«Un tomēr nauda nav tā vērta, lai dzīvotu svešā zemē, šķirti no ģimenes un sagandētu veselību, taču savus draugus un paziņas, kas vēl pašlaik strādā ārzemēs, par to necenšos pārliecināt. Man bija vajadzīgi daudzi gadi, lai to saprastu, un tagad, par spīti visam pārdzīvotajam, esmu laimīga, ka mana dzīve izvērtusies tieši tā.
Irina Kokmane, atgriezusies no darba Anglijā:
Kad pirmo reizi devos strādāt uz Angliju, tas bija īsts piedzīvojums. Tolaik ar vīru studējām Latvijas Lauksaimniecības universitātē, un tika piedāvātas prakses vietas Anglijā. Šo iespēju nelaidām garām, un četrus mēnešus tur nostrādājām kādā fermā, kas nodarbojas ar lauksaimniecību, – ravējām, vācām dārzeņus, fasējām. Un tas nekas, ka dzīvojām karavānās, jo – kas tā bija par laimi papildus stipendijai nopelnīt tādu naudu!
Tas arī bija galvenais apsvērums, kādēļ arī nākamajā vasarā meklēju iespējas strādāt ārzemēs, un caur kādu firmu Rīgā uz Angliju aizbraucu lasīt zemenes, pēc tam sāku strādāt saimniecībā, kas nodarbojas ar bioloģisko lauksaimniecību. Un tā, iepazīstoties ar saimnieku, sākās manas pastāvīgās darba gaitas tur sešu gadu garumā…
Par Anglijā nopelnīto šeit iegādājos dzīvokli, nopirku mašīnu, mūsu ģimenē piedzima meitiņa. Vīrs ar meitu palika šeit, bet es ar nelieliem pārtraukumiem dzīvoju tur. Atbraucot mājās, piestrādāju gan par pārdevēju, gan informācijas operatori un klientu menedžeri, taču jau uzreiz darba devēju brīdināju, ka darbs man vajadzīgs tikai uz laiku… Jā, it kā jau arī te bija labi, taču manī bija azarts – negribējās knapināties, lai sakrātu dzīvoklim, mašīnai. Strādājot Anglijā, to visu varēja iegūt ātrāk…
Anglijā pelnīju labi – kad viesstrādnieku vēl nebija tik daudz, mēnesī saņēmu ap 2000 latiem, taču vēlāk iebraucēju, īpaši poļi, slovāki, kļuva arvien vairāk, līdz ar to saruka darba stundas, arī naudas maiņas kurss vairs nebija tik izdevīgs, un sanāca vairs tikai kādi 800 lati mēnesī. Pēdējos gadus dzīvoju gandrīz «pa nullēm», jo turp biju devusies jau ar savu automašīnu, tomēr tur vismaz man bija darbs! Pirms diviem gadiem pavisam nopietni sāku apsvērt iespēju pārcelties uz dzīvi Anglijā, citādi bija tā, ka gadi iet, bet mājas īsti nav ne Latvijā, ne tur. Turklāt meitai vajadzēja uzsākt skolas gaitas, un biju nolēmusi, ka mācīties 1. klasē viņa varētu Anglijā.
Taču ziemā man sākās veselības problēmas – sāpēja mugura. Anglijā ārsti man nevarēja noteikt diagnozi, tāpēc aizvien biežāk sāku braukāt pie speciālistiem uz Latviju. Viss beidzās ar to, ka šā gada pavasarī man bija muguras operācija. Ārsti teica, ka iemesls ir smagais fiziskais darbs.
Un tikai tad es pa īstam apjēdzu, ka nauda dzīvē nav galvenais, ka beidzot jāpadomā arī par sevi, savu ģimeni, tāpēc paliku Latvijā. Protams, tūlīt pēc operācijas viegli nebija, arī cerības atrast darbu bija niecīgas, tomēr ar vīra, draugu atbalstu es tiku uz kājām, nu esmu atradusi arī darbu. Strādāju skaistumkopšanas salonā par administratori un, kaut nepelnu tik, cik Anglijā, esmu laimīga, ka atgriezos Latvijā. Tagad skatos uz maziem bērniņiem un domāju, kā tādu neaizsargātu cilvēciņu var atstāt bez mammas, kā es varēju aizbraukt strādāt uz ārzemēm?! Protams, mēs bieži sazvanījāmies, es centos pēc iespējas biežāk viņu satikt, taču tagad tomēr jūtu, ka kopā mēs neesam pavadījušas pietiekami daudz laika – kaut mazā mācās tikai 1. klasē, viņa ir ļoti patstāvīga, visu var izdarīt pati, un dažkārt man šķiet, ka viņa tīri labi varētu iztikt bez mammas palīdzības. Taču es cenšos atgūt nokavēto…
Ieskaitot darbu vasarā, kopumā Anglijā nostrādāju deviņus gadus. Nu esmu atgriezusies, lai vairs nebrauktu prom. Jā, daļa manu draugu joprojām ir tur un par atgriešanos nedomā, taču daļai, šķiet, mana pieredze ir kā tāds iedrošinājums – redz, arī atgriežoties Latvijā, var tīri labi dzīvot.»
Sagatavoja Sintija Čepanone, foto Ivars Veiliņš
16.4 °C,
2.7 m/s,
83.3 % 
16.4 °C,
2.7 m/s,
83.3 %