«Ja reiz gribēji būt profesionāls šoferis, tev bija jāzina volgas uzbūve no jumta līdz apakšai. Smalki, līdz beidzamajai skrūvei, atsperītei, un tas attiecās gan uz dāmām, gan kungiem. Pašam arī vajadzēja mazgāt savu mācību mašīnu un veikt visus nepieciešamos apkopes darbus…» ceļu līdz autovadītāja apliecībai atminas jelgavnieks Juris Šķiņķis, kurš tiesības ieguvis tālajā 1964. gadā. Tikai autovadītāji ar krietnu pieredzes bagāžu jeb «vecā kaluma» šoferi vēl atminas laikus, kad, lai iegūtu autovadītāja apliecību, bija jāapgūst ne tikai ceļu satiksmes noteikumi un braukšanas iemaņas, bet pilnībā jāpārzina arī auto uzbūve. Šādus šoferīšus savulaik skoloja Latvijas Transporta ražošanas apvienības Mācību kombināta Jelgavas filiālē, kas atradās Bemberos – 8. autobusa galapunktā. Šoreiz vairāk par autovadītāju sagatavošanu Mācību kombināta laikos – pēc 1964. gada.
Ritma Gaidamoviča
Mācību kombināts atradās Bemberos un aizņēma salīdzinoši plašu teritoriju – tur bija ēkas ar mācību klasēm, garāžas, mācību laukums. To vadīja K.Ustupa autoskolas dibinātājs Kārlis Ustups, kurš topošajiem šoferiem mācīja ceļu satiksmes noteikumus un braukšanu. Klases, kurās notika nodarbības, bija līdzīgas tagadējām augstskolas auditorijām – soli izvietoti pakāpeniski uz augšu, lai pilnībā visiem klasē sēdošajiem būtu labi pārredzams, kas notiek priekšā. Pie sienām – neskaitāmi plakāti, planšetes, kas vēstīja par nepieciešamo gaisa spiedienu riepās, par kustības drošību, par motora uzbūvi, par to, kādi spēki darbojas uz automašīnu, par to, kā smagajā mašīnā jānovieto krava… Bet dažās klasēs bija daļēji izjaukti mašīnu motori, sūkņi, ātrumkārbas un citas automašīnas detaļas. Tolaik ikvienam bija jāmāk gan auto izjaukt, gan salikt. «Bija pieņemts, ka katram kārtīgam šoferim pašam jāmāk salabot savs auto,» atminas instruktors Jānis Mieriņš, kurš tur strādājis no 1970. gada un instruktora darbu pilda vēl šodien. Vecie šoferi atzīst – auto uzbūves mācīšanās dažkārt bijusi kā zobu sāpes, taču tas bijis tā vērts. «Šoferim vismaz bija sajēga, kas notiek ar mašīnu, – viņš nestāvēja kā āmurs uz ceļa un nebrīnījās, ja tā salūzusi. Tolaik pats uzreiz arī remontēja,» atzīst Jānis Bebris, kurš šofera tiesības ieguva 1973. gadā. «Biju jauns zellis, un ar to mācīšanos gāja viegli, taču atceros, ka sirmi vīri teica: jo vairāk lasu par bremžu krānu, jo dullāks palieku un neko nesaprotu,» atceras Juris.
«Autiņi» kā puķītes
«Bet ar kādiem «autiņiem» mēs braucām! Kā puķītes. Tur ne ko pielikt, ne ko atņemt, tie tiešām bija labā tehniskā stāvoklī,» atminas šoferi, piebilstot, ka mācību auto toreiz bijuši teicamā kārtībā. Tas, iespējams, tāpēc, ka paši topošie šoferi atbildēja par to tehnisko stāvokli. «Ikdienā vienmēr bija jāpielabo kāds nieciņš. Ik pa divām nedēļām – tehniskā apkope, kad nomainījām eļļu, pievilkām visas skrūves, ja vajadzēja, kādu detaļu arī nomainījām,» atminas J.Šķiņķis. Savukārt Laimonis Siubris atklāj – ja gadījumā kādam kursantam gadījās sabuktēt spārnu vai griežoties izsist lukturi, kas gan bija rets notikums, arī to laboja paši kursanti kombinātā. «Patiesībā tā bija svēta lieta – dabūt paremontēt «autiņu». Pats gāji uz lielo noliktavu, prasīji detaļas. Par laimi, tas nebija jāsedz no savas kabatas,» tā autovadītājs Jakovs. Lai cik dīvaini šodien tas šķistu, arī mācību auto mazgāšana toreiz bija kursantu pienākums un neviens pret to neiebilda. «To parasti darīja pēdējie braucēji. Instruktors nāca pārbaudīt, vai viss kārtīgi nomazgāts. Tiesa, neviens necentās halturēt, jo bija mācīti darbu izdarīt kārtīgi,» tā Guntis Riekstiņš, kurš tiesības ieguva 1969. gadā.
Figūru laukumi bijuši trīs četras reizes lielāki nekā šodien un ar mazliet citādākām figūrām – kalniņu, estakādi, garāžas bedri, garāžu, luksoforu un citiem elementiem. «Atpakaļgaitā jātrāpa starp diviem mietiem. Kārtīgi attaisi mašīnas durvis, lūri uz aizmuguri un stūrē, jo mašīnai bija tikai viens atpakaļgaitas spogulis. Pārējo skatījās pa logiem. Galvu varēja grozīt, kā vien vajag,» atceras J.Šķiņķis.
Kombināts bija vienīgā vieta pilsētā, kur iedzīvotāji varēja iegūt visu kategoriju tiesības. K.Ustupa mazdēls Edijs Stablinieks no vectēva stāstītā atceras, ka pilsētā mazliet vēlāk tagadējā Skolotāju ielā bijusi vēl viena vieta, tiesa, tur varēja iegūt tikai B kategorijas un motocikla tiesības. Bet šodien ikviens topošais šoferis var izvēlēties kādu no 15 autoskolām pilsētā.
Ceļa zīmes, koka auto, tramvaja sliedes…
Lai iegūtu autovadītāja apliecību, kombinātā dienas grupā, mācoties katru darba dienu, bija jāpavada četri mēneši, bet vakara nodaļā katru darbadienas vakaru pa četrām stundām – seši mēneši. Galvenokārt jaunos mācīties nosūtīja uzņēmumi, kas arī sedza mācību maksu, ja cilvēks apsolīja, ka vismaz divus gadus strādās uzņēmumā. Protams, varēja mācīties arī individuāli. J.Bebrim 1973. gadā kursi izmaksājuši nedaudz vairāk kā 100 rubļu, un tā tolaik bijusi solīda mēnešalga. Dainis Stiebriņš, kurš kombinātā tiesības ieguva 1985. gadā, atminas, ka mācījies vakara grupā. «Kā skolā! Zināšanas pārbaudīja mutiski, izsaucot priekšā. Līdz ko izskanēja Kārļa Ustupa: «Šodien nāks atbildēt…», visiem galvas bija zem galda. Tas nozīmēja, ka noteikumi kā skaitāmpantiņš jāmāk no galvas. Neviens nepieļāva domu, ka var kaut ko nezināt, jo mūs stingri pārbaudīja,» stāsta Dainis. Uzdevumi jāpilda, izmantojot uzskates līdzekļus. «Uz galda sazīmēti ceļi, uzliktas tramvaja sliedes, mazas zīmes, koka mašīnas. Ir situācija, un jābraukā ar tām mašīnām pa galdu, stāstot, kāpēc tā vai šitā,» atminas Dainis, piebilstot, ka tas ļāvis labi visu izprast. Protams, bijušas arī grāmatas, noteikumu brošūras, bet vairāk gan izmantoti dažādi uzskates līdzekļi, plakāti, planšetes. «Atceros, bija planšete, kurai pieskrūvēti īstie gaismas lukturi ar visiem vadiņiem un slēdzīšiem, un tev jāmāk izskaidrot, kā šis brīnums darbojas,» stāsta Juris.
Braukt māca ar smago
Obligāto braukšanas stundu skaits visos laikos bijis noteikts. Piemēram, 70. gados tās bija 80 stundas, šodien – 15. Uzrunātie šoferīši stāsta, ka Bemberos dažādos laikos braukts ar visu ko – ZIL, «KamAZ», volgām, dažādu modeļu GAZ, vēlāk arī ar moskvičiem. «Ņemot vērā, ka vieglās automašīnas bija tik, cik bija, B kategorijas autovadītājus varēja mācīt arī ar smagajām mašīnām, galvenais, lai māk braukt. Ar tām arī pieņēma eksāmenus,» stāsta J.Mieriņš. «Braucu ar GAZ 53 – visi četri piedziņas riteņi, četri ātrumi. Divreiz sajūgs bija jānospiež, lai vispār pārslēgtu ātrumu. Priekšpusē uz paneļa tikai četri pulkstenīši – lielākais bija spidometrs,» atceras Aivars Veilands. «Toreiz instruktori lielu uzmanību pievērsa ceļa zīmēm. Pabrauci garām kādai, un instruktors prasa – kas tā par zīmi? Ja nezini, apstādina, ieslēdz avareikas un liek iet skatīties. Pēc pāris reizēm visas zīmes ieraudzījām. Kad auto noslāpa krustojuma vidū, iedeva kurbuli – lien laukā un kurbulē,» stāsta Dainis. Tiesa, toreiz pa ielām bija vieglāk pārvietoties, jo nebija tik daudz automašīnu un, kā smej paši šoferīši, varēja apstāties, kur grib. Ja instruktori uz ielas sastapa kādu paziņu, lika «mest pa bremzēm» un piestāt, lai aprunātos. «Bija viens luksofors tagadējās Lielās un Pasta ielas krustojumā. Gudri zēni teica, ka tas tāpēc, lai mēs iepazītos ar svetaforu, citādi, aizbraucot uz Rīgu, būtu pamatīgs šoks,» tā Aivars. «Katram kursantam vismaz vienu reizi vajadzēja izbraukt pa Rīgu. Ziemā mēs sasēdāmies auto kravas kastē, apsedzāmies ar segām un braucām uz galvaspilsētu, lai mācītos braukt pa Rīgas ielām,» stāsta Juris.
Nerakstīts likums – noslēgumā balle
Eksāmenus Jelgavā pieņēma eksaminācijas komisija no Rīgas. Galvenais – eksāmens jākārto visai grupai, apmēram 30 – 35 cilvēkiem, reizē. Pirmos gadus uz jautājumiem par automašīnu uzbūvi un arī ceļu satiksmes noteikumi bija jāatbild mutiski. Tas nebūt nebija viegli. E.Stablinieks stāsta, ka 70. gados mutiski bija jāstāsta par mašīnu uzbūvi, bet zināšanas ceļu satiksmes noteikumos pārbaudīja ar jautājumu kartītēm. «Katrā kartītē 12 jautājumi, un kursanta pienākums bija apvilkt pareizās atbildes. Tad eksaminators uz kartītes uzlika trafaretu ar caurumiņiem, kuros visos jābūt krustiņiem – ja nav, atbilde nepareiza,» stāsta J.Mieriņš. Vēlāk, 80. gados, bija sagatavoti jautājumi ar četriem variantiem uz A4 lapas. Tiesa, visos šajos gados jautājumi bijuši daudz vieglāki, vairāk dzīvei piesaistīti. Bet ar tādiem jautājumiem, kā būs eksāmenā, varēja iepazīties tikai mēnesi pirms eksāmena. Braukšanas eksāmenu stundas laikā varēja nokārtot pat pieci šoferi. «Nelika braukt veselus maršrutus, tas notika ātri – piesēdināja pie stūres, novērtēja tavu varēšanu, un gatavs,» tā Dainis. «Inspektors daudz «nepiesējās». Ja gluži pie sarkanā neaizbrauci, eksāmenu esi nokārtojis,» atminas Juris.
Nerakstīts likums – pēc eksāmena nokārtošanas kopīga balle, lai kārtīgi nosvinētu. «Autovadītāja apliecības iegūšana toreiz bija liels notikums, kas obligāti jānosvin. Mūsu grupai balle notika kafejnīcā «Dzirkstele» Svētes ielā, kur tagad atrodas veikals «Elvi». Ui, tur bija galdi kā kāzās! Par to paši kaut kādus rubļus sametām,» tā J.Bebris.
Mācību kombinātu likvidēja 1990. gadā, kad tas nonāca pašvaldības pārziņā, bet jau pēc dažiem gadiem to privatizēja un uz tā bāzes izveidoja K.Ustupa autoskolu.
Foto: no K.Ustupa autoskolas arhīva un Ivars Veiliņš
Kā jūs ieguvāt autovadītāja apliecību?
Imants, tiesības ieguva 1979. gadā: «Atceros, ka teorija bija jāatbild mutiski, tas bija briesmīgi. Izvelc biļeti, izlasi jautājumu un uzreiz atbildi. Tas nozīmēja, ka visi noteikumi no galvas jāiekaļ. Toreiz instruktori vairāk skatījās uz tavu varēšanu, nevis domāja, kā naudu nopelnīt. Mazliet pabrauci, ja māki – viss. Kaut arī kārtoju B kategoriju, braukt mācījos un eksāmenu liku ar smago mašīnu. Toreiz jau galvenais, ka tik braucamais. Lai pagrieztu stūri, vajadzēja lielu spēku. Jā, jā, ar tādām mašīnām brauca arī sievietes. Taču braucamie bija labā stāvoklī, un jau tolaik arī instruktora pusē bija pedāļi. Turklāt ielas bija tik brīvas, ka varēja apstāties, kur grib, nevajadzēja kā tagad pusstundu braukāt apkārt, lai atrastu, kur novietot auto.»
Anita Butnare, tiesības ieguva 1989. gadā: «O! Es braukt mācījos un eksāmenu kārtoju ar moskviču. Braucām pa četriem kursantiem mašīnā plus instruktors. Tas bija tik jautri! Mācīties gan vajadzēja krietni ilgāk – pusgadu. Trakākais, ka bija jāzina automašīnas uzbūve. Protams, man kā sievietei jau šķita, kam gan tas vajadzīgs, bet tāda bija kārtība. Gribi tiesības – mācies! Bet teorētiskā apmācība un eksāmens bija viegls – jāatbild uz 30 jautājumiem, apvelkot pareizo variantu, varēja būt trīs kļūdas. Noteikti varu teikt, ka jautājumi tolaik bija daudz vienkāršāki, tagad tajos ir daudz slēpto «āķīšu». Ja man šodien būtu jākārto teorijas eksāmens, diezin vai to izdarītu.»
Andris, tiesības ieguva 70. gados: «Ar tādiem lepniem «autiņiem» kā šodien nebraucām – lai iegūtu tiesības vadīt vieglo auto, braukt mācījāmies un arī eksāmenu kārtojām ar smago GAZ 52, jo nebija tik daudz vieglo automašīnu, lai visiem pietiktu. Pa pilsētu braucām kā lielmaņi. Toreiz jau vispār mašīnas gandrīz uz pirkstiem varēja saskaitīt. Tie bija labi laiki – pilsētā divi trīs luksofori, lai gan tie paši jau uzdzina dusmas, ka jāapstājas un jākavē laiks. Bet šodien bez luksofora gandrīz nevienu krustojumu nevar izbraukt…»
Sandra, tiesības ieguva 1997. gadā: «Es savu mācību laiku varu saukt par golfu ēru. Proti, tieši tajā gadā autoskolās žigulīšus nomainīja ārzemju mašīnas – «Volkswagen Golf». Sajūta, pārsēžoties no krievu mašīnas ārzemju, bija baigi labā. Tā tik viegli brauca, stūre nebija jāgriež, ar abām kājām atsperoties un izmantojot visu spēku. Tiesa, man ar braukšanu gāja ļoti labi, jo laikam jau kā šuvēja mācēju pa tiem pedāļiem spiest. Šodien varu priecāties par to, ka man nebija jābrauc figūras, kas dāmām sagādā problēmas. Mans uzdevums bija tikai atpakaļgaitā «noparkoties».»
Edgars, tiesības ieguva 2008. gadā: «Tas process ir vienkāršs, un pie tiesībām var tikt ātri, ja vien ir apņemšanās. Jau mācoties jāpilda tie paši jautājumi, kas ir CSDD eksāmenā, tāpēc nekādus pārsteigumus nevari sagaidīt. Iekal atbildes un ej pildi! Mums nav jāpārzina automašīnas uzbūve, tikai tas, ko katra lampiņa nozīmē. Es kārtoju eksāmenu ar BMW, kurā iebūvētas videokameras. Meitenēm tās traucē, bet es nemaz nepamanīju.»
20.4 °C,
1 m/s,
96.3 % 
20.4 °C,
1 m/s,
96.3 %