17.6 °C, 2.9 m/s, 88.8 %

Kultūra

Sākumlapa Portāla “Jelgavas Vēstnesis” arhīvsKultūraLielā bezdarba dēļ Gruzijā vietējie gatavi vadāt jebkur
Lielā bezdarba dēļ Gruzijā vietējie gatavi vadāt jebkur
08/06/2014

Jelgavnieks Deivids Cjukša, viens no patriotiski «Es mīlu Jelgavu» suvenīru idejas autoriem, maijā izmantoja iespēju doties uz jauniešu projektu Gruzijā. Jelgavnieku kompānija projekta aktivitātēs iesaistījās vien mazliet, bet pārējo laiku veltīja, lai gruzīņu viesmīlību izbaudītu kā īsteni tūristi.

Ligita Vaita

Jelgavnieks Deivids Cjukša, viens no
patriotiski «Es mīlu Jelgavu» suvenīru idejas autoriem, maijā
izmantoja iespēju doties uz jauniešu projektu Gruzijā. Jelgavnieku
kompānija projekta aktivitātēs iesaistījās vien mazliet, bet pārējo
laiku veltīja, lai gruzīņu viesmīlību izbaudītu kā īsteni
tūristi.

 

Viens, divi un braucam uz
Gruziju!

«Viss sākās ar to, ka maijā man parādījās
vairāk brīva laika. Draudzene tviterī ierakstīja, ka ir interesants
projekts Gruzijā, kurā pati ir bijusi un nu tas notiek atkal.
Uzrakstīju un painteresējos. Nakamajā dienā, braucot uz treniņu ar
komandas biedru (Deivids spēlē regbiju), izrādās, ka viņiem abiem
ar sievu Gruzija ir sapņu zeme, un tā nu izdomājām, ka jābrauc,»
visai neplānoto brauciena ieceri izstāsta Deivids.

«Būdami ekonomiski domājoši, meklējām
izdevīgāko veidu nokļūšanai turp. Lidojām no Viļņas ar «Wizzair»
līdz Kutaisi. Apmēram divu stundu lidojums,» norāda Deivids. Galā
viņus sagaidījis vietējais, kuru paši iesaukuši par «džigitu».
«Vēlāk no vietējiem uzzinājām, ka valstī ir 70-80 procentu
bezdarbs, tāpēc nebija problēmu sarunāt, ka viņš mūs nogādāja arī
līdz viesnīcai,» tā jelgavnieks, piebilstot, ka viesnīca atradās
aptuveni 100 km attālumā no lidostas, ciematā Kobuleti – tieši pie
Melnās jūras.

 

Gājēju pārējas uz ceļa ir tikai
«dekorācija»

Slavenā gruzīnu auto vadīšanas māksla
izbaudīta jau pa ceļam uz viesnīcu. «Par auto vadīšanas kultūru
Gruzijā varētu vispār veselu rokasgrāmatu sarakstīt. Visi ir
jāapdzen, jābrauc ātri, priekšroka ir tam, kurš pārliecinātāks.
Gājējiem jābūt ļoti uzmanīgiem, jo gājēju pārejas ir tikai ceļa
«dekorācija»,» smejas Deivids.

«Mums ļoti patika sabiedriskā transporta un
takšu pieejamība, elsastība un cenas. Labs piemērs bija, kad
vēlējāmies no Botāniskā dārza nokļūt atpakaļ viesnīcā. No turienes
uz Adžārijas galvaspilsētu Batumi iet mikroautobuss. Vēlējāmies
uzzināt, vai ir arī kāds, kas brauc uz musu ciematu. Atbildēja, ka
nē, bet varot «na zakaz» (pēc pasūtījuma – tulk.». Parēķinājām, ka
naudas ziņā sanāk aptuveni tas pats, tāpēc noīrējām sev privāti
mikroautobusu,» tā Deivids. Viņš stāsta, ka salīdzinājumam mikriņš
bijis līdzīgs kā maršrutā Jelgava-Rīga braucošie, tikai, ja maksā,
tad šoferis vedīs, kur vien vajag. «Smieklīgi, ka, lai gan viņš
nebrauca pa savu maršutu, šoferis mums lūdza, vai viņš drīkstot pa
ceļam savākt stopētajus,» atceras jelgavnieks. Viņu kompānijā
Gruzijā pārsvarā pārvietojās ar taksi vai šiem mikriņiem.

«Visas nedēļas laikā centāmies izbaudīt tieši
vietējo kultūru. Ja ēdām, tad vietējos ēdienus. Man garšoja
vietējas khačapuri – maize ar sieru, biezpienu, sviestu un olu,
cepta krāsnī. Ēdieniem viņi daudz pievieno asas garšvielas un
uzturā lieto daudz baltmaizi. Nobaudījām arī izslavētos vīnus un
mājās gatavoto čaču. Mācījāmies arī vietējās dejas,» stādsta
Deivids.

Projekts, kurā Deivids ar kompāniju devās,
bija saistīts ar cilvēktiesību jautājumiem, taču viņi projekta
aktivitātēs iesaistījās vien dažas dienas. «Pirmās dienas pildījām
dažādus uzdevumus un aktivitātes saistībā ar projektu, bet nākamās
dienas jau izmantojām, lai iejustos tūristu lomā,» tā viņš. Arī
slavenā gruzīnu viesmīlība atklājusies pilnā krāšņumā. «Gruzijā, ja
pie tevis nāk ciemiņš, tas nozīmē, ka pie tevis nāk Saule un tas ir
labi. Runājām ar nepazīstamiem cilvēkiem, bet daudzi aicināja nākt
pie sevis ciemos un piedāvāja tēju. Šī viesmīlība ir tik izteikta,
ka dažiem, iespējams, nebūtu naudas maizei, bet mājās viņi vienalga
turēs šokolādi – gadījumam, ja ierodas ciemiņš,» stāsta
Deivids.

 

Batumi – 200 000 iedzīvotāju un
neviena naktskluba

Visinteresantāk bijis tieši Batumi. Tā
oficiāli skaitās autonomās republikas galvaspilsēta ar aptuveni
200 000 iedzīvotaju. «Batumi pavadījām lielāko daļu laika.
Paspējām izbaudīt braucienu ar gaisa tramvaju un skaisto skatu pār
pilsētu un kalniem. Bijām delfinārijā, es personīgi pirmo reizi, un
mums ļoti patika. Izbraucām ar panorāmas ratu. Pilsēta bija tiešām
skaista, īsta kūrortpilsēta, jo visi pārsvarā orientējas uz
tūrismu. Taču mēs gan bijām laikā, kad visi vēl tikai gatavojas
tūrisma sezonas atklāšanai,» teic jaunais uzņēmējs.

Viņu gan pārsteidzis, ka tik lielā pilsētā kā
Batumi nav naktsklubu, tie veroties vaļā tikai vasarā. Vietējie
izklaidējoties, ejot kopā uz kafejnīcu, dzerot alu vai vīnu un
laižoties sarunās. «Interesanta bija arī galda kultūra – galdam ir
vadītājs, parasti vīrietis, kas ir autoritāte kompānijā. Visu laiku
tiek teikti gari tosti, novēlējumi un skaitīti dzejoļi par dzīvi un
mīlestību,» tā Deivids.

Foto: no D.Cjukšas personīgā arhīva