietiekami zinoši. It sevišķi šobrīd, kad organizācijās gatavi
iesaistīties ļoti daudz augsti kvalificēto speciālistu, kas līdz
šim strādājuši valsts un pašvaldības iestādēs, bet līdz ar
optimizāciju zaudējuši darbu. Viņu zināšanas tagad daudzviet ir
papildu ieguvums. Vienkārši mēs bieži vien baidāmies spert nākamo
soli, un šajā gadījumā liels solis jau būtu spēja sadarboties savā
starpā. Un tad mēs ātri saprastu, ka arī šī projektu nauda mums ir
paņemama.

Cik liela loma, atbalstot sabiedriskās organizācijas, būtu
jāieņem pašvaldībai?

Ja runājam par Jelgavu, tad es teiktu, ka tas būtu jādara
līdzšinējā apmērā. Pozitīvākais mūsu pilsētā ir pašvaldības
rīkotais atklātais projektu konkurss sabiedriskajām organizācijām.
Es uzskatu, ka tas ir viens no labākajiem piemēriem visā valstī.
Citviet vai nu šāda atbalsta nav vispār, vai tas notiek pilnīgi
nepārskatāmi – kāds palūdza, kādam iedeva, bet kāpēc? Kritēriju
nav. Tāpēc uzskatu, ka šajā ziņā Jelgavā viss ir kārtībā. Savukārt
tas, ko no pašvaldības puses vēl varētu vēlēties, ir
līdzfinansējums tiešām lielu Eiropas projektu realizēšanai. Ja tie
ir vairāki desmiti tūkstoši latu, ko viena organizācija piesaista
projektos, līdz ar to nodrošina arī darbu jelgavniekiem kaut vai uz
projekta laiku, tad būtu patīkami redzēt, ka pašvaldība gatava to
līdzfinansēt. Tas noteikti ir jautājums, kas vēl pārrunājams, taču
katrā ziņā sapratni no pašvaldības esam saņēmuši, taču tai būtu
nepieciešams veikt konkrētus pasākumus un izstrādāt skaidri
noteiktus kritērijus to organizāciju atbalstam, kuras spēj
nodrošināt darba vietas un piesaista finansējumu pilsētai.