15.8 °C, 1.4 m/s, 84.2 %

Pilsētā

Sākumlapa Portāla “Jelgavas Vēstnesis” arhīvsPilsētā«Lielupe kļūst par lašupi, kur mudž no vēžiem»
«Lielupe kļūst par lašupi, kur mudž no vēžiem»
17/01/2008

Jelgavas pašvaldība pagājušajā gadā negaidīti ieguva Vides ministrijas balvu «Ābols 2007» par ieguldījumu vides infrastruktūras attīstībā un dabas aizsardzībā. Šķiet, šāds tituls pašvaldībai, kas sevi pasludinājusi par ražošanas pilsētu, ir nopietns novērtējums. «Jelgavas Vēstnesis» sarunā ar Jelgavas reģionālās Vides pārvaldes vadītāju Hardiju Verbeli centās izzināt, kā mainās vide pilsētā, kas ir lielākie tās apdraudējumi šobrīd un ar ko visvairāk cīnās pārvaldes speciālisti.

Kristīne Pētersone

Jelgavas pašvaldība pagājušajā gadā negaidīti ieguva Vides
ministrijas balvu «Ābols 2007» par ieguldījumu vides
infrastruktūras attīstībā un dabas aizsardzībā. Šķiet, šāds tituls
pašvaldībai, kas sevi pasludinājusi par ražošanas pilsētu, ir
nopietns novērtējums. «Jelgavas Vēstnesis» sarunā ar Jelgavas
reģionālās Vides pārvaldes vadītāju Hardiju Verbeli centās izzināt,
kā mainās vide pilsētā, kas ir lielākie tās apdraudējumi šobrīd un
ar ko visvairāk cīnās pārvaldes speciālisti.

Izrādās, līdz šim Latvijas lielo pilsētu vidū šo nozīmīgo balvu vai
ik gadu ieguvusi tikai Ventspils pašvaldība. Nu balva nonākusi
Jelgavā.
Ministrija šo balvu pasniedz dažādās nominācijās, un Jelgava to
ieguva republikas pilsētu starpā. Protams, galvenais nopelns tam ir
pagājušā gada sākumā ekspluatācijā nodotās jaunās pilsētas
attīrīšanas iekārtas, kā arī ūdensvada un kanalizācijas lielā
projekta 1. kārtas noslēgums.
Ūdensvada un kanalizācijas rekonstrukcijas projekts gan izraisījis
dažādas emocijas – šķiet, vienai likstai sekojušas nākamās, un
projekta realizācija negāja gluži to gaitu, kā bija cerēts.
Protams, viegli nav gājis, taču ministrija, kas arī uzrauga šo
projektu, nenoliedzami novērtē Jelgavā paveikto. Svarīgi būtu
saprast, ka šis ir pirmais tik grandiozs projekts ūdensvada un
kanalizāciju rekonstrukcijā visā valstī. Viena lieta, ka projekts
pilnībā tiek realizēts par aizņēmuma līdzekļiem – līdz šim Latvijā
šādas prakses nebija. Otra – konkursā par darbu veikšanu uzvarēja
ārzemju kompānija un tikai darbu gaitā atklājās, ka arī Eiropā ne
viss ir tik labi, kā mums vienmēr šķitis. Ģenerāluzņēmējs ne reizi
vien netika galā ar darbiem, tāpēc arī pirmo reizi šādā projektā
tika iekasētas soda naudas par termiņu kavēšanu. Taču nenoliedzami
tā ir bijusi ļoti laba prakse, lai gūtu pieredzi.
Pagājušais gads viennozīmīgi vides speciālistiem atmiņā palicis arī
ar to, ka tika pārtraukts Jelgavas Cukurfabrikas darbs. Līdz šim
gadu no gada Vides pārvaldei cukurfabrika sagādāja ne mazums
raižu.
Lai arī cik nepatīkamas atmiņas mums būtu no cukurfabrikas
pagātnes, tomēr šī uzņēmuma pēdējās vadības izpratne par vides
lietām bija augsta. Mēs uzreiz sākām sarunas par iespēju novērst
notekūdeņu iepludināšanu Liel­upē, kas bija darīts kopš rūpnīcas
atklāšanas 1925. gadā. Uzņēmuma vadība to izprata, tika sperti
pirmie soļi, taču diemžēl to nebija iespējams realizēt uzreiz. Lai
arī process jau bija sācies, 2005. gads nesa nepatīkamus notikumus
– Lielupē masveidā noslāpa zivis, vēži. Tā bija katastrofa.
Būtiskākais tobrīd bija fakts, ka pilsētas attīrīšanas iekārtām
trūka jaudas, lai uzņemtu fabrikas notekūdeņus, tāpat arī fabrika
nespēja tik ātri mainīt notekūdeņu novadīšanu. Tobrīd stāvoklis
bija ļoti smags, bet tika darīts viss, lai tas nākotnē
neatkārtotos. Uzņēmums ieguldīja miljonus, izveidoja savas
priekšattīrīšanas iekārtas, sāka novadīt notekūdeņus pilsētas
attīrīšanas ietaisēs. 2006. gadā jau nebija nekādu problēmu. Bet
tas bija tikai viens gads, un rūpnīcu slēdza, lai gan no vides
viedokļa beidzot viss bija sakārtots tā, lai videi netiktu radīts
kaitējums.
Ne mazums dzirdēti spriedelējumu par to, cik ilgs laiks Lielupei
būs nepieciešams, lai tā pamazām pēc gadiem ilgstošās piesārņošanas
atveseļotos. Kā ir patiesībā?
Es droši varu apgalvot, ka Liel­upe ir fantastiski labā stāvoklī.
Kas par to liecina? Nu kaut vai tas, ka jau trīs gadus tur tiek
ielaisti lašu mazuļi, un makšķernieki jau pat ziņojuši par
gadījumiem, kad kāds lasis arī noķerts. Tāpat arvien biežāk
makšķernieki mūs informē, ka vēžu upē esot pat nejēgā daudz – tie
tā savairojušies, ka izēdot barības vielas zivīm. Tātad, ja Lielupe
kļūst par lašupi, kur turklāt vēl savairojušies vēži, tad nedomāju,
ka ir pamats bažām, ka tajā būtu saglabājies jebkāds piesārņojums.
Arī  ūdens analīzes skaidri norāda, ka tā kvalitāte ir laba un
cilvēkam briesmas nerada. Tas tikai nozīmē, ka pilsēta pilnībā
varētu izmantot tās iespējas, ko sniedz Lielupe – es domāju,
beidzot ierīkot oficiālas peldvietas. Taču, šķiet, pilsēta tam vēl
nav gatava. Neapšaubāmi, lai to izdarītu, jāīsteno virkne
nosacījumu, un šobrīd neviens nav gatavs zem tā parakstīties.
Jūs minējāt par vēžiem. Oficiāli jau vēžus ķert ir aizliegts, taču,
ja sakāt, ka upē viņi savairojušies, vai tas nozīmē, ka varētu
pienākt brīdis, kad tiek ļauts izķert, pieņemsim, kaut kādus vēžu
limitus?
Teorētiski tas ir iespējams, taču ticamāka gan varētu būt versija,
ka vēžus varētu izķert speciālisti, lai pēc tam ielaistu tajās
ūdens tilpnēs, kur to nav. Taču, lai uzsāktu kaut ko tādu, vispirms
jāpārliecinās un jāizpēta, kāda ir patiesā vēžu klātbūtne upē, vai
tās nav tikai atsevišķas vietas, kur tie savairojušies.
Un kā ir ar lašiem – vai to klātbūtne upē ir skaidra?
Jāatzīst gan, ka pagaidām līdzekļu un cilvēkresursu trūkuma dēļ nav
veikti pētījumi par to, cik no ielaistajiem lašu mazuļiem
izdzīvojuši. Lašus rudenī upē ielaiž, pavasarī viņi dodas uz jūru,
bet pēc trim gadiem viņiem atkal jāatgriežas atpakaļ uz nārstu.
Tagad pirmajiem būtu jāatgriežas, tāpēc jācer, ka šogad tiks rasti
resursi, lai izpētītu, cik no viņiem ir atgriezušies.
Šķiet, cukurfabrika bija tāds redzamākais bieds upei līdz šim, bet
no kādiem faktoriem šobrīd vēl būtu jāuzmanās?
Riska faktori vienmēr paliek. Ja runājam par Lielupi, tad noteikti
jāņem vērā, ka tā ir pārrobežu upe. Jau atceramies, kādu Daugavai
postu nodarīja baltkrievi, iepludinot savu piesārņojumu. Arī mēs no
tā nevaram izvairīties, it sevišķi, ja skatāmies Lietuvas virzienā,
tad pierobežā viņi izveidojuši virkni bīstamu uzņēmumu (Mažeiķos,
Akmenē, kā arī lielās cūku fermas pierobežā). Vēl bažas varētu
radīt divi Bauskas uzņēmumi – «Lielzeltiņu» ferma un ābolu
pārstrādes uzņēmums «Rūta M». Taču mūsu pašu pilsētā vismaz
preventīvi viss šķiet kārtībā – nav vairs neviena uzņēmuma, kas upē
iepludinātu neattīrītus ūdeņus.
Bet Jelgava tomēr ir ražošanas pilsēta. Kā ir ar mūsu pašu
uzņēmumiem un vides aizsardzību?
Prasības šādiem uzņēmumiem, uzsākot darbu, ir visai striktas. Tas
arī ir garants, ka videi ļaunums netiks nodarīts. Jāatzīst, ka
šobrīd tāda nopietna apdraudējuma nav. Vienīgi daži uzņēmumi vēl
grēko ar to, ka apkures sistēmās tiek sadedzinātas atstrādātās
eļļas un mazuts ar pārāk augstu sēra saturu, kas ir kategoriski
aizliegts. Taču mēs tam sekojam līdzi un vainīgos
sodām.     
Tad kas pašlaik uztrauc Vides pārvaldi?
Tā aktuālākā lieta ir zemes dzīļu nelegāla iegūšana – mēs ik
palaikam atrodam kādā mežā, privātā zemē izveidotu grants, smilts
vai māla karjeru, kur rakšana notiek nelikumīgi un nemaksājot dabas
resursu nodokli. Protams, ceļu būvniecība šobrīd ir ļoti
pieprasīta, taču tas nenozīmē, ka izejmateriālus drīkst iegūt
nelikumīgi. Turklāt nodoklis šobrīd ir tik smieklīgi mazs – divi
trīs santīmi par kubikmetru –, bet reālā tirgus cena smiltij,
grantij vai mālam ir ap sešiem latiem kubikmetrā, tāpēc šāda
patvaļa  ir neizprotama. Ar to šobrīd nopietni cīnāmies.
Nemaz nebūs ilgi jāgaida, līdz klāt būs pavasaris – cilvēki
priecāsies par saulīti, zaļumu visapkārt, bet vides speciālistiem,
šķiet, parasti pavasaros paveras cita aina.
Jā, tā vien šķiet, ka nebeidzamās nelegālās atkritumu izgāztuves
nekad nebeigsies un mums tā ir viena vienīga cīņa ar vējdzirnavām.
Tur pat nav komentāru – brauc mašīna un vienkārši pa ceļam izgāž
maisu ar atkritumiem vai pat veselu kravu mežā. Cīnies, cīnies, bet
vienu brīdi jau iestājas bezspēcība. Inspektors nevar visur būt
klāt un visu redzēt, pamanīt… Jāatzīst gan, ka iedzīvotāji ir
kļuvuši daudz aktīvāki. Jāsaka liels paldies tiem, kas mūs informē
par šādām nelegālām izdarībām. Tieši pateicoties cilvēku modrībai,
esam atklājuši nevienu vien šādu pārkāpumu.
Kā jums šķiet, vai Cūkmens dod savu artavu cīņā ar tiem, kas var
par cūku pārvērsties?
Man šīs reklāmas patīk. Ceru, ka ilgtermiņā tās dos arī ieguldījumu
– pēc gadiem pieciem, septiņiem rezultātam jābūt. Nu nevar būt
citādāk. Lai arī cik bezcerīga varbūt brīžiem šķiet situācija,
tomēr ir jau arī cilvēki, kas domā par vidi – aizbrauc piknikā un
atkritumus aiz sevis savāc, aizved, arī izsmēķus uz ielas met
mazāk. Tas ir sākums, bet ar to vien ir par maz.
Speciālists, protams, visur klāt neizstāvēs, bet kā ir ar kadru
nodrošinājumu kopumā?
Ja godīgi, mēs esam novesti līdz izmisumam – ar savu atalgojumu jau
sen neesam konkurētspējīgi, meklējot darbiniekus. Iedomājieties,
pat skolotāji pie mums nenāk strādāt – ir vakance, piesakās
skolotājs, uzzina par algu un aiziet. Inspektoram, kur obligāta
prasība ir augstākā izglītība, alga ir 370 lati pirms nodokļu
nomaksas, pagājušajā gadā tie bija 325 lati pirms nodokļu nomaksas.
Tas jau pat komentārus neprasa. Līdz šim ne reizi neesam pacēluši
savas balsis, bet šķiet, ka arī vides speciālistu vadzis beidzot
būs lūzis un būs jāsāk pastāvēt par savām tiesībām uz normālu
iztikšanu.