Pilsētā

Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) Medicīnas vēstures institūta lektore un medicīnas vēsturniece Ieva Lībiete, pateicoties Eiropas digitalizēto arhīvu krātuvēs atrastiem dokumentiem, spējusi pietuvoties līdz šim vēstures putekļos gulējušajam noslēpumam par patiesajiem pēdējā Kurzemes un Zemgales hercoga Pētera Bīrona (1724–1800) nāves apstākļiem. Spriežot pēc pieejamās informācijas, Bīrons miris nevis no kādas neārstējamas slimības, bet gan no ārstēšanas ar dzīvsudrabu, kas tolaik bijusi visai populāra, stāsta Rīgas Stradiņa universitātē.

Kad 1795. gadā ap Kurzemes hercogisti savilkās politiskā
saspīlējuma mākoņi, Bīrons atteicās no troņa, un, saņemdams 2
miljonu rubļu kompensāciju no Krievijas impērijas par saviem
Kurzemes īpašumiem, kopā ar ģimeni pameta dzimteni un mūža nogali
pavadīja apceļodams Eiropu, iegādādamies īpašumus un kolekcionēdams
mākslas priekšmetus. Par spīti cienījamajam vecumam un
neveselīgajam dzīvesveidam bijušais Kurzemes valdnieks tolaik bija
pie apskaužami labas veselības, par ko liecina kāds I. Lībietes
arhīvos atrasts dokuments. Tā ir vēstule, ko 1796. gada oktobrī
Berlīnē praktizējošais Prūsijas karaļa Frīdriha Lielā galma ārsts
Viljams Beilijs sūta vienam no tā laika izcilākajiem ārstiem un
medicīnas autoritātei – Skotijas karaļa galvenajam ārstam Viljamam
Kalenam. Tajā V.Beilijs lūdz ievērojamā kolēģa konsultāciju, par
kāda sava pacienta – Kurzemes augstmaņa ārstēšanu. Ņemot vērā
vairākus vēstulē minētos faktus, ir skaidrs, ka šis pacients ir
P.Bīrons, kurš tobrīd ir 62 gadus vecs. Savam lūgumam ārsts
pievienojis plašu pacienta veselības stāvokļa aprakstu ar pēdējo
divu gadu slimību vēsturi. «Pacients bijis visai korpulents, cietis
no gremošanas traucējumiem, aizdusas, tūskas, hemoroīdiem, deguna
asiņošanas un nenosakāmas izcelsmes izsitumiem. Noprotams, ka pašu
pacientu no uzskaitītajiem simptomiem uztraukuši tikai pēdējie –
tos viņš esot mīlējis ārstēt ar pārmērīgām citrona sulas, baltvīna
un cukura vannu kūrēm. V. Beilijs arī izsaka bažas par augstmaņa
negausīgajiem ēšanas paradumiem, kas varētu būt daļēji vainojami
pie konstatētajām veselības problēmām. Bagātīgi aprakstīti arī
medikamenti, ko saņēmis cienījamais pacients – tie ietver gan
spēcīgas drogas, gan salīdzinoši nekaitīgas vielas – salpetri,
vitriolu un kamparu, gan arī pavisam toksiskus svina un dzīvsudraba
preparātus. Lai cik briesmīgi arī tas neizklausītos, visas vēstulē
minētās zāles atbilst 18. gadsimta medicīnas «zelta standartiem»,
vēsta pētījums.

Tomēr jāsaka, ka par spīti intensīvajai ārstēšanai hercogs
nodzīvoja vēl ilgus un rosīgus 14 gadus, un nākamās ziņas par viņa
veselību sniedz dokumenti, kas tapuši viņa nāves gadā. Šos
dokumentus I.Lībietei izdevies atrast Čehijas un Polijas arhīvos.
Mūža pēdējos gadus Bīrons vadīja savos īpašumos Silēzijā, tagadējā
Čehijas-Polijas pierobežā. Saglabājusies Nīštates Žēlsirdīgo brāļu
ordeņa klostera priekšnieka mūka Adaukta Paula vēstule hercoga
atraitnei Dorotejai ar lūgumu apmaksāt izdevumus par hercoga
ārstēšanu 1799. gada nogalē. Vēstule ļauj noprast, kas ar hercogu
noticis pēdējos dzīves mēnešos. Mūks nemin to, kas tieši ticis
ārstēts, taču apraksta, ka vairākkārt ticis vests uz netālo Nāhodas
pili pie hercoga, lai kopā ar augstmaņa galma ķirurgu mazinātu viņa
sāpes. Tas arī esot izdevies, panākta veselības stāvokļa
uzlabošanās un tādējādi mūks iemantojis hercoga labvēlību. Par to,
ka Bīrona pašsajūta kopumā kļuvusi visai laba, liecina hercoga
sarīkotās milzīgās viesības un nabagu dzīres par godu savam
atveseļošanās gadījumam.

Taču drīz pēc tam Bīrons atkal sasirdzis un mūks viņu turpinājis
ārstēt, līdz pie hercoga ieradies un aizvedis sev līdz netālu
esošās Gellenavas pils īpašnieks fon Muciuss, kurš ar savu
izveicību panāca, ka augstība viņam pilnā mērā pakļāvās, atstāja
rezidenci un iegādājās dzīvokli Gellenavā uz slimības laiku.
Izveicīgā drauga fon Muciusa palīdzīgā roka Bīronam izrādījās
liktenīga, jo tieši atrodoties Gellenavā hercogs šķīrās no dzīves.
Par tur saņemto ārstēšanu liecina divu Prāgas ārstu atzinums par
Bīrona nāves cēloni, kurš līdz mūsdienām glabājies Čehijas
arhīvos.

Sākot no septembra, četrus mēnešus hercogs cītīgi ticis ārstēts
ar lielām devām caurejas zāļu un kādu alķīmisku līdzekli –
filozofisko zelta sāli. Iespējams, Bīrons būtu pārcietis arī šo
ārstēšanu, ja vien decembra vidū pie hercoga gultas nebūtu
sapulcējušies «šarlatāni», kuri metās pacientam ārstēt neesošu
sifilisu, nozīmējot dzīvsudraba kūri. Šoreiz nozīmētās devas Bīrons
nepārcieta un pēc pāris dienām parādījās spēcīgas saindēšanās
pazīmes. Lai labotu kļūdu, šie paši «šarlatāni» iedeva hercogam
spēcīgu caurejas līdzekli, kurš iedarbojās 15 reizes, kā rezultātā
iestājās galējs spēku izsīkums. Vēl nedaudz ilgāk kā nedēļu viņš
mocījās ar smagām dzīvsudraba saindēšanās sekām, līdz 1800. gada
10. janvārī mira. Pēdējā dienā pie hercoga atsteidzās no Prāgas
izsauktie ārsti, taču palīdzēt vairs nespēja. Šie paši Prāgas ārsti
arī sastādījuši konsilija slēdzienu, kurā sašutumā vēršas pret šiem
mums nezināmajiem «šarlatāniem», kuri pilnīgi bez kāda pamata un
pretēji medicīniskiem principiem nozīmējuši hercogam dzīvsudrabu
nāvējošās devās. Lai gan ārsti dokumentā pauduši gatavību tiesā
apliecināt šarlatānu nodarīto kaitējumu, nav saglabājušās liecības
par to, vai kāds pēc tam būtu tiesāts un saņēmis sodu.

«18. gadsimtam bija raksturīga «varonīgā medicīna». No
ārstēšanas tika sagaidīts tūlītējs efekts, tāpēc bieži ārstēšanas
metodes bija dramatiskas – asins nolaišanas, klizmas, caurejas un
vemjamās zāles, kā arī stipri iedarbīgi un toksiski medikamenti,
kuru izraisītie blakusefekti tika uzskatīti par ārstniecisko
procesu. Kaut arī nedaudz citādāk kā antīkajos laikos, tomēr
slimība un veselība vēl aizvien tika saistīta ar humorālo teoriju,
kurā organisma funkcionēšanu nosaka četri šķidrumi: asins, dzeltenā
žults, melnā žults un flegma (gļotas). Ja cilvēks saslima, tika
uzskatīts, ka ir izjaukts balanss starp šiem šķidrumiem, zudusi to
kvalitāte vai traucēta aprite organismā. Veselību centās atjaunot,
iedarbojoties uz šiem šķidrumiem. Visplašāk zināmā metode no šiem
laikiem, iespējams, ir asins nolaišana, kas, piemēram, Rīgā, kā
liecina avoti, izmantota pat vēl 20. gadsimta sākumā. Dzīvsudrabu
pacientiem nozīmēja, lai izsauktu siekalošanos, ko izraisīja
saindēšanās ar šo toksisko vielu. Ārsti to uztvēra kā atbrīvošanos
no liekajām gļotām organismā,» stāsta I.Lībiete.

18. gadsimtā izglītotu ārstu skaits uz iedzīvotāju skaitu bija
ļoti neliels, līdz ar to kvalificēta ārsta aprūpe bija pieejama
pārsvarā tikai turīgajiem. Pārējie bieži palika bez medicīniskās
palīdzības vai arī bija spiesti vērsties pie dažādiem
pašpasludinātiem ārstiem, līdz ar ko plauka uz zēla šarlatānisms.
Nevar noliegt arī faktu, ka pacienta turība bieži vien kalpoja par
iemeslu īpaši «varonīgai» ārstēšanai, jo, pirmkārt – viņi to varēja
atļauties, otrkārt – daudzās zāles un procedūras sniedza ilūziju
par izmeklēti labu aprūpi un lika atdarīt maku. Tāpēc, iespējams,
nereti paveicās tiem, kuri ārstu nevarēja atļauties. Medicīnas
vēsturniece uzsver, ka stāsts par Bīrona nāves apstākļiem ļauj
vilkt paralēles ar mūsdienu uzskatiem par medicīnu. «Medicīnas
vēstures izpēte mums māca, ka vienmēr jāsaglabā spēja kritiski
paskatīties uz mūsdienu sasniegumiem medicīnā. To cenšos arī
atgādināt savās lekcijās studentiem. Lai gan iluzori mums varētu
likties, ka šobrīd esam savu zināšanu un tehnoloģiju virsotnē,
jāatceras, ka pēc 10 vai 20 gadiem mūsdienu metodes un skatījums uz
slimību un veselību var tikt uzskatīts par pilnīgi novecojušu vai
nepareizu. Medicīnas attīstība vēsturiski nav bijusi konstanti
augoša līkne. Tā attīstās nevienmērīgi – ar kāpumiem, kritumiem un
pavisam negaidītiem pavērsieniem,» vērtē medicīnas vēsturniece.

Foto: universitātes arhīva