«Mēs katrs piedzimstam un dzīvojam ar savu Latvijas izjūtu. Tā ir grūti noformulējama, bet ir iekodēta zemapziņā, un, sakrītot apstākļu kopumam, izlaužas uz āru. Mums ir iespēja dzīvot brīvā un neatkarīgā valstī, un tā ir patiesā vērtība, kas mums jāpauž tālāk iepriekšējo paaudžu iesāktajā audeklā,» Latvijas dzimšanas dienas priekšvakarā sveicot viesus pieņemšanā un pasniedzot Jelgavas pilsētas augstākos apbalvojumus, teica Jelgavas domes priekšsēdētājs Andris Rāviņš.
Viņš savā uzrunā akcentēja, ka mēs dzīvojam zināšanu un informācijas laikmetā, kas sabiedrībai prasa pielāgoties jaunajam, saskatīt nākotnes perspektīvas un izmantot to ikdienā. «Valsts spēks atkarīgs no ikviena iedzīvotāja spēka un gara, pastāvot par savu valodu un tautu,» norādīja Jelgavas domes priekšsēdētājs, papildinot, ka galvenais ir tas, cik labi cilvēks jūtas savā valstī. Lai justos labi, cilvēkam vajag prognozējamību, sakārtotu infrastruktūru, pieejamu izglītību un kultūru, labklājību, kam jābūt valsts ilgtermiņa mērķiem, bet arī mūsu pilsētā tas ir būtiski. «Jelgavā ir radīti priekšnoteikumi investīciju ienākšanai pilsētā, jo mums galvenais ir jaunu darbavietu radīšana. Manuprāt, Jelgavas ekonomikas neapgūtais potenciāls ir zinātnes un uzņēmējdarbības sasaiste,» uzsvēra A.Rāviņš, norādot, ka Jelgavā ir reģistrēti 3833 uzņēmumi. «Mūsu vērtība ir ikviens ieinteresēts un aktīvs jelgavnieks no bērna līdz senioram,» sakot paldies ikvienam par ieguldījumu Jelgavas attīstībā.
Augstāko pilsētas apbalvojumu saņēma deviņas personas. «Goda zīmi» saņēma SIA «Viktorija B» vadītāja Sandra Blūmane un politiķis Vilnis Edvīns Bresis, savukārt «Goda rakstu» saņēma dzejniece Rasma Urtāne, «Latvijas dzelzceļš» Rīgas ekspluatācijas iecirkņa vadītāja vietnieks Viktors Nikruss, AS «Eco Baltia» grupas padomes priekšsēdētāja vietniece Undīne Būde, zvērināts advokāts kolekcionārs Normunds Rečs, SIA «Karameļu darbnīca» īpašnieces Ilze Priževoite un Inga Zagdaja un Montesori pedagoģe Irēna Dominiece.
Pasākuma noskaņu nodrošināja Jānis Lūsēns, Kristīne Zadovska un Ingus Pētersons un grupa ar koncertuzvedumu «Trīs zvaigznes».
«Atmiņā palikuši divi lēmumi»
Goda zīme: politiķim Vilnim Edvīnam Bresim par mūža ieguldījumu Latvijas un Jelgavas attīstībā un godprātīgu sabiedrisko darbību
Vilnis Edvīns Bresis mācījās Jelgavā – 2. vidusskolā un Lauksaimniecības akadēmijā –, bet Jelgavā viņš nestrādāja. Tomēr viņa devums politiķa amatā ir nozīmīgs arī jelgavniekiem. «Liktenis mani izvirzīja pietiekami augstos amatos, kuros tika pieņemti tautai vajadzīgi lēmumi. No visiem atmiņā palikuši divi: tā saucamie Breša zemnieki un balsojums par Latvijas neatkarību,» norāda V.E.Bresis. Viņš neslēpj – abos gadījumos kopīgs ir tas, ka bija nepieciešama drosme, jo neveiksmīga scenārija gadījumā lēmējiem draudētu izsūtījums. «Pārejas laikā vajadzēja alternatīvu kolhoziem un sovhoziem. Tolaik nebija ļauts privātīpašumā turēt traktorus un līdzīgus tehniskos ražošanas līdzekļus, bet mēs, spītējot likumiem, bijām celmlauži, lai Latvijā tiktu dibinātas zemnieku saimniecības. Mēs darījām visu, lai pierādītu, ka varam saimniekot paši, un šī kustība būtu neatgriezeniska,» stāsta V.E.Bresis, sakot paldies tiem 8000 drosmīgo, kuri toreiz izlēma sākt veidot savas zemnieku saimniecības. «Breša zemnieki nav kvalitātes zīme, bet gan drīzāk sava veida uzdrīkstēšanās, jauna pretestības forma esošajam režīmam,» viņš piebilst.
Otrs nozīmīgais lēmums ir par Latvijas neatkarības atgūšanu. «Mēs bijām 136 Augstākās padomes deputāti, kas balsoja «par». Man daudzi prasījuši, kāpēc arī es balsoju «par», tolaik būdams Latvijas PSR Ministru padomes priekšsēdētājs jeb valdības vadītājs. Savā politiskajā karjerā, izejot padomju skolu no viszemākā cilvēka līdz augšai, es biju pārliecinājies, ka tā ir stagnējoša sistēma un uz progresu neorientēta vara. Vienīgais mūsu glābiņš bija mukt,» atceras V.E.Bresis, uzsverot, ka tā bija viņa pārliecība un viņš bija gatavs uzņemties atbildību. «Tā tikai tagad daudzi viegli spēlējas ar «būt» vai «nebūt», kāds pēc būtības bija šis jautājums.»
«Cenšamies būt maksimāli godīgi pret klientiem»
Goda zīme: SIA «Viktorija B» vadītājai Sandrai Blūmanei par ilggadēju saimniecisko darbību Jelgavā, uzņēmuma sociāli atbildīgas politikas īstenošanu un ieguldījumu jaunatnes izglītošanā
Ēdināšanas uzņēmums «Silva» Jelgavā darbojas no 1995. gada. Šajā segmentā konkurence ir visai liela, bet Sandra Blūmane uz jautājumu par konkurenci atbild: «Pirmām kārtām cenšamies būt maksimāli godīgi pret klientiem, uzturēt kvalitāti un piedāvāt saprātīgu cenu, lai varam nopelnīt un lai klients varētu atļauties, esam diezgan elastīgi un cenšamies just līdzi laikam.» Lai neiesūnotu un sapurinātos, Sandra ik ap laikam ļaujas kādam izaicinājumam – vai tie būtu profesionālie konkursi, piemēram, «Latvijas labākais tirgotājs» vai «Uzslavē labu servisu», vai «Latviešu valodai draudzīga vide», vai tējas namiņa un peldošas banketu zāles izveide. «Rutīnā ieslīgt var ātri, tāpēc dažādas aktivitātes palīdz paraudzīties uz sevi no malas un izvērtēt, vai un kas jādara citādāk.»
Runājot par ieguldījumu jaunatnes izglītošanā, S.Blūmane norāda, ka pašai ir bērni un arī viņa saskaras ar grūtībām, ko līdzi nes atbildīga nākotnes profesijas izvēle. «Mēs tikai cenšamies palīdzēt jauniešiem saprast, ko viņi nākotnē grib darīt. Un vislabāk tas izdarāms, dodot iespēju pamēģināt pašiem,» vērtē S.Blūmane. Tieši tāpēc «Silva» nodrošina prakses vietas, ver durvis ēnām un iesaistās jauniešu vasaras nodarbinātības programmā. Piemēram, šovasar visas vasaras garumā «Silvā» strādāt bija iespēja jau 18 jauniešiem līdzšinējo trīs vietā. «Mēs, cik vien ir mūsu spēkos, cenšamies arī atbalstīt dažādas jauniešu iniciatīvas ar gardām balvām, jo tieši no viņiem ir atkarīga mūsu nākotne.»
«Iedrošinu ģimenes uz citu skatījumu, iedvesmoju veidot patstāvīgu dzīvi sev un savam bērnam»
Goda raksts: Montesori pedagoģei Irēnai Dominiecei par nesavtīgu un godprātīgu darbu sociālās aprūpes jomā Jelgavā
Irēna Dominiece vairāk nekā 20 gadu strādā sociālajā jomā un sauc to par savu dvēseles aicinājumu. Pēdējos divus gadus darbojas privātpraksē, palīdzot ģimenēm, kurās aug bērni ar īpašām vajadzībām. «Man ir trīs bērni, un vidējais ir ar īpašām vajadzībām. Tas mani piespieda un pamudināja reizē mainīt savu profesiju – no ekonomikas un grāmatvedības pievērsos izglītībai, sociālajai jomai, psiholoģijai. Man vajadzēja uzzināt vairāk, izprast, kas notiek ar manu bērnu, kā ar to sadzīvot. Tas mainīja manas vērtības,» viņa stāsta.
«Latvijā šī sabiedrības daļa – ģimenes, kurās ir bērni ar īpašām vajadzībām, – nav saprasta, tāpēc nereti izjūk ģimenes, vecāki zaudē darba iespējas,» norāda I.Dominiece, taču viņa ir pārliecināta, ka dzīvi var mainīt un uzlabot, bet vispirms ir jāmaina domāšana. Viņa neslēpj, ka bērns ar īpašām vajadzībām ģimenei ir ļoti liels izaicinājums, un te nav runas tikai par pašu bērnu, bet arī par vecākiem, cik viņi paši spēj pielāgoties dzīvei, mainīt to, kas bez atbalsta nav iespējams. «Savā privātpraksē es iedrošinu ģimenes uz citu skatījumu, iedvesmoju veidot patstāvīgu dzīvi sev un savam bērnam, paaugstinot viņa intelektu un prasmes, vecāki stiprina morālo stabilitāti un pieņem lēmumus nedzīvot tikai uz pabalstiem, bet strādāt. Un tas ir iespējams tikai ar savu piemēru – es klientiem rādu, ka varu būt laimīga,» tā I.Dominiece.
Tieši strādājot ar savu bērnu un vācot informāciju, Irēnai radās doma par dienas aprūpes centra nepieciešamību pilngadīgām personām ar smagiem funkcionāliem traucējumiem, kāds no septembra darbojas arī Jelgavā. «Es ar šo modeli iepazīstināju Jelgavas pašvaldību un pēc tam brīvprātīgi piedalījos darba grupā, kas strādāja pie šī centra izveides, plus vēl darbojos vecāku atbalsta grupā «Saules bērns», īstenojot dažādus projektus, lai uzlabotu ģimeņu ar īpašajiem bērniem dzīvi.»
«Ne jau skārienjutīgs ekrāns stundu padara interesantu»
Goda raksts: AS «Eco Baltia» grupas padomes priekšsēdētāja vietniecei Undīnei Būdei par ieguldījumu pilsētas izaugsmē, kvalitātes paaugstināšanā un jaunatnes karjeras izglītībā
AS «Eco Baltia» Jelgavā nodrošina apmēram 100 darbavietas. «Mūsu uzņēmums noteikti ir pārliecināts – valstij ir nākotne tikai tad, ja tā domā par izglītību, kam šobrīd valdība nevelta nepieciešamo uzmanību. Mums ir daudz dažādu iniciatīvu, ko īstenojam, bet mūsu ieguldījums jaunatnes izglītošanā ir ārkārtīgi niecīgs salīdzinājumā ar pedagogu ikdienas darbu,» saka Undīne Būde.
Jelgavā uzņēmums iedibinājis tradīciju reizi gadā ar naudas prēmijām apbalvot skolēnus, kam ir labas sekmes eksaktajos priekšmetos. U.Būde vērtē, ka pirmajā gadā tas skolēniem bija pārsteigums, bet nu jau tā kļuvusi par sacensību. «Kāpēc eksaktās zinātnes? Tāpēc, ka cilvēkam vispirms ir jāsaprot pasaule ap sevi, fiziskā daba, savs ķermenis, tikai pēc tam var nākt māksla, filozofija, psiholoģija. Ne velti ir teiciens, ka veselā miesā mīt vesels gars,» viņa ir pārliecināta, ka šīs zināšanas noderēs un noteikti netraucēs dzīvē darīt ko citu, ja būs tāda vēlme.
Undīne pēc izglītības ir bioloģijas un ķīmijas pasniedzēja un trīs gadus ir strādājusi par skolotāju Rīgas Mūzikas internātskolā. «Man ļoti patika strādāt skolā, bet apstākļi piespieda nomainīt profesiju. Arī mana mamma ir skolotāja ar vairāk nekā 40 gadu ilgu darba stāžu, viņa Jelgavas vakarskolā pasniedza latviešu un angļu valodu. Tāpēc jūtu visdziļāko cieņu un pateicību pret katru, kurš šodien strādā par pedagogu,» teic U.Būde. Viņa nepiekrīt tam, ka tagad jaunās tehnoloģijas skolotāju darbu padara vieglāku. «Ne jau skārienjutīgais ekrāns stundu padara interesantu un atraktīvu. Arī manā skolas laikā eksaktie priekšmeti bija pietiekami interesanti – ar elektrību varēja dabūt pa nagiem, astronomijā skatījāmies debesīs un atpazinām zvaigznājus… Stundas interesantas padara skolotāja domāšanas veids un prakse.»
U.Būde uzskata, ka mūsdienās viens no svarīgākajiem uzdevumiem ir iemācīt skolēniem orientēties informatīvajā telpā, kur ir pietiekami daudz nekvalitatīvas informācijas, lai viņi iemācītos atšķirt reālo no šķietamā. «Esmu absolūti pārliecināta, ka lielākā daļa skolotāju ir misijas cilvēki.»
«Uz Jelgavu mani uzaicināja Voldemārs Strīķis»
Goda raksts: dzejniecei Rasmai Urtānei par ieguldījumu izglītībā, kultūrā un sabiedriskajā darbībā
Daudzi Rasmu Urtāni zina kā dzejnieci un Jelgavas Latviešu biedrības dzejnieku klubiņa «Pieskāriens» vadītāju, bet viņas pamatdarbs ir lietvedības pasniedzēja. «Uz Jelgavu pārcēlos no Rēzeknes 1999. gadā, kad lasīt lietvedības lekcijas LLU mani uzaicināja toreizējais rektors Voldemārs Strīķis. Es biju tik pārsteigta, ka atteicos, bet viņš mierīgi teica, lai atbraucu augusta beigās. Man toreiz šķita, ka tādai aktrisei kā man būs grūti strādāt tik pedantiskā darbā,» viņa atceras.
Nu viņai ir vairāk nekā 80 publikāciju un piecas mācību grāmatas par lietvedību. «Es šo jomu esmu pamatīgi izanalizējusi un izpratusi, sekoju līdzi izmaiņām normatīvajos aktos, kas jāsasaista ar lietvedību. Man ir piešķirts valsts vadošā speciālista statuss dokumentu pārvaldībā,» neslēpj R.Urtāne. Par savu labāko skolotāju viņa uzskata bijušo LLU docenti Sofiju Ruskuli, kura reiz Rasmai teikusi: «Man ir informācija, ka tu lasi lekcijas labāk par mani. Ir prieks, ka mans skolēns pārspējis skolotāju!» Rasma uzskata: lai gan lietvedībā jauns divritenis nav jāizdomā un vienkārši precīzi jāievēro jau esošie noteikumi, lekcijas interesantas padarīt ļauj piemēri no dzīves. «Padomju laikos nereti direktors parakstīja baltu lapu un teksta rakstīšanu uzticēja darbiniekam, un reizēm tas beidzās ar tūkstošiem lieliem parādiem un vēl nezin ko. Es esmu strādājusi arī farmācijas inspekcijā, kur bija jāraksta diezgan daudz aktu. To visu es stāstu lekcijās, lai ir interesanti.»
Tomēr Rasmā, kura pēc izglītības ir ķīmiķe inženiere un 14 gadus nostrādājusi «Latvijas keramikas» Rēzeknes cehā, mīt arī radošā puse, kas izpaužas dzejā, muzicēšanā, pasākumu organizēšanā. Viņas panākums ir dzejas almanahs «Zemgales vācelīte», kas iznāk jau desmit gadus. «Man bieži jautā par dzejošanu, vai tas nav grūti. Es varu dzejoli uzrakstīt 15 minūtēs,» atklāj Rasma, nolasot sešus pantiņus garu dzejoli, kas tapis viņas mātes vārdadienā.
«Zināju, kā elpo katrs uzņēmums»
Goda raksts: VAS «Latvijas dzelzceļš» Rīgas ekspluatācijas iecirkņa vadītāja vietniekam dzelzceļa ekspluatācijas inženierim Viktoram Nikrum par ieguldījumu Jelgavas reģiona darba tehnoloģiskajā attīstībā
Viktors Nikrus Jelgavā dzīvo un strādā kopš 1974. gada oktobra, kad viņu, Karēlijā dzimušu jaunieti, pēc Ļeņingradas dzelzceļa institūta absolvēšanas saskaņā ar sadali nosūtīja uz Baltiju, kur bija jāatstrādā trīs gadi. Dzelzceļa institūtā Viktors nonāca nejauši – viņa ģimenē līdz tam neviens dzelzceļā nestrādāja. Viņu pierunāja gadu vecākie skolasbiedri, kuri vienu gadu institūtā jau bija nomācījušies. Viens no viņiem Viktoru sagaidīja arī Jelgavā, kur abi trīs gadus kopā nostrādāja.
Viktors apkalpo Zemgales un Kurzemes dzelzceļa stacijas un ir atbildīgs par dzelzceļu no Krustpils līdz pat Ventspilij. Viņa pārziņā ir dzelzceļa pārvadājumi – gan kravu, gan pasažieru. «Tagad jau darbs ir modernizēts un vilcienu kustību kontrolē datorizēti, bet agrāk tā nebija. Arī pārvadājumu apjomi samazinājušies. Agrāk dzelzceļš bija viens no būtiskākajiem ekonomiskajiem ceļiem, strādājām ciešā sadarbībā ar visiem lielākajiem uzņēmumiem un Ventspils ostu. Ja bija graudu vai biešu sezona, vajadzēja nodrošināt transportu, bet vagonu nepietika. Šādas problēmas nācās risināt. Var teikt, ka zināju, kā elpo katrs uzņēmums,» par savu darbu stāsta V.Nikrus. Tagad, kad daudz kas modernizēts, uzmanība tiek pievērsta kvalitātes nodrošināšanai un cilvēkfaktoram. «Piemēram, pagājušajā nedēļā mani uzcēla pulksten divos naktī, jo Skrundā laikus netika ieslēgts luksofors un vilciens kavējās. Katrs gadījums tiek izmeklēts, pārrunāts, lai vairs neatkārtotos.»
Viktors Jelgavā dzīvo jau 43. gadu. «Man patīk Jelgava, jo pilsēta ir kompakta un dzīve tajā – mierīga.»
«Laimīgs klients domās par mums pozitīvi»
Goda raksts: SIA «Karameļu darbnīca» īpašniecēm Ilzei Priževoitei (attēlā – no labās) un Ingai Zagdajai par uzņēmuma sociāli atbildīgas politikas īstenošanu un pilsētas vārda popularizēšanu
«Kad nolēmām veidot atvērtā tipa karameļu darbnīcu, zinājām, uz ko ejam, bet neapzinājāmies un nevarējām iedomāties, ka par mums būs tik liela interese,» stāsta Ilze Priževoite. Māsas skaita, ka no marta, kad karameļu darbnīca atvērta, septiņu mēnešu laikā to apmeklējuši jau apmēram 20 000 cilvēku gan no dažādām Latvijas vietām, gan no mūsu kaimiņvalstīm. Nu «Karameļu darbnīca» ir ne vien ražošanas uzņēmums, bet arī tūrisma objekts, tāpēc nākotnes plāni ir saistīti arī ar tūrisma jomas attīstīšanu. «Esam jau sākuši domāt par to, ka varbūt mums jāveido sava suvenīru līnija un mūsu veikaliņā jāpiedāvā arī Jelgavas suvenīri,» teic I.Priževoite.
Runājot par sociālo atbildību, māsas norāda, ka iespēju robežās atbalsta dažādus projektus, bet atbalsts lielākoties ir saldu balvu veidā. Iniciatīvas ir visdažādākās – studentu un skolēnu, senioru pasākumi, maznodrošinātas personas, dzīvnieku patversme. «Ir tik daudz dažādu veidu, kā var darīt labu,» secina uzņēmējas. Par sociāli atbildīgu soli var uzskatīt arī uzņēmuma iesaistīšanos Nodarbinātības valsts aģentūras (NVA) programmā jauniešu nodarbinātības veicināšanai – jau apmēram pusgadu «Karameļu darbnīcā» strādā bijušie NVA klienti. «Mēs savus darbiniekus ļoti mīlam un cenšamies, lai viņi justos labi un būtu novērtēti – ne tikai vārdos, bet arī materiāli. Mūsu darbinieki viennozīmīgi mums ir vissvarīgākie,» teic uzņēmējas, kuras piepildīja sapni, izaugot no pašu eksperimentiem vienistabas dzīvoklītī līdz ražotnei ar savu veikaliņu un atvērto darbnīcu, kas nu jau mūsu pilsētā dod darbu 17 cilvēkiem.
«Latvijas vēsture man nesākas ar 1918. gadu»
Goda raksts: zvērinātam advokātam kolekcionāram Normundam Rečam par ieguldījumu Jelgavas vēsturiskā mantojuma izpētē, saglabāšanā un popularizēšanā
«Vēsture ir mana slimība. Par to, ka esmu aizrāvies ar vēsturi, paldies jāsaka Jelgavas 1. vidusskolas vēstures skolotājai Mirdzai Ogurcovai, mana tēva draugam virsniekvietniekam Albertam Tamašam, kurš man deva lasīt Aleksandra Grīna «Pasaules vēsturi» un «Kultūras un tikumu vēsturi» un citus izdevumus, un divām grāmatām – Raiņa dzejas krājumam «Tālas noskaņas zilā vakarā» un Arvīda Griguļa «Māls un porcelāns». Kad stājos Latvijas Valsts Universitātes vēsturniekos, izkritu tieši tāpēc, ka nebiju lasījis šos divus pēdējos darbus,» ar humora piesitienu stāsta Normunds Rečs.
Lai gan pēc dienesta flotē viņš izvēlējās kļūt par juristu, aizrautība ar vēsturi joprojām viņu pavada. Vistuvākais Jelgavas pilsētas periods viņam saistās ar baltvācu laiku. «Man Latvijas vēsture nesākas ar 1918. gadu. Jelgava ir atpazīstama kā Mitau un Kurland, bet baltvācu vēsture ir nepelnīti aizmirsta un maz pētīta. Ir daudz interesantu lietu no tiem laikiem, piemēram, Vācijas ķeizars Vilhelms divreiz bijis vizītē Jelgavā un atklājis tiltu pār Driksu, te viesojies Francijas karalis Luijs XVIII, avantūrists un literāts Kazanova, mistiķis Kaliostro.
Viņaprāt, ir sāpīgi, ka iet bojā vēstures liecības, bet vienlaikus ir jauki, ka, piemēram, tika atjaunots Svētās Trīsvienības baznīcas tornis. Kopumā pilsēta ir arvien sakoptāka un skaistāka, bet varētu to papildināt ar vēsturisko personu skulptūrām, kas padarītu pilsētvidi interesantāku. Vēl es gribētu piedzīvot, ka Jelgavā atjauno vēsturisko pilsētas centru – Hercoga Jēkaba laukumu, kas reiz bija centrālais tirgus laukums, un rātsnamu. Tas būtu jāceļ no jauna, vadoties pēc fotogrāfijām, tāpat kā tika izdarīts Rīgā. Atjaunojot šo ansambli, iegūtu gan pilsētas iedzīvotāji, gan tūristi, jo būtu vieta, kur pavadīt laiku – laukums ar kafejnīcām un veikaliņiem ap to.»
N.Reča aizraušanās ar vēsturi ir arī dažādu vēstures liecību un vērtību kolekcionēšana. Daļu no tām viņš ir dāvājis arī pilsētas bibliotēkai, Ādolfa Alunāna muzejam, pilsētas skolām, Rundāles muzejam, vietnē Zudusilatvija.lv ievietotas bildes no viņa kolekcijas.
Foto: Austris Auziņš un no personīgā arhīva
15.3 °C,
4.6 m/s,
94 % 
15.3 °C,
4.6 m/s,
94 %