Pilsētā

«Kopā ar meitenēm esmu jau
kādus četrus gadus. Pamazām jau esmu iemantojusi viņu uzticību, lai
gan tas prasījis ne mazums pūļu. Tagad esam kā viena liela ģimene,
jo nemitīgi kontaktējamies,» teic audzinātāja Aina Tamberga,
aicinot arī meitenes pastāstīt par savu ikdienu
bērnunamā.

Kopumā šajā grupiņā dzīvo 12 meitenes vecumā no sešiem līdz
sešpadsmit gadiem. Vienīgi Elīnai jau ir pilni 18 un viņa ar
nepacietību gaida, kad varēs uzsākt patstāvīgu dzīvi pašvaldības
piešķirtajā dzīvoklī. Kad pie meitenēm viesojas «Jelgavas
Vēstnesis», viņas ir sešas – Elīna, Sintija, Džanita, Olga, Alīna
un Konstancija, kuru istabasbiedrenes mīļi dēvē par Anci. «Tā viņas
vārds ir vieglāk izrunājams,» paskaidro mazās. Nupat meitenes
paēdušas vakariņas, tāpēc tiek mazgāti trauki. Izrādās, Elīna
šodien ir dežurante, tāpēc galdu vāc viņa, taču pārējās meitenes
piepalīdz. Pienākumi meitenēm katru dienu ir sadalīti, tādēļ lielos
vilcienos strīdu par to, kas slaucīs istabu vai mazgās traukus,
viņām nav. «Bet mēs jau mēdzam arī strīdēties,» neslēpj Olga un
Sintija, gan tūlīt piebilstot, ka lielākoties nesaskaņu iemesls ir
sīkumi. «Piemēram, nevaram kaut ko sadalīt, izvēlēties, ko
skatīties pa televizoru,» paskaidro meitenes. Un tad pa gaisu ejot
puņķi un asaras – visas kādu laiku paraud, tad paprasa piedošanu,
salīgst mieru, un dzīve atkal ieiet mierīgās sliedēs. Viņas teic,
ka parasti salabšana prasa pavisam niecīgu laika sprīdi – galu galā
visas meitenes ir vienlīdz mīļas.

Uz jautājumu, kā meitenes, kuras dzīvo vienā grupiņā, viena
otru uztver, viņas cita caur citu sauc: «Mēs esam draudzenes!» Un
tas nozīmē, ka savā starpā tiek pārrunātas dienas gaitas,
pārdzīvotais, uzticēti noslēpumi. Bet audzinātājas viņas nereti
sauc par mammām. «Mums ir trīs audzinātājas, un, protams, ir jau
tā, ka viena ir mīļāka par citām. Ja man ir labs garastāvoklis,
saucu viņas par mammām, ja ir kāds kreņķis vai sailgojos pēc savas
īstās mammas, tad gan saku: «Audzinātāj.» Citādi jau laikam nemaz
nevarētu būt – es taču šeit esmu uzaugusi,» tā Elīna, neslēpjot,
ka, par spīti pārdzīvotajam, ļoti mīl savu īsto mammu. «Viņa ir
ļoti, ļoti laba mamma. Viņas lielākā problēma ir tā, ka viņa dzer.
Laikā, kad nedzer, viņa mani arī dažreiz apciemo,» Elīna piebilst,
ka bērnunamā uzauguši arī viņas trīs brāļi, kas jau uzsākuši
patstāvīgu dzīvi. «Es arī ļoti gaidu to brīdi, kad varēšu dzīvot
viena. It kā jau negribas prom no bērnunama, taču tajā pašā laikā
ļoti gribas. Gribas biežāk pabūt vienai. Kad man ir stress, ieeju
savā istabā, klausos mūziku, zīmēju, un mazās meitenes to respektē.
Atļauj man pabūt vienai ar savām domām.»

Arī audzinātāja Aina meitenes paslavē kā ļoti draudzīgu
grupiņu. «Katrai jau ir sava sāpe, un mēs, audzinātājas, cenšamies
iemantot viņu uzticību, radīt ģimenisku atmosfēru. Dažreiz jau
viņas atver savu sirdi, un tad ir vislielākais gandarījums – šie
bērni ir ļoti daudz cietuši, tāpēc ne kuram katram atklājas,» tā
A.Tamberga.

Tikmēr meitenes jau sasēdušās kur nu kurā un sit klačiņu.
«Ziniet, mēs drīz pārcelsimies uz citām telpām. Mēs esam vislabākā
un visklusākā grupiņa – mums to teica –, tāpēc esam nopelnījušas
tikko izremontētas istabiņas,» gaidāmo notikumu atklāj Sintija. Un
pārējās pārliecināti piebalso, ka šo mirkli gaida ar lielu
nepacietību, jo tur dzīve solās būt vēl jaukāka.