«Ko dara vecāki, kad viņu bērnam strauji paaugstinās temperatūra vai sākas dziļš un pamatīgs klepus? – skrien pēc zālēm, meklē ārstu. Bet ko tie paši vecāki dara, kad viņu nepilngadīgais bērns pirmo reizi mājās atnāk piedzēries vai kaut ko salietojies? – nolasa morāli, liek apsolīt, ka tas vairs nekad neatkārtosies, un pat neiedomājas, ka nepieciešama ārsta palīdzība. Taču vecākiem vajadzētu apzināties, ka tieši tas ir īstais brīdis, kad bērnu aizvest uz konsultāciju pie narkologa – vienkārša vizīte, saruna, kas tajā brīdī var izmainīt visu viņa dzīvi. Tā vietā vecāki vēlāk jau reizi no reizes draud: «Ja tas vēlreiz atkārtosies…» Un atkārtojas arī. Līdz brīdim, kad var būt jau par vēlu,» uzsver slimnīcas «Ģintermuiža» Neatliekamās un plānveida narkoloģiskās nodaļas vadītājs Genadijs Vihņēvičs.
Kristīne Langenfelde
Paradoksāla situācija – līdz ar spaisa lietošanas bumu valstī Veselības ministrija šogad pirmo reizi rada līdzekļus, lai vienīgajā vietā Latvijā – slimnīcā «Ģintermuiža» – nodrošinātu ik mēnesi desmit apmaksātas gultasvietas atkarīgiem pusaudžiem, taču izrādās, ka mūsu valstī nav pat desmit atkarīgu jauniešu mēnesī, kas vēlētos šeit ārstēties. Reaģējot uz situāciju, pirmo reizi ministrija no līdzekļiem neparedzētiem gadījumiem kopš jūlija nodrošina pusaudžu narkoloģiskās motivācijas programmu «Ģintermuižā» – programma sākās šā gada jūlijā, un pašlaik nauda piešķirta tās darbībai līdz gada beigām. Slimnīca iekārtoja desmit gultasvietas – paredzēts, ka šeit var ārstēties jaunieši no 12 gadu vecuma un viena pacienta uzturēšanās laiks slimnīcā ir viens mēnesis. Tātad pusgada laikā valsts šādu iespēju dod 60 jauniešiem, taču rindā te neviens nestāv.
Kā stāsta slimnīcas Narkoloģiskā dienesta vadītāja Lilita Caune, šobrīd praktiski nav bijuši gadījumi, kad vecāki lūgtu palīdzību savu pusaudžu ārstēšanā. «Patlaban šajā programmā pie mums nonāk galvenokārt jaunieši, kurus šeit lūdz uzņemt vai nu bērnunamu vadība, sociālie darbinieki, vai bāriņtiesas. Tātad visbiežāk tie ir speciālisti ārpus ģimenes, kas pamanījuši šādu problēmu, bet pašas ģimenes tikmēr izliekas, ka tām problēmu nav.»
Trīs ārstēšanas programmas – piepildījuma nav
«Ģintermuižā» šobrīd ir trīs rehabilitācijas un motivācijas programmas jauniešiem, kuri lieto atkarības vielas. Pirmā no tām ir jau pieminētā motivācijas programma. Otra – 12 dienu motivācijas programma nepilngadīgajiem, kuru pilnībā izgājuši tikai divi bērni, un trešā – obligātā ārstēšanas programma bērniem ar bāriņtiesas nosūtījumu. «Latvijā ir 120 bāriņtiesas, un šī ir vienīgā institūcija, kas ar savu atzinumu var piespiest bērnu obligātai ārstēšanai, kad cita ceļa jau vairs nav. Diemžēl arī šī programma «klibo» – četru gadu laikā, kopš slimnīcā varam uzņemt šādus bērnus, mums no visas valsts bāriņtiesas ir nosūtījušas tikai 36 bērnus piespiedu ārstēšanai. Tas ir absurds! Mēs labi zinām, kāda ir situācija, cik daudziem bērniem palīdzība būtu vajadzīga, bet kopējā sistēma nestrādā,» atzīst L.Caune.
Citās programmās bērnu slimnīcā var ievietot tikai uz brīvprātības principa, bet realitātē tas visbiežāk beidzas ar to, ka bērns vienkārši aizmūk no slimnīcas. «Mums ir jāpateicas Jelgavas Pašvaldības policijai, kas ar mums veiksmīgi sadarbojas. Pretējā gadījumā nezinām, kāds būtu rezultāts,» uzsver L.Caune. «Viņi izmanto logu – piemēram, motivācijas programma atrodas ēkas otrajā stāvā, bet tas viņiem nav šķērslis – jaunieši vienkārši izlec pa logu un aizmūk. Labi, ja ir tādi, kas izlec, atrod, ko uzpīpēt, un nāk atpakaļ, bet daudzi vienkārši aizmūk. Ja Pašvaldības policija nereaģētu uz mūsu saucieniem palīgā, tad mūsu spēkos nebūtu viņus atgriezt atpakaļ,» stāsta pusaudžu narkoloģiskās motivācijas programmas vadītāja Agita Soloveiko.
Iebaidīšana, kauns, neziņa
Iemesli, kāpēc pie spaisu bodītēm stāvēja rindas, bet pie ārstu kabinetiem rindu nav, narkologu izpratnē ir vienkārša. «Vecākiem ir kauns, bērni ir iebaidīti, bet abiem kopā vienkārši trūkst informācijas,» spriež G.Vihņēvičs, piebilstot, ka diezin vai kāds vecāks, kurš pēc palīdzības vērsies pie narkologa, pēc tam saviem draugiem un kolēģiem stāsta, cik labu ārstu atradis. «Vecākiem vienkārši ir kauns. Tikai nez kāpēc viņiem nav kauns stāstīt par, piemēram, labu zobārstu, ko viņš savam bērnam atradis. Tas ir tāds mūsu valsts paradokss – vērsties pie ārsta ir kauns, bet ļaut savam bērnam kļūt par narkomānu var bez kauna sajūtas.»
Arī tie jaunieši, kas šobrīd nokļūst motivācijas programmā no bērnunamiem, citām sociālajām iestādēm, visbiežāk ar ārstēšanu tiek baidīti. «Ja tu tā turpināsi, aizvedīšu uz psiheni. Tas ir visabsurdākais, ko speciālists vai vecāki mājās var izdarīt. Tieši tāpēc jau šie jaunieši, pie mums nonākot, pirmām kārtām to uztver kā sodu un uzreiz no tā arī grib atbrīvoties aizmūkot. Tikai tad, ja izdodas bērnu šeit noturēt vismaz dažas dienas, viņš sāk apzināties, ka šeit nav cietums, šeit pret viņu labi izturas, ir patīkams klimats, mājīgas telpas, virkne interesantu nodarbību. Un visai bieži gadās, ka šie bērni pat vairs negrib atgriezties savā iepriekšējā dzīvesvietā. Mums arī šobrīd ir meitene, kura tūlīt būs izgājusi motivācijas programmu, un mēs meklējam veidus, kā viņai palīdzēt neatgriezties iepriekšējā dzīvesvietā. Esam jau atraduši jaunu internātskolu, iespēju iegūt izglītību, ko viņa izvēlējusies. Mēs varam palīdzēt, ja vien mums dod iespēju,» tā A.Soloveiko.
Visi zina, bet neviens nerunā – tā par situāciju saka narkologi. «Tas, ka patlaban pie mums nonāk tā saukto nelabvēlīgo ģimeņu bērni vai bērnunamu audzēkņi, nebūt nenozīmē, ka normālās Latvijas ģimenēs pusaudži nelieto alkoholu, narkotiskas vielas, viņiem nav problēmu. Ir, un kādas vēl. Bet mums visiem ir vieglāk izlikties, ka to neredzam. Skolas klusē, jo tas taču ir viņu prestiža jautājums, vecāki klusē, jo viņiem kauns, bet tikmēr jaunieši turpina tusēt un lietot. Vai ziniet, kāda ir biežākā jauniešu atbilde uz jautājumu, cik daudz alkohola būtu normāli lietot pusaudžu vecumā? Neviens no viņiem jums neatbildēs: ne cik. Visbiežākās atbildes ir: nu, tā, ap 0,2 vai 0,5 promilēm,» atzīst L.Caune, piebilstot, ka vecāki bieži bērniem atgādina, ka viņiem ir ne tikai tiesības, bet arī pienākumi, taču pēdējā laikā sāk šķist, ka arī vecāki aizmirst par saviem pienākumiem. «Tas ir arī vecāku pienākums – gādāt par sava bērna drošību un dzīvību, nepievērt acis uz sākotnēji it kā reizumis pamanītu bērna apreibināšanos.» G.Vihņēvičs papildina kolēģes teikto, vēlreiz uzsverot, ka īstais brīdis savu bērnu pieteikt konsultācijai pie narkologa ir pirmā apreibināšanās reize. «Negaidīt atkārtošanos, negaidīt solījumus, nesodīt, bet nekavējoties meklēt palīdzību. Ja vecāki tik godprātīgi pildītu savus pienākumus, tad, iespējams, tiešām realitātei atbilstu situācija, ka slimnīcā gultasvietas ir, bet pusaudžu, kuriem vajadzētu ārstēties, nav. Taču pagaidām mums jāapzinās, ka šāda situācija ir vairāk nekā maldinoša.»
«Es nekad nebūšu tāda alkoholiķe kā mani vecāki»
17 gadus veca jauniete, kura šobrīd ārstējas slimnīcas «Ģintermuiža» pusaudžu narkoloģiskās motivācijas programmā:
«Mani vecāki ļoti stipri lietoja alkoholu – visu bērnību gāju cauri šīm šausmām. Pati biju stingri apņēmusies: es nekad mūžā nebūšu tāda kā viņi, es nekad nelietošu alkoholu. Izturēju līdz 14 gadu vecumam… Es nezinu, kas notika. Laikam jau radās tāds spīts: ja jau viņi var, tad kāpēc es nevaru?! Sākumā jau tā nevainīgi – ar draugiem vakaros staigājām, domājām, ko darīt, – varbūt nopērkam kaut ko iedzeramu? Un tā sākās. Sākumā – šad tad, pēc tam arvien biežāk, biežāk, un tad jau vairs nebija nevienas nedēļas, kad es nebūtu lietojusi alkoholu… Godīgi – arvien biežāk tā lietošana beidzās ar komas stāvokli – sadzēros tā, ka vairs neatcerējos, kur biju, ko darīju. Nonāca līdz tam, ka vesels gads manā dzīvē pazuda – uz skolu negāju, dzīvoju ar draugu un kopā arī dzērām. Klaiņojām pa Latviju, pie vieniem draugiem, otriem… Jā, naudas man nebija, bet vienmēr jau kāds ir gatavs pacienāt, draugs kaut kur piehaltūrēja, citi aizdeva naudu…
Nepilngadīgajiem dabūt alkoholu nav nekādu problēmu – vienmēr atradīsies kāds, kurš būs gatavs tev to nopirkt. Arī mums mūsu mazajā pilsētiņā nebija grūti atrast kādu, kurš mūsu vietā ieies veikalā un nopirks…
Ziniet, kā es sāku pīpēt? Pirmo reizi tas bija 10 gadu vecumā, bet no 12 gadu vecuma pīpēju jau diendienā – arī cigaretes vienmēr kāds labdaris man nopirka. Kad vecāki uzzināja, ka pīpēju un pērku cigaretes veikalā, viņi laikam saprata, ka tā ir pārāk liela izšķērdība, un no 13 gadu vecuma viņi paši man sāka pirkt cigaretes točkās – sanāca lētāk…
Man ir 17 gadi, un es apzinos, ka esmu alkoholiķe – man ir vajadzīga palīdzība, pati vairs galā netieku. No kurienes tā apziņa? Nobijos… Gadu klejojot un dzerot pa visu Latviju, man ir sakrājies tik daudz policistu izrakstītu protokolu par to, ka es kā nepilngadīgā lietoju alkoholu, ka soda naudās vien jau man jāmaksā ap 2000 eiro… Man tā ir neiedomājami liela nauda – ja tā turpināšu, nākamais ceļš būs cietums. Saprotu, ka atpakaļceļa man nav – vai nu ārstējos, vai norakstu sevi pavisam.»
«Pirmo reizi mani atkačāja sešu gadu vecumā»
16 gadus vecs jaunietis, kurš šobrīd ārstējas slimnīcas «Ģintermuiža» pusaudžu narkoloģiskās motivācijas programmā:
«Dzīvojām Maskačkā, un tāda arī bija mana bērnība – klimtu pa Rīgu jau no bērna kājas. Mani draugi vienmēr bija vecāki – kad man bija seši gadi, tusējos ar 14 gadus veciem. Alkoholu dabūt viņiem nebija problēmu. Sešos gados es jau stabili pīpēju un pirmo reizi arī piedzēros… Atceros, draugi bija nopirkuši divlitrīgos alus un mēs gājām uz kaut kādu šķūnīti iedzert. Protams, mani kā sešgadnieku uzcienāja. Gāju pa ielu un neturējos kājās. Labi atceros, ka pretī nāca policists, draugi teica: pieturies pie staba, lai nepamana… Stingri pieķēros stabam, un viss… vairāk neko neatceros… Pēc tam atjēdzos slimnīcā, kur mani atkačāja. Pēc tās reizes vairs negribējās ko tādu piedzīvot, bet viss atsākās 13 gadu vecumā. Mani atkal atkačāja. Ārsti teica: ja vēl 10 minūtes toreiz ziemā būtu tajā grāvī piedzēries nogulējis, būtu jau miris… Izdzīvoju un sāku mēģināt visu, ko vien var iedomāties. Pirmo reizi 13 gadu vecumā uzpīpēju spaisu. Man ir 16 gadi, un jau esmu izmēģinājis visu, ko vien var iedomāties, – esmu lietojis heroīnu, amfetamīnu, ekstazī, LSD, zālīti, kristālus, cikladolu, klonazepānu. Pēdējo sauc arī par hlopikiem – tā ir nāve. Tu salietojies, un sākas ārkārtīgi liela agresija un atmiņas zudums. Tu neapjēdz, ko dari, kur atrodies – kaut kas uzplaiksnī, un tad tu atkal atslēdzies. Tā vienreiz nakts vidū atjēdzos aizslēgtā veiklā, kur gaudoja signalizācija, atkal atslēdzos un pēc tam jau atjēdzos psihenē…
Kad salietojos, pārsvarā kļuvu nevaldāmi agresīvs – visas durvis, kas bija manā priekšā, vienkārši izlidoja. Savus 15 gadus vispār neatceros – nezinu, kur biju, ko darīju – tas gads manā dzīvē vienkārši iztrūkst…
Pirmo reizi «Ģintermuižā» šajā motivācijas programmā nokļuvu augustā, taču nenoticēju, ka man šeit spēs palīdzēt, un ātri vien pa logu aizmuku… Tagad esmu brīvprātīgi atbraucis vēlreiz un nu zinu, ka vairs no šejienes neiziešu, kamēr nebūšu izgājis pilnu rehabilitāciju. Kāpēc apstājos? Ziniet, kā ir narkomāniem? Viņiem dzīvē ir tikai trīs ceļi: psihene, cietums, nāve. Cita ceļa nav. Psihenē jau esmu bijis, cietumam esmu ļoti tuvu – pret mani jau ir ierosinātas sešas krimināllietas, pārsvarā par zādzībām – mašīnu, veikalu apzagšana.
Šī motivācijas programma nav psihene – tās lietas nevajag jaukt. Šeit, «Ģintermuižā», tev vienkārši palīdz izprast pašam sevi, saprast, kā dzīvot tālāk, apzināties, kādu dzīvi tu vēlies. Man nesen piedzima meitiņa, un tagad es skaidri zinu, ka vēlos, lai manas atmiņas būtu dzīvas. Negribu, lai manai meitai tēvs būtu narkomāns. Es esmu gatavs dzīvot citādāk, tikai pats vairs nespēju sevi mainīt.»
Foto: Krišjānis Grantiņš
3.2 °C,
1 m/s,
92.7 % 
3.2 °C,
1 m/s,
92.7 %