«Būt kristietim nenozīmē krāt čupiņā labi padarītus darbus. Tā jēga ir daudz dziļāka. Iejūtīgi, izpalīdzīgi, atsaucīgi un dāsni cilvēki ir kā kristiešu, tā neticīgu cilvēku vidū. Manuprāt, galvenais, kas atšķir un vairāk raksturo ticīgu cilvēku, ir tas iekšējais miers, līdzsvarotība, kas mīt mūsos, jo mēs katrā dzīves situācijā paļaujamies uz Dievu – mums nav tās steigas, uztraukšanās, stresa, kas tik ļoti raksturīgs šodienas sabiedrībai,» spriež Jelgavas baptistu draudzes Svētdienas skolas vadītāja Ruta Majevska.
Kristīne Langenfelde
Viņai jau 20 gadus ik svētdiena ir saplānota – tā ir diena kopā ar bērniem Svētdienas skolā. «Esmu skolotāja, tāpēc šķiet tik pašsaprotami, ka šajā darbā gūstu gandarījumu, un nav svarīgi, vai tās ir piecas vai sešas dienas nedēļā,» atzīst R.Majevska, kura ikdienā strādā par sākumskolas skolotāju Glūdas pamatskolā.
Pusaizliegtais auglis
Viņai ģimenē ticība vienmēr bijusi pati svarīgākā – neatkarīgi no valsts, sociālajiem vai ekonomiskajiem apstākļiem. «Mani vecāki arī padomju gados apmeklēja baznīcu un mani kā mazu meiteni vienmēr ņēma līdzi. Taču tas nenozīmē, ka vecāki izvēlējās manā vietā – šo ceļu uz ticību var atrast tikai katrs pats: šeit nav vietas piespiešanai, ietekmēšanai… Es pati nonācu līdz apziņai, ka vēlos dzīvot saskaņā ar Dievu,» saka R.Majevska.
Viņa atceras, ka tieši deviņdesmito gadu sākums bijis brīdis, kad baznīcu mūsu sabiedrība atklājusi no jauna – tāds kā vilnis, kad vai katrs vēlējās izbaudīt šo padomju gadu pusaizliegto augli. «Es no savu vecāku stāstītā labi atceros, kā padomju gados vērsās pret cilvēkiem, kuri ticēja Dievam. Tikai savas ticības dēļ viņiem tik daudzas iespējas tika liegtas… Uz papīra jau tas nebija «uzlikts», bet, ja tu gāji baznīcā, tad skaidri zināji, ka nekad mūžā nedabūsi paaugstinājumu darbā, nenokļūsi vadošā amatā, pat par skolotāju strādāt nedrīkstēsi. Zinu ticīgus cilvēkus, kuri tā arī nedevās mācīties augstskolā, jo skaidri zināja, ka ar savu augstāko izglītību nevarēs būt nekas vairāk par vienkāršu strādnieku. Partijas biedri regulāri nāca pārbaudīt, vai tikai kāds nav sapulcējies Svētdienas skolā… Ja cilvēki tolaik bija gatavi samierināties ar šādām represijām un palika uzticīgi savai izvēlei, tad ir skaidrs, ka viņu ticība bija patiesi stipra – tur nebija vietas ārišķībām,» spriež skolotāja, piebilstot, ka viņa arī to brīdi, kad padomju vara atkāpās un baznīcas varēja sākt apmeklēt brīvi, neuzskata par ārišķīgu izpausmi, ko daudzi būtu izmantojuši tikai tāpēc, ka tas varēja šķist moderni. «Tas bija īsts vilnis – deviņdesmito gadu sākumā baznīcas visā Latvijā bija pilnas. Mūsu pašu Svētdienas skolu tolaik apmeklēja ap 200 bērnu un jauniešu. Tas tiešām bija daudz – šobrīd ap Ziemassvētkiem mūsu skolu apmeklē ap 50 audzēkņu. Taču tik un tā es nepiekrītu, ka tolaik cilvēki nāca tikai modes pēc – man šķiet, ka tā vairāk bija ziņkāre, kaut kā līdz šim aizliegta izzināšana, tāda kā tautas garīgā atmoda,» secina skolotāja.
Šāds pacēlums esot turpinājies vairākus gadus, līdz pamazām apsīcis. «Kāpēc? Iespējams, cilvēkiem parādījās citas prioritātes, taču tie, kuriem tā nebija tikai ziņkāre, joprojām ir draudzēs un joprojām apmeklē baznīcas,» tā R.Majevska.
Mēs Viņu neredzam
Jautāta, kā viņa Svētdienas skolas bērniņiem vecumā no trim gadiem spēj atbildēt uz tik vienkāršu un reizē tik sarežģītu jautājumu «Kas ir Dievs?», R.Majevska saka, ka tas nebūt nav grūts uzdevums. «Dievs ir radītājs, kurš radījis pasauli. Tā arī bērniem saku – Viņš ir pastāvējis vienmēr, taču mēs Viņu neredzam, nevaram sataustīt, bet mums ir dota iespēja Viņu iepazīt caur Bībeli. Un to mēs arī kopā ar bērniem darām. Sākumā tā ir bilžu Bībele, kurā lielos skaistos attēlos ir parādīti personāži; vēlāk jau rotaļas, dažādas aktivitātes, caur kurām mēs mācāmies izprast lietu kārtību. Nav jau tā, ka Svētdienas skolā sanāk bērni un lasa Bībeli – tas ir interesants un radošs process: mēs veidojam, zīmējam, dziedam, ejam rotaļās, taču neaizmirstam, ka galvenais šeit ir izzināt ticības būtību,» atzīst skolotāja.
R.Majevska neslēpj, ka dažkārt bērnu jautājumi var būt pārsteidzoši un negaidīti, taču, kā viņa pati saka, ja pārzini Bībeli, tad rast atbildes uz jautājumiem nemaz nav tik grūti. «Kādi ir biežāk uzdotie jautājumi? Kas notiek pēc nāves, vai pastāv mūžīgā dzīve, nereti jautā par zīlēšanu, maģiju, māņticību, un tad mēs kopīgi meklējam atbildes,» tā R.Majevska, atzīstot, ka daudz nopietnāki jautājumi parasti parādās pusaudžu gados. «Tieši tad var pienākt brīdis, kad jaunietis pats vairs nespēj atbildēt uz saviem jautājumiem, jūtas nesaprasts un, ja tajā brīdī līdzās nav mīlošu vecāku, meklē atbildes citur, turklāt ne vienmēr tajā pareizākajā virzienā – nereti tās ir draugu kompānijas, dažādas atkarības. Bet jaunietis jau nepieļauj, ka šis virziens ir nepareizs – viņš visu noveļ uz to, ka apkārtējā sabiedrība viņu nesaprot. Arī mūsu Svētdienas skolā ne viens vien jaunietis ir nonācis pēc tam, kad pazaudējis savu ceļu. Visbiežāk viņu pie mums atved kāds draugs, paziņa. Kā palīdzēt šādam pusaudzim? Parādot viņam, kas ir slikts un kas – labs. Saprotu, ka tas izklausās pārāk vienkārši, bet, ja vien jaunietis tajā ieklausītos, tad jau sen kā viņam to pašu būs teikuši vecāki, skolotāji, vēl kāds. Taču Svētdienas skolā atšķirība ir tāda, ka to nesaku es kā skolotāja, kurā viņš varētu arī neieklausīties, es tikai norādu uz to, ko ir teicis šīs pasaules radītājs. Protams, tas nenotiek uzreiz, taču, ja vien cilvēks vēlas mainīties, viss ir iespējams. Ļoti būtiski, ka šeit jaunietis satiek tādus pašus vienaudžus kā viņš un redz, ka var dzīvot arī citādāk – var kopā darīt interesantas un jautras lietas, bet tās nav jāsaista ar atkarības vielām vai kaut kā aizliegta izmantošanu. Mums ir sava jauniešu grupa, kas sanāk kopā, rīko pasākumus, dodas ekskursijās, saistoši pavada laiku – tas ir labs piemērs tam, ka piepildījumu var atrast arī citādās nodarbēs,» uzsver R.Majevska.
Brīnumi notiek
Skolotāja savā dzīvē ir pārliecinājusies, ka brīnumi notiek, ja vien tiem tic. «Viss ir atkarīgs no tā, kā cilvēks uz lietām skatās. Arī manā dzīvē bija posms, kad pirms pāris gadiem biju spiesta aiziet no darba skolā, arī vīrs, kurš iepriekš labi pelnīja celtniecībā, tagad spiests strādāt par sētnieku ar 100 latu algu. Taču tas nenozīmē, ka mēs uz dzīvi sākām skatīties pesimistiski. Jā, Jelgavas skolās visas vakances bija aizpildītas, bet man izdevās atrast darbiņu Glūdas skolā. Ir jau kāds, kas ik pa laikam pajautā: ko tu tur, kā tu tur; alga neliela, bet no pilsētas katru dienu jābrauc uz laukiem, bet es uz to skatos citādāk. Kopā ar abiem bērniem Sigitu un Gunti katru rītu kāpjam autobusā un braucam uz Glūdu, priecājoties, kā saulīte lec pār piesnigušo mežu. Vērtība jau nav algā vai kaut kādos sadzīves apstākļos, bet gan attiecībās, sirdsmierā, mīlestībā… Mūsu sabiedrībai pietrūkst ticības, taču tieši ticība mūs stiprina un ļauj uz lietām paskatīties no cita skatu punkta,» uzskata R.Majevska. Katru pārbaudījumu ģimene uztver kā zināmu posmu, kas ir jāizdzīvo, lai piedzīvotu pārmaiņas. «Un tā arī ir noticis – tieši šobrīd man ir piedāvāts jauns darbs tepat Jelgavā – sakiet vēl, ka ticībā nav spēka!»
Galvenais – būt visiem kopā
Kādi ir Majevsku ģimenes Ziemassvētki? «Jau decembra sākumā abi bērni izveidoja paši savu Adventes vainagu – tagad mums ir katrā istabā pa vainagam, kurā visu šo gaidīšanas laiku tiek aizdegtas svecītes. Arī eglīte mājās jau ir. Vakaros mācījāmies Ziemassvētku dziesmas, dzejolīšus. Protams, bērni ļoti gaida arī Ziemassvētku vecīti ar dāvanām, jo jau Dievs mums ir mācījis dāvināt, pats dodot mums vislielāko dāvanu – savu dēlu. Tas ir gaišums un prieks, ar ko mums saistās Ziemassvētki. Pašā Ziemassvētku vakarā mēs visi sanākam kopā pie ģimenes galda, lai izjustu šo svētku patieso nozīmi, noteikti kopīgi palasām arī notikumus no Bībeles par to, kā piedzima Jēzus bērniņš, un cits citam vēlam ticību, cerību un mīlestību: tie ir tik labi zināmi vārdi, taču reti kurš aizdomājas par to, cik dziļa jēga ir katrā no tiem…» saka R.Majevska.
Foto: Ivars Veiliņš
20.7 °C,
2.2 m/s,
87.7 % 
20.7 °C,
2.2 m/s,
87.7 %