25.7 °C, 4.1 m/s, 35.1 %

Kultūra

Lepni un laimīgi, nogurumu aizmirst
10/07/2008

Izdziedājušies un līdz caurumiem izdejotām kurpēm, bet tik un tā laimīgi – tā vienā teikumā savas emocijas Dziesmu un deju svētkos raksturo Jelgavas kolektīvi.

Zane Auziņa

Izdziedājušies un līdz caurumiem izdejotām kurpēm, bet tik
un tā laimīgi – tā vienā teikumā savas emocijas Dziesmu un deju
svētkos raksturo Jelgavas kolektīvi.

Nupat apritējusi nedēļa, kopš daudzi jelgavnieki par savu šā brīža
dzīves jeb, pareizāk sakot, nakšņošanas vietu var dēvēt Rīgas 86.
vidusskolu, bet par ikdienas galveno nodarbošanos – dziedāšanu un
dejošanu nebeidzamos mēģinājumos un koncertos pēc tiem. Pirmdien
«Jelgavas Vēstnesis» viesojās pie mūsu kolektīviem, lai klātienē
izzinātu, kādas emocijas, pārdzīvojumus un sajūtas viņos rosina šā
gada lielākie svētki.

Konkursu rezultāti ļauj
būt lepniem
Kopumā no Jelgavas XXIV Vispārējos latviešu Dziesmu un XIV Deju
svētkos piedalās 32 pašdarbības kolektīvi ar 1088 dalībniekiem.
Mūsu kolektīvu sniegums konkursos un koncertos ļauj mums būt ļoti
lepniem. Vispatīkamāko pārsteigumu sagādājis mūsu 4. vidusskolas
meiteņu koris «Spīgo» – koru karos, cīnoties ar labākajiem sieviešu
koriem, mūsu meitenes izcīnīja  1. vietu un skatītāju
simpātiju, bet Līga Celma atzīta par labāko diriģenti. Savukārt
pašvaldības aģentūras «Kultūra» jauktais koris «Zemgale» Aigara
Meri vadībā ieguva Atzinības rakstu.  Vēl pirms tam – 5.
jūlijā – pirmo reizi svētkos notika vokālo ansambļu konkurss, kurā
jaukto vokālo ansambļu grupā mūsu jauktais vokālais ansamblis «Da
Capo» izcīnīja augsto 3. vietu.
«Jelgavas Vēstnesis» meiteņu kori «Spīgo» sastapa pirmdienas
pusdienlaikā tūdaļ pēc pēdējā mēģinājuma pirms konkursa. Līdzīgi kā
pārējiem koriem, arī «Spīgo» meitenēm mēģinājumam Latvijas
Universitātes Aulā, kur jau otrdien risinājās koru kari, bija
atvēlētas vien 15 minūtes. To laikā enerģiskās kora diriģentes
Lienas Celmas un kora mākslinieciskās vadītājas Līgas Celmas vadībā
jelgavnieces pārbaudīja savu skanējumu, «pieslīpēja» vēl pēdējās
dziedājuma detaļas un devās atpakaļ uz Jelgavu. Līdzīgi pārējiem
pilsētas koriem, arī «Spīgo» pēc lielā svētku atklāšanas koncerta
svētdienas vakarā devās uz Jelgavu, bet pagaidu mājvietā – Rīgas
86. vidusskolā – meitenes atgriezīsies šīs nedēļas nogalē, kad
notiks gatavošanās noslēguma koncertam. Gan koristes, gan arī viņu
diriģente atzina, ka pirmās emocijas, kas nāk prātā saistībā ar
Dziesmu svētkiem, ir lepnums. «Mūsu korī līdzās vidusskolniecēm
dzied meitenes no 7. un 8. klases, kas ir ļoti jauns vecums, kad
balsis vēl nav lāgā nostādītas, taču mēs jau cīnāmies koru karu
finālos ar pieredzējušajiem sievu koriem,» tobrīd vēl tikai gaidot
koru karu finālu, sacīja diriģente Liena Celma, bet meitenes, viņai
piekrītot, turpat pie universitātes lielajām durvīm skanīgi
nodziedāja vārdus, ko viņas bija skandējušas arī svētdien Dziesmu
svētku gājiena laikā: «Zemgale! Jelgava! Spīgo! Lai Dzīvo!»

Noguruši,
bet joprojām laimīgi
Nogurušus, bet tik un tā smaidīgus pie starptautiskā izstāžu centra
«Ķīpsala» sastopam arī mūsu deju kolektīvus, kas mēģinājumā
gatavojas Deju svētku koncertuzvedumam «No sirsniņas sirsniņai».
Tajā starp 70 Latvijas deju kolektīviem ir Jelgavas dejotāji no
kolektīviem «Kalve», «Diždancis», «Lielupe» (jaunieši), «Lielupe»
(vidējā paaudze), «Laipa», «Jaunība» un «Vēja zirdziņš». Deju
svētku virsvadītājs nebeidz visus dejotājus tramdīt pa laukumu,
vēlreiz un vēlreiz liekot atkārtot jau vairākas reizes iepriekš
izdejotus elementus, aizvien uzstājīgāk sāk līņāt, bet dejotāji tik
un tā smaida. Līdzīgi koristiem, arī viņi atzīst, ka svētki
noorganizēti augstā līmenī un viss esot lieliski. Bet
pieredzējušākie dalībnieki, kuriem šie ir jau trešie un ceturtie
svētki, vien piebilst, ka tādas slodzes, kā šajā reizē, iepriekš
nav bijis. «Ceļamies pulksten sešos no rīta, tam seko ātras
brokastis, bet jau pēc septiņiem rītā esam autobusos ceļā uz
mēģinājumu. Tā paiet visa diena, bet vakarā ir vai nu koncerts, vai
ģenerālmēģinājums, kas pēc būtības tas pats koncerts vien ir. Ap
pulksten divpadsmitiem vai vieniem naktī atgriežamies savā
naktsmītnē Rīgas 86. vidusskolā, bet no rīta viss sākas no jauna.
Šādā režīmā iepriekš nav sanācis dejot, bet – nekad iepriekš jau
Deju svētkiem arī nav bijuši 60 gadi,» teic deju kolektīva
«Lielupe» (jaunieši) dejotāja Alise Avotiņa.

Satikti arī prusaki
Ilgāk un uzstājīgāk tincināti, dejotāji no visiem kolektīviem
atzīst – ja ļoti gribas atrast ko sliktu, tad to varot izdarīt
jautājumos par ēdināšanu. Skolā, kur jelgavnieki izmitināti,
ēdienam vienkārši neesot garšas. Tiesa, tikt pie tā var salīdzinoši
ātri – rindā jāstāvot vien nepilnas desmit minūtes. Savukārt «Arēnā
«Rīga»», kur iepriekš veselas dienas garumā notikuši mēģinājumi
koncertam «Deju svētkiem – 60» , ēdiens bijis garšīgs, tiesa, daudz
par maz. «Arēnā rindā uz pusdienām stāvējām pusotru divas stundas,
bet, kad tā bija izstāvēta, daudziem nācās secināt, ka ēdiena vairs
nav. Bet citās vietās ir salīdzinoši labi. Turklāt arī skolā, lai
arī mums tur ir ēdiens bez garšas (laimīgs tas, kurš tiek pie
kečupa), ar katru dienu kļūst aizvien labāk. Laikam esam tik ļoti
izbadējušies, ka prasības pēc garšas strauji rūk,» smejot stāsta
Mārtiņš Lavrenovs no «Diždanča».
Tiesa, «Diždancis» ir arī vienīgais no Jelgavas deju kolektīviem,
kam skolā guļvieta jādala ar vietējiem un, šķiet, arī pastāvīgajiem
«iedzīvotājiem» – prusakiem. «Pirmajā un otrajā stāvā skolas klases
lielākoties ir izremontētas un tur, ja iemācies sēdēt uz mazā bērnu
podiņa, viss ir kārtībā, bet trešajā stāvā gan mums nākas rīkot
īstas «tarakānu medības». Pagaidām rekords ir noķerti pieci
tarakāni vienā piegājienā,» stāsta vēl viens «Diždanča» dejotājs
Mārtiņš Ūdris. Taču arī tas esot sīkums, kas garastāvokli ne mirkli
nebojājot. Bet viņa kolēģe dejotāja Ieva Zemīte, kurai šie ir jau
trešie Dziesmu un deju svētki, zina nosaukt arī virkni sīkumu, kas
šajā reizē dalībniekiem krietni atvieglo ikdienu. «Piemēram, visiem
dalībniekiem pēc gājiena uzreiz tika iedota neliela ūdens pudele –
it kā sīkums, bet, saulē izstaigājušies, cilvēki par to bija ļoti
laimīgi. Arī tas, ka policisti un informācijas centra darbinieki
patiesi ir atsaucīgi un ātri palīdz atrisināt katru jautājumu, ir
patīkami,» teic Ieva. 

Caurums kurpēs netraucē
Tam, ka noskaņojums svētkos ir lielisks un nekāds nogurums nespējot
slāpēt emocijas, piekrīt arī Ģirts Freimanis no deju kolektīva
«Kalve», un tas nekas, ka pārtraukumā uz krēsla atpūsties saceltās
kājas ikvienam ļauj redzēt milzīgus apavu zolēs izberztus caurumus
– tā, ka pirksti ārā lien. «Mēs dejojam uz asfalta, un caurumi
kurpēs ir pierasta lieta,» teic Ģirts. Viņam piekrīt arī pārējie
«Kalves» dejotāji, kas par labu noskaņu svētkos nesūdzas. Grūtākais
esot vien piecelties no rīta – to apliecina arī fakts, ka pirmajos
rītos visi vēl modināti ar trompetes skaņām, bet vēlāk vienīgais
patiesi efektīvais paņēmiens esot vienkārša gulētāja gāšana nost no
matrača. «Taču mēs šeit sabraucām dejot un dziedāt, nevis gulēt,
tāpēc viss ir vislabākajā kārtībā,» steidzot uz kārtējo mēģinājumu,
dejotāji modina savus partnerus, kas mirklim miega ļāvās īsajā
pauzītē, guļot uz grīdas. Arī tikko pamodinātie ātri kļūst
smaidīgi, tāpēc dejotprieku apšaubīt nenākas.