18.9 °C, 3.3 m/s, 65 %

Pilsētā

Maksājam par tērpu vai īri?
29/05/2008

Ir cilvēku kategorija, kas iepērkas tikai veikalos. Bet tie, kas skaita naudu, nekaunas nākt un arī apģērbu iegādāties tirgū. Komforts šeit gan ir mazāks, tomēr ir aplami domāt, ka labu preci tirgū iegādāties nevar. Lielā daļā veikalu prece nonākusi pa tiem pašiem kanāliem. Katrā vietā ir savi plusi un mīnusi. Speciālisti pircējus mudina uz pārdomātu iepirkšanos, kas nākotnē varētu ieviest cenu korekcijas.

Anna Afanasjeva

Ir cilvēku kategorija, kas iepērkas tikai veikalos. Bet
tie, kas skaita naudu, nekaunas nākt un arī apģērbu iegādāties
tirgū. Komforts šeit gan ir mazāks, tomēr ir aplami domāt, ka labu
preci tirgū iegādāties nevar. Lielā daļā veikalu prece nonākusi pa
tiem pašiem kanāliem. Katrā vietā ir savi plusi un mīnusi.
Speciālisti pircējus mudina uz pārdomātu iepirkšanos, kas nākotnē
varētu ieviest cenu korekcijas.

 
Pēc publikācijas par tirgu vairāki lasītāji, paužot satraukumu par
iespējamo rūpniecības preču tirgus zaudēšanu, vērsa uzmanību uz
preču cenu atšķirībām tirgū un veikalos. Kāda mamma, meklējot
izlaiduma uzvalku dēlam, atklājusi, ka veikalos līdzīgas kvalitātes
un ražotājvalsts izstrādājums maksā reizes divas dārgāk. Kādā
«Pilsētas pasāžas» veikalā preces cena sasniegusi 119 latu, tirgū
skujiņas raksta uzvalks nopirkts par 50 latiem. «Priecājos, ka vēl
ir tirgus, kur varu iegādāties lētāku preci,» pauda lasītāja.

Tik traki nav, lai par blūzi prasītu 70 – 80 latu
Lielākā daļa tirgotāju tirgū sarunās ielaižas labprāt, tikai daži
no tām izvairās vispār. Vairums atzīst, ka par visām niansēm
spriest ir grūti, tomēr, neraugoties uz telpu nomas atšķirīgajām
izmaksām, apģērbu cenas lielā daļā veikalu vērtē kā pārāk
«uzskrūvētas». Preču iegādes valstis lielākoties ir tās pašas, arī
veikalnieki brauc uz Lietuvu, Poliju vai šo valstu «Maxima» bāzēm,
kur pieejamas Ķīnas un Turcijas preces. Tā kā veikaliem ir lielākas
telpas, viņi pērk vairāk un apjoma dēļ saņem atlaides, tā preci
iepērkot lētāk par tirgus pārdevējiem. «Es pērku četrus vienādus
kostīmus, viņi – 20, man pāris izstrādājumu dēļ neviens atlaidi
nepiešķir,» atklāj Margarita, kura par pareizāku taktiku uzskata
«iziet» uz apjomu, lai prece vairāk «apgrozās» un to biežāk var
nomainīt. Tāpat veikalnieki bieži preci pērk tieši no ražotāja, kas
ar tirgus pārdevējiem «nekrāmējas».
Paši tirgotāji pa veikaliem daudz nestaigājot – ziņas par cenu
atšķirībām atklājot pircēji. Māra rāda uz dzeltenmelnu blūzi, kas
pie viņas nopērkama par 27 latiem. Kāda kliente bijusi ļoti
apmierināta ar izdevīgo pirkumu, jo vienā tirdzniecības centra
veikaliņā preces cena tuvojusies 80 latiem. Arī kostīmi, kas tirgū
nopērkami par 75 latiem, veikalos maksā 120 – 140 latus. Tas
raksturīgs gan veikaliem tirdzniecības centros, gan veikaliem, kas
izvietoti atsevišķi. Tirgotāji pauž, ka pircējas nereti norādot uz
cenu atšķirībām veikalā «Medeja».
Tirgū strādājošie lēš, ka cenu atšķirības galvenokārt saistītas ar
nomas maksām. Margarita par 25 kvadrātmetru telpu nomu un citiem
izdevumiem mēnesī šķiras no 230 latiem. «Inflācija ir iegriezusi
visiem – arī mums paaugstināta nomas maksa, augusi ceļa nauda,
dolāra kurss nokrities, Polijā preci ar katru reizi iepērkam
dārgāk. Blūzes tagad maksā 50 zlotus, agrāk varēja nopirkt par 30,
bikses 45 zlotu vietā maksā 60. Bet tik traki vēl nav, ka par blūzi
jāprasa 70 – 80 latus,» viņa lēš. Pēc tirgus pārstāvju aplēsēm,
veikalos pircēju ir vairāk ilgāka darba laika dēļ, tas kāpina
apgrozījumu.
Savukārt Ligita nedomā, ka veikalos cenas ir «uzskrūvētas», jo 1000
latu par telpu nomu ir barga nauda. «Zinu, ka veikalos mazie
tirgotāji ar nelielu preces apjomu, kāds ir man, nespēj pastāvēt,
bankrotē.» Ne viens vien tirgus pārdevējs mēģinājis preces tirgot
tirdzniecības centrā, bet pēc laika atkal atgriezies atpakaļ tirgū,
jo nav izturējis nomnieka piedāvātos nosacījumus un pratis
sabalansēt ar apgrozījumu. «Centros iztur spēcīgākie, kas
attīstījušies, ņēmuši kredītus preces iegādei,» domā Oksana,
piebilstot, ka tirgū neviens bagāts nav palicis. Citi savukārt
iebilst, ka arī kādreizējo tirgus vietu īpašnieku vidū ir tādi, kas
uzbūvējuši savus veikalus un attīstās.
Tirgotāji arī norāda, ka tirgū izmaksas ir mazākas, jo netiek
algoti pārdevēji vai arī tas tiek darīts neregulāri. Arī te ir
izdevīgākas un ne tik izdevīgas vietas, kur pircēju plūsma mazāka.
Tāpat tirgū, ja ir savs kiosks, prece nopērkama lētāk, īrētā –
dārgāk.
Pieredzējušie tirgotāji pauž, ka pirkšanas ziņā šis gads
līdzinoties deviņdesmito gadu sākumam – pirkšanas apjomi jūtami
mazinājušies. Tomēr pavisam plinti krūmos neviens vēl nemetot,
cerot, ka darba vietas attīstīsies, algas palielināsies un dzīve
uzlabosies.

Ikviens varot izmēģināt
«saldo» tirgotāju dzīvi
Veikalnieki sarunās ielaižas atturīgāk, aizbildinoties ar
komercnoslēpumu un personīgo darīšanu. Arī norādes, ka šāda
attieksme vairo aizdomas, paliek ignorētas. Vairums «Pilsētas
pasāžas» un pilsētas centra veikalu vadītāju, pārstāvju vai
īpašnieku uzsver, ka vairs nav tie laiki, kad tirgotāji varēja
viegli nopelnīt. Pārsvarā visiem jāorientējas uz demokrātiskām
cenām, un uzcenojums esot vien tik liels, lai izdzīvotu.
Veikalnieki iesaka salīdzināt Jelgavas un Rīgas cenas,
galvaspilsētā preces ir par trešo vai ceturto daļu dārgākas.
Piekrītot uz pretimnākšanu tirgū, veikalnieki uzsver apstākļu
atšķirības – sevišķi ziemā vai nelabvēlīgos laika apstākļos tirgū
apģērba uzlaikošana ir visai ekstremāls pārbaudījums. Tāpat viņi
akcentē preces iegādes nosacījumus, dolāra kursa svārstības,
apstrīd, ka veikali preces iepērk lētāk, jo ne visas tiek iegādātas
pie ražotājiem un lielās partijās.
Marina, veikala «Mari-A» pārstāve, norāda uz nomas maksu un
pieaugošajiem komunālajiem maksājumiem, ieskaitot tualeti, kas
tagad ir maksas pakalpojums. Lai gan vairākos Rīgas tirdzniecības
centros nomas maksas īrnieku problēmu dēļ sākušas samazināties,
Jelgavā tā pagaidām nenotiek. Piemēram, pasāžā ir veikaliņi, kam
šomēnes nomas maksa pieaugusi par 50 latiem. Iespējams, tas
saistīts ar preču kategoriju, jo veikala nosaukumam pievienots
vārds «ekskluzīvs», – lēš pārstāve.
Igors no veikala «Medeja» norāda, ka tiek ievērota tāda cenu
politika, lai pircējs veikalā pēc laika atgrieztos atkal citas
preces meklējumos, un uzsver pieaugošās visu izmaksu tendences, kas
ietekmē arī preču cenu. Par speciālistu un nozares asociācijas
konstatētajām neatbilstībām veikalnieks bilst, ka tagad ikviens,
kurš grib, var izmēģināt, cik tad īsti «salda» ir tirgotāja dzīve,
tā ikviens par to var pārliecināties praksē.
«Lai panāktu zināmu līdzsvaru, vienai precei uzcenojums ir mazāks,
citai lielāks. Lēti nopirktām precēm cenas ilgi netiekot turētas.
Bet dārgākām citādi nevarot,» skaidro veikala «City mode» vadītāja
Ludmila. Pie cenu ietekmējošiem faktoriem tiek norādīts uz veikalos
uzstādītajām videokamerām nolūkā samazināt preču zādzības…
«Jelgavas Vēstnesis» konstatēja konkrētu sieviešu kostīmu, kas
tirgū maksāja 40 latus, bet identisks tam kādā veikalā bija
nopērkams atsevišķi – svārki par 36,95, bet žakete par 50,95
latiem. Uz jautājumu, vai cenas starpība konkrētajam kostīmam (arī
tirgū bez uzcenojuma neviens nepārdod un ar zaudējumiem nestrādā)
uzskatāma par pamatotu, skaidru atbildi no veikala vadītājas iegūt
neizdevās. Viņa iesaka sazināties ar firmas biroju Ventspilī.
Uzņēmuma grāmatvede izrādījās ļoti aizņemta, bet vadītāju pa
telefonu sazvanīt neizdevās.

Latvijai savas biznesa
iezīmes un tendences
Latvijā, kas nav turīgākā Eiropas valsts, vienādas kvalitātes
apģērbu cenas, pēc Vieglās rūpniecības uzņēmumu asociācijas
aplēsēm, ir 1,3 – 1,4 reizes lielākas nekā Rietumeiropā.
Speciālisti atzīst, ka konkurence šajā segmentā bijusi nosacīta,
tirgotāji to izmanto tāpat kā patērētāju pirkšanas kāri un brīvi
diktē cenas. To zināmā mērā veicinājuši paši pircēji, kas
pārliecināti par savu ienākumu nemainīgo pieaugumu, maz vērtē
preces vērtības pamatotību. Taču pārdomāta iepirkšanās varētu
sekmēt cenu pazeminājumu nākotnē.
Apģērbu cenas Latvijā ir augstākas nekā daudzviet Eiropā – pie šāda
secinājuma nonākuši daudzi, kas ceļojuma vai komandējuma laikā
atlicinājuši laiku pirkumiem. Valsts, no kuras preces ienāk
visvairāk, ir Ķīna. Gandrīz puse no apaviem un piektā daļa apģērbu
ražoti tur, liecina asociācijas dati. Ķīnas preču importa cena ir
vidēji divreiz zemāka nekā mūsu preču importa cena, atsevišķām
preču grupām starpība ir vēl lielāka. Piemēram, naktskreklus un
pidžamas latviešu ražotāji eksportē par pieciem latiem gabalā, bet
Ķīnas ražojumi tiek ievesti par 50 santīmiem. No Ķīnas ievesto
apavu vidējā cena ir 1,5 lati, sieviešu svārku vidējā iepirkuma
cena ir 1,50 lati. Kvalitatīva Ķīnas prece maksā vairāk. Daudz
produkcijas nāk arī no Vācijas, Lietuvas un Igaunijas.
Pasaules praksē uzcenojums veido trīs ceturtdaļas no kopējās cenas,
tātad iepirkuma cena tiek palielināta četrreiz. Tas ir nerakstīts
likums, un ārzemēs pie šā principa pieturas ļoti cieši. Pie mums,
kā konstatējusi asociācija, preces ir pat 16 reižu sadārdzinātas.
Bet uzcenojumu tirgotāji var likt, cik lielu grib, tam nav nekāda
ierobežojuma. «Eurostat» dati liecina, ka Latvijā no 2006. līdz
2007. gadam apģērbu cenas pieaugušas par 2,1 procentu, bet,
piemēram, Lietuvā tās samazinājušās par 4,1, Polijā gandrīz par 6
procentiem. Ekonomisti prognozē, ka apģērbu cenas nesamazināsies,
jo Latvijā ir pietiekami daudz turīgu cilvēku, kas ir gatavi
maksāt. Arī kokvilnas cenām pasaulē ir tendence kāpt, diez vai tas
atstās bez ietekmes Latvijas tirgu. Ja cilvēki pērk, par tādu cenu
arī pārdos.
Latvijas iezīme ir arī kvalitātes neatbilstība cenai – virkne
veikalu zemas kvalitātes apģērbus pārdod kā vidējas kvalitātes.
Tālab pie mums cenas veidojas ne vien no objektīviem izdevumiem. To
nosaka arī pircēju atsaucība, un tirgotāji šo situāciju izmanto.
Nopietns dārdzības iemesls ir vietējo uzņēmēju vēlme strādāt ar
deviņdesmito gadu rentabilitāti. Zinātāji teic, ka vietējā apģērbu
tirdzniecība ir īstena greizo spoguļu karaļvalsts salīdzinājumā ar
citām Eiropas valstīm. Cena, par kādu prece nonāk veikalu plauktos,
vidēji esot 4 – 20 reizes augstāka par cenu, kāda tiek samaksāta
uzņēmumam. Rietumeiropā uzcenojumam aptuvenais standarta koeficents
ir četri, ar to pietiek gan transporta un loģistikas pakalpojumiem,
veikalu uzturēšanai, darbinieku algām un peļņas gūšanai. Mūsu
uzņēmējiem ir vēlme strādāt ar vairākus desmitus procentu
rentabilitāti, kamēr Rietumu valstīs tas atkarībā no sektora vidēji
svārstās 4 – 12 procentu robežās.
Asociācijai nav iespējas ietekmēt veikalu cenu politiku, tā var
darīt zināmus sadārdzināšanās apjomus un iemeslus. Eksperti iesaka
ar cenām, kas šķiet pārāk augstas, nesamierināties. Vienīgā iespēja
ir šādas preces boikotēt, jo sūdzības par cenu nepamatotību nevienā
institūcijā nepieņem. Konkurences padome konkurenci apģērbu
mazumtirdzniecības tirgū nav pētījusi un, visticamāk, nepētīs, jo
uzskata šādu resursu izlietojumu par nelietderīgu. 30 procentu
tirgus koncentrācija lielo spēlētāju rokās vai atsevišķās
kategorijās sasniegtie 50 procenti esot normāls rādītājs.