Pilsētā

Jelgavnieces reklāmas mārketinga speciālistes un dizaineres Laimas Šmeldes ģimenē viņas bija trīs māsas. Vēsture atkārtojas, un nu arī viņai ir trīs meitas – trīspadsmitgadīgā Ilva Luīze, septiņgadīgā Raina un divarpus gadus vecā Asnate. Tikai atšķirība tā, ka Laimai vēl bija jaunākais brālis un Mātes dienu, maza būdama, viņa atzīmēja 8. martā, Starptautiskajā sieviešu dienā. Laima atzīst, ka meitas ik pa laikam sagādā māmiņu dienu, bet viņa zina, ka arī īstajai dienai, kas šogad būs 11. maijā, tiek gatavots kas īpašs.

Ritma Gaidamoviča

Jelgavnieces reklāmas mārketinga speciālistes un dizaineres
Laimas Šmeldes ģimenē viņas bija trīs māsas. Vēsture atkārtojas, un
nu arī viņai ir trīs meitas – trīspadsmitgadīgā Ilva Luīze,
septiņgadīgā Raina un divarpus gadus vecā Asnate. Tikai atšķirība
tā, ka Laimai vēl bija jaunākais brālis un Mātes dienu, maza
būdama, viņa atzīmēja 8. martā, Starptautiskajā sieviešu dienā.
Laima atzīst, ka meitas ik pa laikam sagādā māmiņu dienu, bet viņa
zina, ka arī īstajai dienai, kas šogad būs 11. maijā, tiek gatavots
kas īpašs.

Mātes dienas priekšvakarā «Jelgavas Vēstnesis» nolēma parunāt par
ģimeni, mammas lomu tajā, bērniem un ikdienas dzīvi ar kādu no
Jelgavas darbīgajām mammām. Šoreiz par visu to – saruna ar trīs
meitu māmiņu L.Šmeldi.

Trīs meitas, darbs, māja…
Jā, uz mani jau tā dīvaini skatās, bet ne sliktā nozīmē. Parasti ir
sauciens: ārprāts, kā tu ar visu to tiec galā – trīs bērni,
privātmāja bez mājkalpotājas un vēl abi ar vīru strādājat?! Tad
saku, ka principā jau netieku galā, kaut kas iekrājas, bet ir
jādara. Ir kādas «vājībiņas» vai atpūtas brīži, no kuriem varu
atteikties, un uz to rēķina tiek izdarīti steidzami darbi.
Dienas režīms man ir saspringts – ceļos jau pulksten sešos no rīta,
līdz pulksten deviņiem bērni tiek izvadāti pa vietām, kur viņiem
jābūt. Tad sākas darba diena, kas ilgst tikai līdz pēcpusdienai, jo
mazākā meitiņa iet bērnudārzā, un viņai visa diena tur ir par garu.
Lai bērnam būtu labāk un vairāk laika varētu pavadīt mājās, pirms
četriem eju viņai pakaļ. Līdz pulksten 22 laiks tiek pavadīts kopā
ar bērniem, taču pēc tam sākas otrais darba cēliens – parasti līdz
pulksten 1, bet tas var ieilgt līdz pat agram rītam.
Kam tomēr dod priekšroku?
Protams, bizness no tā cieš, bet ģimene viennozīmīgi ir pirmajā
vietā. Arī brīvdienās, kad bērniem nomoda laiks, cenšos nedarīt
darba lietas. Cita lieta gan ir laikā, kad viņi guļ vai aizņemti ar
savām lietām… Bet jebkurā gadījumā – bērniem vienmēr priekšroka.
Pēdējā vietā paliek manas un vīra vajadzības, uz kā rēķina tiek
atrasts laiks bērniem.
Lai tiktu ar visu galā, notiek liela plānošana. Jau no rīta
pieceļoties, viss notiek pēc dienas grafika. Ir jau brīži, kad
kādam gadās kāda ķibele, mašīnā atklājas, ka kaut kas aizmirsts
mājās. Tad gan rodas zināms haoss, taču tas ir pārdzīvojams. Arī
par brīvdienām – jau ceturtdien zinu, ko darīsim nedēļas nogalē. Ja
vēlamies kopīgus pasākumus, tad no kādiem mājas darbiem ir
jāatsakās, vai otrādi. Visa pamatā ir plānošana – nevaru no rīta
piecelties un pajautāt: «Ko mēs šodien darīsim?»
Kur ņem tik daudz enerģijas?
Tas ir gēnos. Bet varbūt tā iekšējā doma – labākai nākotnei. Brīdī,
kad iedomājos – varētu kaut ko nedarīt vai no kaut kā atkāpties,
vienmēr atceros, ka nākotnē uz «nedarīšanas» rēķina kaut ko
nevarēsim atļauties vai būs palaistas garām neizmantotas iespējas.
Iespējams, varētu atmest visam ar roku un sēdēt mājās, audzināt
bērnus, bet vai tad mums pietiks finanses, lai bērni varētu
nodarboties ar to, kas viņiem patīk? Šķiet, pat domās neesmu
pieļāvusi, ka visu laiku varētu būt mājās, bez cilvēku sabiedrības
un savas radošās darbības.
Kas ir mamma?
Normāla mamma bērnam ir viss. Nezinu gan, līdz kuram vecumam, bet
līdz 13 gadiem noteikti. Tā ir drošības, balsta sajūta, tāda kā
aizmugure. Un, kamēr tā ir, viņi jūtas diezgan pasargāti. Man
šķiet, ka mammā ir vairākas personības un katram brīdim ir
vajadzīga sava mamma – draudzene, skolotāja, pavāre, pat banka!
Katra loma pielietojama atkarībā no situācijas. Dzirdēts, protams,
ka ir mammas, kuras pavirši izturas pret saviem pienākumiem, bet
ceru, ka pratīšu izpildīt visus no tiem. Noteikti gribas būt
draudzenei savām meitām. Vienmēr viņām atgādinu, ka par visu, kas
nomāc, var man izstāstīt, tad arī kopīgi varam problēmu atrisināt.
Atbalstu esmu apsolījusi – viss nav jārisina uz savu roku. Zinu, ka
ar vienkāršiem kontroljautājumiem nepietiek, ir jāveido sarunas,
kuru laikā var daudz ko uzzināt un izprast problēmas būtību.
Lielākā meita reizēs, kad mamma nav mājās, uzņemas manas rūpes,
īpaši par mazāko māsu, jo vidējā jau pati gana liela un var
parūpēties par sevi. Jāteic gan, ka mammas nebūšana mājās Ilvai
Luīzei ir savs «bizness», jo par māsas auklēšanu, ņemot vērā, ka
mums jau divus mēnešus vairs nav aukles, tiek maksāta aukles nauda.
Tā viņai tiek papildināts kabatas naudas budžets.
Cik liela loma tev ir meitu dzīvē?
Tieši manu meitu dzīvē, šķiet, ka ļoti liela. Reizēm pat pārāk. Ir
gadījumi, kad vidējai meitai audzinātāja ko aizrādījusi, bet viņa
pasaka, ka mamma teica citādi. Tātad mani ņem vērā vairāk, nekā tas
būtu nepieciešams. Vecākās meitas pusaudzes gadus vēl tā īsti
neesmu sagaidījusi, 13 gadi – tas ir pats sākums, bet vienmēr par
visu varam izrunāties. Ja jau viņa man nāk un stāsta gan būšanas,
gan nebūšanas, domāju, ka mana kā mammas loma ir salīdzinoši liela.
Mūsu ģimenē noteikti nevalda visatļautība. Nav jau barga
disciplīna, taču attiecībā uz naudu un mantām tiek noteiktas
robežas. Tiek mācīts, ka jātaupa savas mantas, bet, ja gadās ko
salauzt, iespējams, ka tas no savas kabatas naudas arī
jāatpelna.
Kā tu izjūti Mātes dienu?
Varētu teikt, ka mūsu paaudzei Mātes diena vēl ir attīstības
stadijā. Pati neesmu uzaugusi ar šiem svētkiem maijā, ģimenē pie
šīs dienas pakāpeniski pierodam. Ar katru gadu tā kļūst mīļāka, jo
bērni pieaug un mammu vairāk pārsteidz. Nav tā, ka dāvanas no
bērniem saņemu tikai svētkos. Dāvina arī ikdienā. Arhīvs krājas, un
darbu ir tik daudz, turklāt interesanti, ka nevaru pat izšķirties,
kurš būtu mīļākais. Ir arī tā, ka mani dažreiz palutina un izdzen
no virtuves, tad pašas vai kopā ar tēti kaut ko pagatavo. Ar
brokastīm gan mani ir ļoti grūti pārsteigt, jo no rītiem parasti
pieceļos pirmā. Zinu jau, ka kāds pārsteigums māmiņai top arī šogad
– viņas jau grib pastāstīt, bet saka – neteiksim. Tad nu atbildu –
lai nesaka, citādi nebūs interesanti. Katrā gadījumā Mātes diena
nevar būt pelēka ikdiena. Neskatoties uz lielo darba slodzi, zinu,
ka mēs šiem svētkiem gatavosimies jau pirms tam – izdarīsim visus
darbus iepriekšējā dienā, lai 11. maiju varam pavadīt, kopīgi
atpūšoties. 
Kāda ir pēdējā dāvana, ko saņēmi no meitenēm?
Nesen no vecākās meitas saņēmu stikla glezniņu ar tamborējumiem,
kas tapusi kādā rokdarbu stundā. Atmiņā palikuši arī no makaroniem
taisītie eņģelīši. Vidējā meita nes man ļoti daudz zīmējumus. Tajos
parasti redzama mamma ar viņu pašu vai visa ģimene ar puķēm. Var
gadīties, ka kāda no māsām tiek aizmirsta, bet mamma un pati Raina
noteikti būs. Visur ir sirsniņas, tādēļ šos zīmējumus saucu par
sirsniņvēstulēm. Mazā meitiņa mani lutina ar bučām un savos kārumos
labprāt padalās ar mammu.
Cik, tavuprāt, šodien vispār liela loma tiek pievērsta Mātes
dienai?
Vairāk gan tie ir tikai formāli svētki. Iespējams, ka pēc kāda
laika sabiedrība šajā dienā jutīsies citādāk un arī es domāšu un
mainīšos līdzi, taču šobrīd tā man šķiet vairāk formalitāte.
Īstenībā var teikt, ka atzīmēt Mātes dienu rosina bērnudārzi un
skolas, jo parasti tiek rīkoti dažādi koncerti, bērni zīmē
apsveikuma kartītes… Tieši bērnudārza un skolas vecums ir tas,
kad bērni sākuši novērtēt šo dienu.
Kā sveici savu mammu?
Savu mammu mēs sveicām 8. martā. Tad tētis par māmiņu rūpējās, bet
arī mēs, trīs māsas un brālis, viņai dāvinājām puķes un
pašdarinātas dāvaniņas. Spilgti atceros, ka vienu reizi uzdāvināju
ar dzijām notītu rokdarbu turziņu, uz vāciņa uzšūtas pērlītes, vēl
nesen mammai to plauktā redzēju. Gaidījām to dienu, kad varēsim
iepriecināt mammu, un man šķiet, ka arī mani bērni gaida Mātes
dienu.
Cik viegli vai grūti ir audzināt trīs meitas?
Man jau šķiet, ka vieglāk nekā trīs puikas. Viņi ir daudz aktīvāki,
skaļāki, bet meitenes – paklausīgākas. Arī tēta prieks par meitām
ir īpašs. Izjūtu baudu veikalā, kad viņām kaut kas jānopērk, jo
meitenēm ir tik interesantas drēbes, apavi, somiņas, aksesuāri un
visādi citādi brīnumi, kas veiksmīgi jāsaliek kopā. Esmu priecīga,
ka man ir meitas, jo ļoti labi atceros, kādas man bija problēmas,
kad biju tajā vecumā, tāpēc noteikti tagad ir vieglāk palīdzēt.
Iespējams, ka vēlāk, kad meitas paaugsies, varētu būt lielākas
raizes, jo sāksies visas tīņu gadu problēmas, pirmās mīlestības, un
meitenes ir grūtāk no visām nebūšanām pasargāt.
Meitām jau no mazām dienām mācu patstāvību, ko vecāki kādreiz
iemācīja man. Tas dzīvē man ļoti palīdzējis. Vecākā meita, kas
lielāko dienas daļu pavada savās gaitās, neapjūk svešā vietā,
nekautrējas komunicēt ar nepieciešamajiem cilvēkiem vai iestādēm,
spēj pati pieņemt lēmumus un konkrētajās situācijās rīkoties
adekvāti. Viņa dzīvē nepazudīs. Tieši tas pats tiek mācīts arī
jaunākajām māsām. Zinu, ka izdosies, jo šo īpašību pati vērtēju
ļoti, ļoti augstu.