14. maijā ar jaunās strūklakas atklāšanu pie Sv.Trīsvienības baznīcas torņa un Muzeju nakts pasākumiem pilsētā tiek uzsākta oficiālā tūrisma sezona. «Muzeju nakts tradīcija aizsākās Francijā, lai popularizētu muzeju darbību, kuri Eiropā ir salīdzinoši elitāras iestādes. Tas bija veids, kā radīt papildu interesi par muzejiem. Kopš 2005. gada arī Latvijā tiek organizēti Muzeju nakts pasākumi, kuri kļuvuši pietiekami iecienīti, un cilvēki labprāt izmanto šo iespēju,» stāsta Ģederta Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzeja (JVMM) direktore Gita Grase.
Jānis Kovaļevskis
Jelgavā pēdējos gados ieguldīti ievērojami līdzekļi, lai sakārtotu muzeju infrastruktūru, rekonstruēta slavenā Pētera akadēmijas ēka, Sv.Trīsvienības baznīcas tornis un Ā.Alunāna memoriālā māja. Par to, kāds varētu būt Jelgavas piedāvājums tūristiem un pilsētniekiem, «Jelgavas Vēstneša» saruna ar JVMM direktori G.Grasi.
Mūsdienās patērētājs atrodas daudzu izvēļu priekšā un muzejs ir tikai viena no iespējām. Kas, jūsuprāt, ir tas, ko cilvēki sagaida no muzeja? Diezin vai būs daudzi, kuri varēs precīzi formulēt, ko sagaida no muzeja. Svarīgākā laikam ir tā apziņa, ka kāds apkopo mūsu kolektīvo vēsturi. Faktiski jau muzejs sastāv no lietām, kas ir bijušas ap mums un ir savdabīgs kultūras simbols. Cilvēki daudz ko mēdz aizmirst, tādēļ, atnākot uz muzeju un ieraugot priekšmetus, kuri vēl salīdzinoši nesen bijuši vai katrā mājā, gūst pozitīvas emocijas. Cilvēkiem patīk atcerēties to, kas ir piedzīvots dzīves laikā. Bieži vien ar dažādiem jauninājumiem un muzejam netipiskām izklaidējošām aktivitātēm tiek noniecinātas tās vērtības, kuras gadiem glabātas un lolotas. Diemžēl šobrīd daudzi ir noguruši no informācijas un brīvajā laikā arī no muzejiem sagaida izklaides un šovus, kas tomēr nav mūsu funkcija.
Pasaules prakse liecina, ka pēdējos gados arvien lielāku popularitāti gūst tie muzeji, kuri apmeklētājiem piedāvā ne tikai aplūkot dažādus eksponātus, bet arī ļauj aktīvi iesaistīties pašiem. Kā par to tiek domāts Jelgavā? Jau vēsturiski Jelgava bijusi visai elitāra, uz zinātni un kultūru orientēta pilsēta, tādēļ savās ekspozīcijās vienmēr to esam centušies uzsvērt. Sekojot līdz, kā strādā citi muzeji, esam daudz domājuši, kā dažādot savu piedāvājumu. Tomēr, lai sagatavotu ko jaunu, nepieciešami cilvēki, kuriem ir pieredze šādu aktivitāšu rīkošanā, jo ne vienmēr labs muzeja speciālists ir arī labs stāstītājs un izklaižu organizētājs. Ne mazāk svarīgas ir piemērotas un aprīkotas telpas un oriģinālpriekšmetu replikas (kopijas), ar kurām ļaut apmeklētājiem darboties. Tas viss prasa papildu resursus, kuru mums diemžēl nav. Nedaudz iejusties laika atmosfērā esam iecerējuši atjaunotajā Ādolfa Alunāna muzejā. Muzeja darbiniecēm tika izgatavoti Alunāna laika tērpi, bet apmeklētājiem piedāvāsim uzlikt galvā cepures un piedalīties pašiem savās mini izrādēs.
Līdz šim Jelgava nevarēja lepoties ar lielu tūristu skaitu. Vai pēdējo gadu ieguldījumi tūrisma infrastruktūras sakārtošanā ļauj cerēt uz uzlabojumiem šajā ziņā? Kā esat sagatavojušies gaidāmajai tūrisma sezonai? Ieguldījumi tūrisma infrastruktūrā ir dārgs un laikietilpīgs pasākums, kurš, manuprāt, var tikai uz kādu laiku piesaistīt tūristu uzmanību. Katra tūrisma objekta vērtība ir tā saturs, atklājums, pārdzīvojums, nojausma, ko apmeklētājs iegūst, apmeklējot šo objektu. Pie vecā, sagrautā Jelgavas Sv.Trīsvienības baznīcas torņa stāvot varēja izstāstīt visu pilsētas vēsturi, akcentējot pēdējā kara notikumus, kas mūsu pilsētu pārvērta drupās. Tādēļ esmu gandarīta, ka tornis tika ne vien rekonstruēts, bet arī piepildīts ar saturu un stāstiem par pilsētu. Nepieciešams definēt kādas pāris vērtības, kuru dēļ ir vērts atbraukt uz Jelgavu, kuras nevienā citā vietā Latvijā nevar ieraudzīt. Kad esam šīs vērtības deklarējuši, ir konsekventi ar tām jāstrādā – jāveido reklāma ar un ap tām – visdažādākajos veidos, piesaistot uzmanību. Mums vēl daudz jāmācās, kā pareizi sevi pasniegt, jo tūrisma jomā reklāma izsaka teju visu, bez tās nav pamata cerēt uz panākumiem. Katrai mērķauditorijai ir savas intereses un, manuprāt, neapgūts lauciņš šai ziņā ir Ģ.Eliass, kurš ir pasaules līmeņa mākslinieks un stāv līdzās tādiem latviešu dižgariem kā Vilhelms Purvītis, Jānis Valters un Janis Rozentāls. Tikai ar to atšķirību, ka Ģ.Eliass savus darbus nepārdeva un tie nav izplatīti. Līdz ar to mazāk zināmi. Mūsu kolekcijā ir ap 900 Eliasa darbu, kas veido aptuveni 80 procentus no viņa radošā mantojuma. Latviešu auditorijai ne mazāk interesants ir teātra tēvs Ādolfs Alunāns, kura memoriālajā mājā iekārtotajā dzīvoklī esam radījuši autentisku atmosfēru. Protams, nevar aizmirst arī par Jelgavas pili un hercogu kapenēm. Jāizmanto arī Rietumeiropas tūristu interese par padomju laika mantojumu, no kura dažādu iemeslu dēļ paši kaunamies. Jelgavā šai ziņā apskatāms viss padomju laika arhitektūras spektrs, sākot no barakām un beidzot ar blokmāju apbūvi dzīvojamajos kvartālos. Ir arī atsevišķas padomju arhitektūras pērles, kaut vai bijušais kino «Zemgale» un dzelzceļnieku kultūras nams.
Jelgavai ir ļoti bagāta vēsture. Kas, jūsuprāt, ir tie fakti, kuri noteikti būtu jāzina katram pilsētas iedzīvotājam? Šajā ziņā man ir kāda doma – izveidot tādu kā Jelgavas vēstures kanonu, kurā būtu apkopota svarīgākā informācija par pilsētu. Īstais brīdis, kad to darīt, varētu būt Jelgavas 750 gadu jubileja, kuru svinēsim 2015. gadā. Līdz tam laikam, iesaistot pēc iespējas plašāku sabiedrības daļu, būtu jāvienojas par to, kas tad ir tās lietas, ko vēlamies izcelt un popularizēt. Muzejā ir izveidota hronoloģiskā tabula, par katru gadu atceres vērtus faktus ievietojam arī muzeja mājas lapā, tomēr nebūtu pareizi, ja muzeja darbinieki piedāvātu tikai savu versiju par svarīgāko pilsētas vēsturē. Mūsu pilsētas svētku devīze šogad ir «Es mīlu Jelgavu!», bet kāpēc jāmīl Jelgava? Kas ir tas, kas pilsētu dara atšķirīgu no citām? Kas ir tas, ar ko mums būtu jālepojas? Tie ir jautājumi, uz kuriem mums atbildes jāmeklē kopā.
Kāda varētu būt Jelgavas vecpilsētas loma nākotnē? Jāsāk ar to, ka pēc iespējas ātrāk vajadzētu atteikties no jēdziena «vecpilsēta» Jelgavas kontekstā, jo šādā veidā mēs maldinām potenciālos tūristus. Vecpilsēta tradicionāli asociējas ar rātslaukumu, tirgus laukumu, baznīcu un pilsētas vaļņiem. Savukārt Jelgavas gadījumā mēs runājam par attālu pilsētas nomali, kura nekad nav bijusi sabiedriskās dzīves centrā. Tas ir bijis strādnieku rajons ar iebraucamajām vietām un amatnieku darbnīcām. Esošā apbūve arhitektoniski atgādina Kuldīgas vēsturiskā centra koka apbūvi, kas iekļauta UNESCO vēsturiskā mantojuma sarakstā. No tā mēs daļēji varam izdarīt secinājumus par to, kāda bijusi Jelgavas pilsētas centrālās daļas apbūve, ja jau pilsētas nomale ir tik izcila. Atklāti pasakot, ka te var redzēt Jelgavas nomalei tipiskas ēkas, mēs būtu ieguvēji, jo ne katrā Eiropas pilsētā tās nomales mājas ir tik savdabīgas un interesantas. Bet, lai šī vieta attīstītos, pašiem rastos vēlēšanās to apmeklēt un tā būtu atraktīva arī tūristiem, šeit jāizvieto kādi sabiedriski nozīmīgi objekti, kaut vai ziemā ierīkojot slidotavu.
Valdība atbalstījusi ieceri, ka Latvijas vēsture skolās jāmāca kā atsevišķs priekšmets. Kā jūs šai kontekstā vērtējat iespēju pilsētas izglītības iestādēs īpašu uzmanību pievērst Jelgavas vēsturei? Šī iecere man nav īsti saprotama, jo Latvijas vēsturi nav iespējams skatīt atrauti no Eiropas vēstures. Visi notikumi ir cieši saistīti, un šaubos, vai šādā veidā mēs varēsim uzlabot skolēnu zināšanas. Tie, kas aizstāv šo ideju, noteikti vairāk ir domājuši par latviešu vēsturi, jo tādas Latvijas līdz pat 1918. gadam nemaz nebija. Arī par pašu latvietību mēs varam sākt runāt tikai no 19. gs. 60. gadiem un jaunlatviešu kustības. Jelgava vienmēr bijusi multikulturāla un cieši saistīta ar norisēm Eiropā. Piemēram, Francijas revolucionāri 18. gs. beigās savas skrejlapas drukāja Stefenhāgena tipogrāfijā Jelgavā. Drīzāk jārunā par to, ka pedagogiem mācību procesā būtu vairāk jāizmanto tie resursi, kas ir ārpus skolas, tai skaitā muzeji, kuros skolēns labāk varētu uztvert mācību saturu. Muzejs ir gatavs sadarboties ar pilsētas izglītības iestādēm jautājumos par pilsētas vēstures mācīšanu kontekstā ar Latvijas vēsturi.
Otrā pasaules kara laikā no Jelgavas tika izvesti daudzi vērtīgi eksponāti. Cik daudz no šīm vērtībām ir izdevies atgūt? Jelgavas muzeja darbība tika atjaunota 1944. gadā, tomēr faktiski jau nebija ko atjaunot, jo vēl pirms kara sākuma Kurzemes provinces muzejs tika pievienots Latvijas Valsts vēstures muzejam, tādēļ juridiski mēs nevarējām pretendēt uz kādu eksponātu atgūšanu. Lielākā daļa vērtīgāko eksponātu no Kurzemes provinces muzeja tika izvesti vēl 1939. gadā, kad repatriācijas līguma ietvaros uz Vāciju izceļoja Latvijas baltvācieši. Kopumā no Kurzemes provinces muzeja krājuma gadu gaitā gan izdevies atgūt ap 12 tūkstošiem eksponātu, kas veido apmēram 15 procentus no šā brīža muzeja krājuma. Esam uzsākuši darbu arī pie kartotēkas sagatavošanas par visiem Kurzemes provinces muzeja eksponātiem, lai apzinātu tās vērtības, kuras reiz bijušas Jelgavā. Vērtīgākais eksponāts, uz kura atgūšanu ceram, ir Jelgavas Sv.Trīsvienības baznīcas lasāmpults, kas šobrīd apskatāma Poznaņas muzejā Polijā.
Kas noticis ar Cukurfabrikas muzeja eksponātiem? Pēc fabrikas slēgšanas tie ir nodoti mūsu muzejam glabāšanā. Ņemot vērā, ka tas nav muzeja īpašums, mūsu iespējas rīkoties ar šiem eksponātiem ir ierobežotas. Pagaidām gan arī neredzu iespēju, ka pilsētā varētu tikt veidots atsevišķs, cukura rūpniecībai veltīts muzejs. Par šiem eksponātiem interesi izrādījuši arī mežotnieši, jo tieši Mežotnē savulaik uzsākta cukurbiešu audzēšana, kas pa Lielupi ar plostiem vestas uz Jelgavu. Tas arī bija viens no iemesliem, kāpēc tieši Jelgavā celta pirmā cukurfabrika Latvijā. Ja kādam būtu iecere veidot cukurrūpniecībai veltītu muzeju, labprāt to atbalstītu.
Foto: Ivars Veiliņš