-2 °C, 3.4 m/s, 89.5 %

Pilsētā

Sākumlapa Portāla “Jelgavas Vēstnesis” arhīvsPilsētā«Mums jāatsakās no jēdziena «vecpilsēta»»
«Mums jāatsakās no jēdziena «vecpilsēta»»
08/05/2011

14. maijā ar jaunās strūklakas atklāšanu pie Sv.Trīsvienības baznīcas torņa un Muzeju nakts pasākumiem pilsētā tiek uzsākta oficiālā tūrisma sezona. «Muzeju nakts tradīcija aizsākās Francijā, lai popularizētu muzeju darbību, kuri Eiropā ir salīdzinoši elitāras iestādes. Tas bija veids, kā radīt papildu interesi par muzejiem. Kopš 2005. gada arī Latvijā tiek organizēti Muzeju nakts pasākumi, kuri kļuvuši pietiekami iecienīti, un cilvēki labprāt izmanto šo iespēju,» stāsta Ģederta Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzeja (JVMM) direktore Gita Grase.

Jānis Kovaļevskis

14. maijā ar jaunās strūklakas atklāšanu pie
Sv.Trīsvienības baznīcas torņa un Muzeju nakts pasākumiem pilsētā
tiek uzsākta oficiālā tūrisma sezona. «Muzeju nakts tradīcija
aizsākās Francijā, lai popularizētu muzeju darbību, kuri Eiropā ir
salīdzinoši elitāras iestādes. Tas bija veids, kā radīt papildu
interesi par muzejiem. Kopš 2005. gada arī Latvijā tiek organizēti
Muzeju nakts pasākumi, kuri kļuvuši pietiekami iecienīti, un
cilvēki labprāt izmanto šo iespēju,» stāsta Ģederta Eliasa Jelgavas
Vēstures un mākslas muzeja (JVMM) direktore Gita
Grase.

Jelgavā pēdējos gados ieguldīti ievērojami līdzekļi, lai sakārtotu
muzeju infrastruktūru, rekonstruēta slavenā Pētera akadēmijas ēka,
Sv.Trīsvienības baznīcas tornis un Ā.Alunāna memoriālā māja. Par
to, kāds varētu būt Jelgavas piedāvājums tūristiem un
pilsētniekiem, «Jelgavas Vēstneša» saruna ar JVMM direktori
G.Grasi.

Mūsdienās patērētājs atrodas daudzu izvēļu priekšā un
muzejs ir tikai viena no iespējām. Kas, jūsuprāt, ir tas, ko
cilvēki sagaida no muzeja?

Diezin vai būs daudzi, kuri varēs precīzi formulēt, ko sagaida no
muzeja. Svarīgākā laikam ir tā apziņa, ka kāds apkopo mūsu
kolektīvo vēsturi. Faktiski jau muzejs sastāv no lietām, kas ir
bijušas ap mums un ir savdabīgs kultūras simbols. Cilvēki daudz ko
mēdz aizmirst, tādēļ, atnākot uz muzeju un ieraugot priekšmetus,
kuri vēl salīdzinoši nesen bijuši vai katrā mājā, gūst pozitīvas
emocijas. Cilvēkiem patīk atcerēties to, kas ir piedzīvots dzīves
laikā. Bieži vien ar dažādiem jauninājumiem un muzejam netipiskām
izklaidējošām aktivitātēm tiek noniecinātas tās vērtības, kuras
gadiem glabātas un lolotas. Diemžēl šobrīd daudzi ir noguruši no
informācijas un brīvajā laikā arī no muzejiem sagaida izklaides un
šovus, kas tomēr nav mūsu funkcija. 

Pasaules prakse liecina, ka pēdējos gados arvien lielāku
popularitāti gūst tie muzeji, kuri apmeklētājiem piedāvā ne tikai
aplūkot dažādus eksponātus, bet arī ļauj aktīvi iesaistīties
pašiem. Kā par to tiek domāts Jelgavā?

Jau vēsturiski Jelgava bijusi visai elitāra, uz zinātni un kultūru
orientēta pilsēta, tādēļ savās ekspozīcijās vienmēr to esam
centušies uzsvērt. Sekojot līdz, kā strādā citi muzeji, esam daudz
domājuši, kā dažādot savu piedāvājumu. Tomēr, lai sagatavotu ko
jaunu, nepieciešami cilvēki, kuriem ir pieredze šādu aktivitāšu
rīkošanā, jo ne vienmēr labs muzeja speciālists ir arī labs
stāstītājs un izklaižu organizētājs. Ne mazāk svarīgas ir
piemērotas un aprīkotas telpas un oriģinālpriekšmetu replikas
(kopijas), ar kurām ļaut apmeklētājiem darboties. Tas viss prasa
papildu resursus, kuru mums diemžēl nav. Nedaudz iejusties laika
atmosfērā esam iecerējuši atjaunotajā Ādolfa Alunāna muzejā. Muzeja
darbiniecēm tika izgatavoti Alunāna laika tērpi, bet apmeklētājiem
piedāvāsim uzlikt galvā cepures un piedalīties pašiem savās mini
izrādēs.

Līdz šim Jelgava nevarēja lepoties ar lielu tūristu skaitu.
Vai pēdējo gadu ieguldījumi tūrisma infrastruktūras sakārtošanā
ļauj cerēt uz uzlabojumiem šajā ziņā? Kā esat sagatavojušies
gaidāmajai tūrisma sezonai?

Ieguldījumi tūrisma infrastruktūrā ir dārgs un laikietilpīgs
pasākums, kurš, manuprāt, var tikai uz kādu laiku piesaistīt
tūristu uzmanību. Katra tūrisma objekta vērtība ir tā saturs,
atklājums, pārdzīvojums, nojausma, ko apmeklētājs iegūst,
apmeklējot šo objektu. Pie vecā, sagrautā Jelgavas Sv.Trīsvienības
baznīcas torņa stāvot varēja izstāstīt visu pilsētas vēsturi,
akcentējot pēdējā kara notikumus, kas mūsu pilsētu pārvērta drupās.
Tādēļ esmu gandarīta, ka tornis tika ne vien rekonstruēts, bet arī
piepildīts ar saturu un stāstiem par pilsētu. Nepieciešams definēt
kādas pāris vērtības, kuru dēļ ir vērts atbraukt uz Jelgavu, kuras
nevienā citā vietā Latvijā nevar ieraudzīt. Kad esam šīs vērtības
deklarējuši, ir konsekventi ar tām jāstrādā – jāveido reklāma ar un
ap tām – visdažādākajos veidos, piesaistot uzmanību. Mums vēl daudz
jāmācās, kā pareizi sevi pasniegt, jo tūrisma jomā reklāma izsaka
teju visu, bez tās nav pamata cerēt uz panākumiem. Katrai
mērķauditorijai ir savas intereses un, manuprāt, neapgūts lauciņš
šai ziņā ir Ģ.Eliass, kurš ir pasaules līmeņa mākslinieks un stāv
līdzās tādiem latviešu dižgariem kā Vilhelms Purvītis, Jānis
Valters un Janis Rozentāls. Tikai ar to atšķirību, ka Ģ.Eliass
savus darbus nepārdeva un tie nav izplatīti. Līdz ar to mazāk
zināmi. Mūsu kolekcijā ir ap 900 Eliasa darbu, kas veido aptuveni
80 procentus no viņa radošā mantojuma. Latviešu auditorijai ne
mazāk interesants ir teātra tēvs Ādolfs Alunāns, kura memoriālajā
mājā iekārtotajā dzīvoklī esam radījuši autentisku atmosfēru.
Protams, nevar aizmirst arī par Jelgavas pili un hercogu kapenēm.
Jāizmanto arī Rietumeiropas tūristu interese par padomju laika
mantojumu, no kura dažādu iemeslu dēļ paši kaunamies. Jelgavā šai
ziņā apskatāms viss padomju laika arhitektūras spektrs, sākot no
barakām un beidzot ar blokmāju apbūvi dzīvojamajos kvartālos. Ir
arī atsevišķas padomju arhitektūras pērles, kaut vai bijušais kino
«Zemgale» un dzelzceļnieku kultūras nams.

Jelgavai ir ļoti bagāta vēsture. Kas, jūsuprāt, ir tie
fakti, kuri noteikti būtu jāzina katram pilsētas
iedzīvotājam?

Šajā ziņā man ir kāda doma – izveidot tādu kā Jelgavas vēstures
kanonu, kurā būtu apkopota svarīgākā informācija par pilsētu.
Īstais brīdis, kad to darīt, varētu būt Jelgavas 750 gadu jubileja,
kuru svinēsim 2015. gadā. Līdz tam laikam, iesaistot pēc iespējas
plašāku sabiedrības daļu, būtu jāvienojas par to, kas tad ir tās
lietas, ko vēlamies izcelt un popularizēt. Muzejā ir izveidota
hronoloģiskā tabula, par katru gadu atceres vērtus faktus
ievietojam arī muzeja mājas lapā, tomēr nebūtu pareizi, ja muzeja
darbinieki piedāvātu tikai savu versiju par svarīgāko pilsētas
vēsturē. Mūsu pilsētas svētku devīze šogad ir «Es mīlu Jelgavu!»,
bet kāpēc jāmīl Jelgava? Kas ir tas, kas pilsētu dara atšķirīgu no
citām? Kas ir tas, ar ko mums būtu jālepojas? Tie ir jautājumi, uz
kuriem mums atbildes jāmeklē kopā.

Kāda varētu būt Jelgavas vecpilsētas loma
nākotnē?

Jāsāk ar to, ka pēc iespējas ātrāk vajadzētu atteikties no jēdziena
«vecpilsēta» Jelgavas kontekstā, jo šādā veidā mēs maldinām
potenciālos tūristus. Vecpilsēta tradicionāli asociējas ar
rātslaukumu, tirgus laukumu, baznīcu un pilsētas vaļņiem. Savukārt
Jelgavas gadījumā mēs runājam par attālu pilsētas nomali, kura
nekad nav bijusi sabiedriskās dzīves centrā. Tas ir bijis
strādnieku rajons ar iebraucamajām vietām un amatnieku darbnīcām.
Esošā apbūve arhitektoniski atgādina Kuldīgas vēsturiskā centra
koka apbūvi, kas iekļauta UNESCO vēsturiskā mantojuma sarakstā. No
tā mēs daļēji varam izdarīt secinājumus par to, kāda bijusi
Jelgavas pilsētas centrālās daļas apbūve, ja jau pilsētas nomale ir
tik izcila. Atklāti pasakot, ka te var redzēt Jelgavas nomalei
tipiskas ēkas, mēs būtu ieguvēji, jo ne katrā Eiropas pilsētā tās
nomales mājas ir tik savdabīgas un interesantas. Bet, lai šī vieta
attīstītos, pašiem rastos vēlēšanās to apmeklēt un tā būtu
atraktīva arī tūristiem, šeit jāizvieto kādi sabiedriski nozīmīgi
objekti, kaut vai ziemā ierīkojot slidotavu.

Valdība atbalstījusi ieceri, ka Latvijas vēsture skolās
jāmāca kā atsevišķs priekšmets. Kā jūs šai kontekstā vērtējat
iespēju pilsētas izglītības iestādēs īpašu uzmanību pievērst
Jelgavas vēsturei?

Šī iecere man nav īsti saprotama, jo Latvijas vēsturi nav iespējams
skatīt atrauti no Eiropas vēstures. Visi notikumi ir cieši
saistīti, un šaubos, vai šādā veidā mēs varēsim uzlabot skolēnu
zināšanas. Tie, kas aizstāv šo ideju, noteikti vairāk ir domājuši
par latviešu vēsturi, jo tādas Latvijas līdz pat 1918. gadam nemaz
nebija. Arī par pašu latvietību mēs varam sākt runāt tikai no 19.
gs. 60. gadiem un jaunlatviešu kustības. Jelgava vienmēr bijusi
multikulturāla un cieši saistīta ar norisēm Eiropā. Piemēram,
Francijas revolucionāri 18. gs. beigās savas skrejlapas drukāja
Stefenhāgena tipogrāfijā Jelgavā. Drīzāk jārunā par to, ka
pedagogiem mācību procesā būtu vairāk jāizmanto tie resursi, kas ir
ārpus skolas, tai skaitā muzeji, kuros skolēns labāk varētu uztvert
mācību saturu. Muzejs ir gatavs sadarboties ar pilsētas izglītības
iestādēm jautājumos par pilsētas vēstures mācīšanu kontekstā ar
Latvijas vēsturi.

Otrā pasaules kara laikā no Jelgavas tika izvesti daudzi
vērtīgi eksponāti. Cik daudz no šīm vērtībām ir izdevies
atgūt?

Jelgavas muzeja darbība tika atjaunota 1944. gadā, tomēr faktiski
jau nebija ko atjaunot, jo vēl pirms kara sākuma Kurzemes provinces
muzejs tika pievienots Latvijas Valsts vēstures muzejam, tādēļ
juridiski mēs nevarējām pretendēt uz kādu eksponātu atgūšanu.
Lielākā daļa vērtīgāko eksponātu no Kurzemes provinces muzeja tika
izvesti vēl 1939. gadā, kad repatriācijas līguma ietvaros uz Vāciju
izceļoja Latvijas baltvācieši. Kopumā no Kurzemes provinces muzeja
krājuma gadu gaitā gan izdevies atgūt ap 12 tūkstošiem eksponātu,
kas veido apmēram 15 procentus no šā brīža muzeja krājuma. Esam
uzsākuši darbu arī pie kartotēkas sagatavošanas par visiem Kurzemes
provinces muzeja eksponātiem, lai apzinātu tās vērtības, kuras reiz
bijušas Jelgavā. Vērtīgākais eksponāts, uz kura atgūšanu ceram, ir
Jelgavas Sv.Trīsvienības baznīcas lasāmpults, kas šobrīd apskatāma
Poznaņas muzejā Polijā.

Kas noticis ar Cukurfabrikas muzeja
eksponātiem?

Pēc fabrikas slēgšanas tie ir nodoti mūsu muzejam glabāšanā. Ņemot
vērā, ka tas nav muzeja īpašums, mūsu iespējas rīkoties ar šiem
eksponātiem ir ierobežotas. Pagaidām gan arī neredzu iespēju, ka
pilsētā varētu tikt veidots atsevišķs, cukura rūpniecībai veltīts
muzejs. Par šiem eksponātiem interesi izrādījuši arī mežotnieši, jo
tieši Mežotnē savulaik uzsākta cukurbiešu audzēšana, kas pa Lielupi
ar plostiem vestas uz Jelgavu. Tas arī bija viens no iemesliem,
kāpēc tieši Jelgavā celta pirmā cukurfabrika Latvijā. Ja kādam būtu
iecere veidot cukurrūpniecībai veltītu muzeju, labprāt to
atbalstītu.

Foto: Ivars Veiliņš