Ineta Krūmiņa, 43 gadi:
«Darba jau man nav kādu pusotru gadu – pirms tam strādāju Rīgā par pavāri, taču darba devējs man vienkārši palūdza aiziet. Un es nepretojos, jo slimības dēļ pilnvērtīgi strādāt vienalga nevarēju – mēnesī vismaz nedēļu nebiju darbā, jo nevarēju piecelties no gultas. Iespējams, tas arī bija viens no iemesliem, kāpēc to krīzes sākšanos tā īsti nemaz nemanīju – pēdējā laikā man visa dzīve ir viena liela krīze. Visam esmu atmetusi ar roku, pat citu darbu vairs necenšos atrast, jo zinu, ka sliktās veselības dēļ tāpat mani ilgi neturēs. Mani ikmēneša ienākumi pašlaik ir ļoti elementāri aprēķināmi – astoņi lati tā saucamā bērna nauda plus vēl iztikas minimums, ko piešķir pašvaldība. Nezinu, cik saņemšu tagad, taču iepriekšējos trīs mēnešus iztikai man un dēlam piešķīta 72 latus.
Tagad pašvaldībai gribu lūgt, lai dēlam piešķir brīvpusdienas un varbūt arī līdzekļus mācību piederumu iegādei. Dēlu audzinu viena. Ņemot vērā, ka viņam ir tikai sešpadsmit gadu un viņš mācās, skaidrs, ka finansiāli atbalstīt mani nevar. Labi, ka vecākā meita palīdz, kā nu var, savukārt otram dēlam arī nav nedz naudas, nedz darba. Tā nu knapināmies.
Pie saimniekiem par piecpadsmit latiem mēnesī īrēju istabiņu, taču par elektrību vien man ik mēnesi jāmaksā vidēji 25 lati, jo ēst gatavoju uz elektriskās plītiņas. Reizēm rēķinu, cik mēnesī man vajadzētu, lai es normāli varētu dzīvot. Daudz nesanāk – man pietiktu ar 150 latiem, un tad būtu labi gan man, gan dēlam. Bet tagad…
Uz Jelgavu pārcēlos pirms diviem gadiem, un tiešām paldies pašvaldībai, ka vismaz ir nodrošināta kaut kāda palīdzība. Es pārāk labi apjēdzu, kas būtu, ja nebūtu iespējas saņemt pabalstu. Tad būtu šausmas. Tad būtu jānomirst…»
-7.8 °C,
1.3 m/s,
90.9 % 
-7.8 °C,
1.3 m/s,
90.9 %