«Latvijā bija švaki ar darbiem, tāpēc atradu iespēju Anglijā, tā sauktajā latviešu pilsētiņā Bostonā. Atceros, mamma man jautāja: «Tu vispār gribi braukt?» Atbildēju: «Ja būtu izvēle, tad ne! Taču izvēles nav, tāpēc ir jābrauc.» Tā kopā ar vēl septiņiem jelgavniekiem devos lasīt narcises. Solīja 5,80 mārciņas par kasti. Šķiet, kas tad ko saplūkt 1000 puķītes un salikt pušķīšos pa desmit, taču patiesībā tas ir grūti un neiet nemaz tik ātri. Visu laiku jāstrādā līdz plus trīs grādu temperatūrā. Auksti. Atceros, vienu dienu bez pārtraukuma strādājot no pulksten 7 līdz 16, izdevās salasīt desmit kastes. Šo darbu dabūjām caur pazīšanos, un par šo «pakalpojumu» paziņām samaksājām 200 mārciņas…
Jānis Burba, atgriezies no darba Lielbritānijā:
Vēlāk caur darbā iekārtošanas aģentūru dabūju darbu fabrikā – līmēju uzlīmes, pakoju preci kastēs un krāmēju uz paletēm. Tā desmit stundas dienā. Darbs bija vieglāks par narcišu plūkšanu, taču, laikam ejot, tā kļuva aizvien mazāk un mazāk. Proti, viesstrādnieki uz aģentūru sāka soļot ar aploksnītēm, konfekšu kastēm, lai pretī saņemtu darbu visai nedēļai, bet pārējie, kuri tā nedarīja, strādāja tikai divas trīs dienas nedēļā. Vēl briesmīgāki bija noteikumi, ka strādniekiem vecumā līdz 21 gadam par stundu maksā minimālo algu, kas bija 4,80 mārciņas, bet vecākiem šī minimālā alga bija 5,80 mārciņas, kaut gan darbs vienāds un padarīts arī vienādi.
Ņemot vērā, ka uz ārzemēm strādāt vispār negribēju braukt, visu laiku iekšā bija doma par atgriešanos Latvijā. Kas pamudināja braukt atpakaļ? Pirmkārt, būdams Anglijā, internetā iepazinos ar meiteni Latvijā. Mēs mēnesi sarakstījāmies, un viņa apsolīja, ka mani gaidīs. Pēc 30 dienām es tiešām atbraucu, lai paliktu uz visiem laikiem, un tagad esam kopā. Otrkārt, sev visu laiku jautāju, vai tiešām gribu arī 40 gadu vecumā stāvēt fabrikā pie fasēšanas līnijas, jo tur nav izaugsmes iespēju. Sev arī atbildēju: nē, es to negribu!
Tad piezvanīja brālis – viņš Rīgā vēršot vaļā dārzaugu veikaliņu un jautāja, vai negribu palīdzēt. Tā nu es tagad strādāju viņa veikaliņā par pārdevēju, novembrī atvērām vēl vienu veikalu, kurā pieejama produkcija no bioloģiskajām zemnieku saimniecībām, un sapņoju par līdzīgu veikalu Jelgavā. Šodien varu teikt – Anglijā uz darbu gāju tāpēc, ka tas bija pienākums, taču šeit braucu ar prieku. Jā, Anglijā pavadītais laiks man ļāva daudz labāk iepazīt cilvēkus, arī naudas ziņā tur nopelnīju vairāk, taču tur nav īstas dzīves.
Latvijā man ir mīlestība, te ir mana ģimene, te ir manas mājas, nevis māja, kuru dali ar vēl septiņiem teju svešiem cilvēkiem, te man ir darbs, kurš man tiešām patīk un dod pozitīvu enerģiju.
Tiem cilvēkiem, kuri šobrīd domā – braukt prom vai ne, gribu teikt: braukt varat, lai pārliecinātos, ka naudu tur var nopelnīt vairāk, taču tas nenāksies viegli, turklāt morāli būsiet zaudētāji. Tiesa, šobrīd arī tur atrast darbu ir diezgan grūti. Mans jaunākais brālis vēl ir tur – viņš strādājot tikai dažas dienas nedēļā un nākamgad domā braukt atpakaļ.»
Sagatavoja Ritma Gaidamoviča,foto no J.Burbas personīgā arhīva
20.2 °C,
2.8 m/s,
79.3 % 
20.2 °C,
2.8 m/s,
79.3 %