3.7 °C, 2.9 m/s, 84.3 %

Pilsētā

Meitene – mēbeļu galdniece
06/05/2012

«Teju katram, kurš uzzina, par ko es mācos, pirmais jautājums ir: «Kāpēc tu ko tādu izvēlējies?! Mēbeļu galdnieks taču ir puišu profesija!» Manuprāt, neatkarīgi no tā, vai esi puisis vai meitene, var darīt visu. Galvenais, lai patīk, un man patīk, pat ļoti. Atceros, ģimnāzijas skolotāja teica, lai beidzu muļķoties un nāku atpakaļ uz vidusskolu. Bet tā nav muļķošanās – tas ir nopietni,» saka jelgavniece Madara Grīnvalde. Viņa ir vienīgā meitene Jelgavas Amatniecības vidusskolas vēsturē, kura apgūst mēbeļu galdnieka profesiju. Nu viņa jau mācās 4. kursā un nesen aizstāvēja diplomdarbu. Madaras radīto priekšnama iekārtu žūrija 15 darbu konkurencē atzina par vienu no labākajiem.

Ritma Gaidamoviča

«Teju katram, kurš uzzina, par ko es mācos, pirmais
jautājums ir: «Kāpēc tu ko tādu izvēlējies?! Mēbeļu galdnieks taču
ir puišu profesija!» Manuprāt, neatkarīgi no tā, vai esi puisis vai
meitene, var darīt visu. Galvenais, lai patīk, un man patīk, pat
ļoti. Atceros, ģimnāzijas skolotāja teica, lai beidzu muļķoties un
nāku atpakaļ uz vidusskolu. Bet tā nav muļķošanās – tas ir
nopietni,» saka jelgavniece Madara Grīnvalde. Viņa ir vienīgā
meitene Jelgavas Amatniecības vidusskolas vēsturē, kura apgūst
mēbeļu galdnieka profesiju. Nu viņa jau mācās 4. kursā un nesen
aizstāvēja diplomdarbu. Madaras radīto priekšnama iekārtu žūrija 15
darbu konkurencē atzina par vienu no labākajiem.

Madara šo profesiju apgūst kopā ar 18 puišiem. Viņas kursa
audzinātāja Inita Blumberga saka: «Madara izgriež pogas ne vienam
vien puisim. Jā, varbūt darbi dažkārt sokas lēnāk, taču viņa dara
daudz rūpīgāk, akurātāk un perfektāk. Madara vienmēr bijusi kursa
labāko audzēkņu vidū,» tā audzinātāja, piebilstot, ka iesākumā
puiši ķircinājuši – ko gan meitene šeit dara, taču Madara ātri vien
esot iemācījusies viņus «nolikt pie vietas». «Šķiet, puišiem bija
skaudība, ka meitene var izdarīt par viņiem labāk,» tā I.Blumberga.
Šobrīd Madara iet kvalifikācijas praksi uzņēmumā «Jelgavas
mēbeles». Arī tur viņa ir vienīgā meitene. Uzņēmuma valdes loceklis
Māris Upenieks par praktikanti saka: «Madara – tas ir ekskluzīvi,
jo viņa ir vienīgā meitene mēbeļu galdnieks. Šeit darbs nav viegls,
kas arī sākumā mani atturēja pieņemt viņu praksē, taču Madara mani
pārliecināja, un neesmu vīlies. Ļoti čakla, viņai tiešām interesē
tas, ko viņa dara. Gribas teikt, ka daudziem puišiem vajadzētu no
viņas pamācīties attieksmi pret darbu.» Ne reizi vien esot
gadījies, ka kāds praktikants atnāk un dienu nosēž pie krāsns,
spēlējas ar telefonu, strādā tikai, ja tam seko līdzi.

Sāka ar laiviņām no malkas pagalēm
Meitene stāsta, ka ne mirkli nenožēlo savu izvēli, lai gan
dzirdējusi dažādas replikas. Arī ne tajā brīdī, kad visai grūti
gājis ar prakses vietas atrašanu, jo uz meiteni mēbeļu galdnieci
skatās «šķību aci». «Patiesībā jau no bērnības sapņoju, ka strādāšu
ar koku. Kad man bija kādi deviņi vai desmit gadi, kopā ar brāli no
malkas pagalēm ar tētim nočieptiem kaltiem grebām laiviņas, no
plēves veidojām buras. Tiesa, šie kuģīši virs ūdens neturējās –
bija par smagu,» stāsta Madara. Vēlāk, pabeigusi 9. klasi 1.
ģimnāzijā, izvēlējusies Amatniecības vidusskolu. «Bija arī doma par
dizaina skolu, taču finansiālās iespējas neļāva mācīties Rīgā, līdz
ar to mājās pateicu: «Darāt, ko gribat, bet es mācīšos par
galdnieci!»,» tā Madara.

Viņai ir mazliet skumji, ka cilvēkiem ir ne visai pozitīvs
viedoklis par profesionālajām skolām. «Sabiedrības stereotips – te
nāk mācīties tikai tie, kuri vidusskolā netiek. Bet es tam
nepiekrītu, jo mana vidējā atzīme bija stabils septiņnieks, taču es
negribēju mācīties vidusskolā – ko es darītu ar «pliku» vidējo
izglītību?! Tagad man būs profesija, un uzskatu, ka esmu ieguvēja,»
tā Madara.

Ar puišiem veselīga konkurence
Lai gan kursa puiši ne reizi vien pārmetuši Madarai, ka viņa pelna
labākas atzīmes tikai tālab, ka ir meitene, viņa iebilst:
«Neuzskatu, ka man ir kādas privilēģijas. Vienkārši puišiem dažkārt
pieklibo uzvedība, pasprūk kāds vārds nevietā. Līdz ar to arī sanāk
saķeršanās.» Taču Madara piebilst, ka kopumā ar kursabiedriem
sadzīvo draudzīgi. «Tiesa, viņi ļoti priecājas par katru atzīmi,
kas augstāka nekā man, taču tā jau ir veselīga konkurence.» Viņa
min, ka, iespējams, šī sacensība daļai kursabiedru nākusi tikai par
labu, jo uzlabojušās sekmes. «Nevar taču atļaut meitenei iet pa
priekšu!» smaida Madara.

Jau trīs gadus viņa pa pusgadam dodas praksē uz uzņēmumiem, kur
sevi pierādījusi strādājot. Madara atzīst – tas nav viegli. «Nav
jau visu laiku tikai 50 reiz 40 centimetrus lielas plāksnes jākrāmē
vai līstītes jālīmē, ir arī smagāki darbi, taču es nesūdzos, jo man
patīk.» Vienīgais, kas īsti neejot pie sirds, ir slīpēšana. Pārāk
daudz putekļu, kas kaitē rokām, bet pārējo darot ar lielu
prieku.

Priekšnama iekārta – dāvana mammai
Nesen Madara skolā žūrijas komisijai, tostarp uzņēmējiem,
prezentēja kvalifikācijas darbu jeb pirmo lielo mēbeli – priekšnama
iekārtu no kokskaidu plātnēm, kas finierētas no ozola, un tajā
iestrādāta citas tekstūras un krāsas koka plātnīte – intarsija no
riekstkoka. Priekšā – liels spogulis. Šī ir viena no trim
priekšnama iekārtām, kas šogad bija apskatāmas kvalifikācijas darbu
skatē, un tā no pārējām atšķiras ar dizaina elementiem.

Priekšnama iekārtas cena, pēc meitenes aprēķiniem, ir vairāk
nekā 300 latu. Pie tās Madara praktiski strādājusi katru darba
dienu pa vairākām stundām trīs nedēļas. Runājot par rezultātu, viņa
nosaka: «Vienmēr jau var labāk…» Sākotnēji bija plānots, ka
Madara izgatavos veclaicīgu spoguli ar plauktiņu, bet tapa
priekšnama iekārta ar spoguli. Tiesa, neesot paguvusi tam apkārt
izveidot masīvkoka ornamentu. «Ā, jā, un šī mēbele ir par dažām
skaidām vieglāka, jo caurumus ne tajā vietā biju izurbusi. Taču
nekas, to ātri laboju,» tā Madara. Iekārta ir dāvana mammai.

«Vai tiešām mūsu cilvēki nav pelnījuši ko
labāku?»

Līdz šim Madaras rokām tapis arī nakts skapītis, kas uzdāvināts
māsai dzimšanas dienā. Bet nu ir iecere izgatavot vēl vienu
priekšnama iekārtu – tā arī būs dāvana māsai. «Viņa jau ilgāku
laiku staigā pa veikaliem, meklē, taču neko piemērotu neatrod. Ja
izdosies, tad izgatavošu pati,» tā Madara.

Viņa atzīst, ka uz mēbelēm veikalā skatās ar «citu aci» un
neapskauž cilvēkus par to, ko viņiem piedāvā. «Dažkārt paskatos uz
tām mēbelēm veikalā un domāju: «Vai tiešām mūsu cilvēki nav
pelnījuši ko labāku?!» Tās mēbeles nereti jau veikalā brūk kopā!
Tiesa, šodien visu nosaka nevis kvalitāte, bet cena. Taču nevaram
aizmirst teicienu, ka skopais maksā divreiz,» tā Madara. Jautāta,
vai tas nozīmē, ka viņas mājās mēbeles būs tikai pašas izgatavotas,
meitene nosaka: «Kas zina. Ja būs iespēja, kur to izdarīt, tad –
iespējams.»

Vēl līdz jūnijam Madarai būs prakse «Jelgavas mēbelēs», jūnijā
pildīs skolā kvalifikācijas eksāmena pēdējo daļu – kopā ar
kursabiedriem izgatavos skapi, taču vēlāk iesākto plāno turpināt un
mācīties par mēbeļu tehnoloģi.

Foto: Ivars Veiliņš