«Šī diena man nozīmē daudz. Ne tikai represētie tika izvesti no šīs vietas, bet arī leģionāri, starp kuriem bija arī mans tēvs. Tāpēc man ir pienākums katru gadu atnākt šeit un nolikt ziedus, tādējādi izrādot cieņu gan manam tēvam, gan pārējiem represētiem un leģionāriem,» teic Edgars Zandavs.
Ritma Gaidamoviča
Šodien pie piemiņas akmens Garozas ielā pie kultūras nama «Rota» kā ik gadu 5. februārī pulcējās politiski represētie, pilsētas un novada vadība un jelgavnieki, lai iedegtu sveces, noliktu ziedus un pieminētu cilvēkus, kurus 1945. gada februārī formēja kolonās pa 100, lai no čekas nometnes pa dzelzceļu divos ešelonos vestu spaidu darbos uz Krieviju.
Piemiņas brīdī klātesošos uzrunāja un ziedus nolika arī Jelgavas domes priekšsēdētājs Andris Rāviņš un Jelgavas novada domes priekšsēdētājs Ziedonis Caune.
«Šī šausmu diena aicina dziļi noliekt galvu represēto cilvēku priekšā. Represēti faktiski bija gan tie, kurus izveda, gan tie, kuri palika mājās. Cietusi ir visa Latvijas tauta. Svarīgi ir par šīm lietām runāt, domāt, lai mēs iestātos pret jebkuru vardarbību un represijām, kas šobrīd pasaulē ir daudz. Būsim savās runās un domās kopā ar šiem represētājiem un tautām, kuras šodien cieš no dažādām represijām,» noliekot ziedus Jelgavas domes vārdā, teic A.Rāviņš.
Kopš 1945. gada komunistiskā genocīda ir pagājuši 65 gadi. Dažiem represētajiem izdevās atgriezties dzimtenē, bet nepatīkamās atmiņas vienalga neizdzēst, taču daži nepārbrauca. Vija Puiķe ir viena no tām, kuru kopā ar ģimeni izveda 1949. gada 25. martā. «Šī ir kārtējā sēru diena, kad mums jāpiemin cilvēki, kurus izsūtīja. Manu mammu ar četriem bērniem, tostarp mani, izveda 25. martā, dzīvojām badā, salā. Šie notikumi ir ļoti baisi. Tieši tāpēc nāku katru gadu, lai pieminētu šos cilvēkus,» teic V.Puiķe. Viņa, noliekot ziedus arī skaitīja pašsacerētu dzeju.
Pēc piemiņas brīža un ziedu nolikšanas kultūras namā sekoja neliels koncerts, kurā uzstājās vokālais ansamblis «Guns» un sarunas par piedzīvoto.
Foto: Ivars Veiliņš